Metenis latvju kalendārā atrodas tieši pa vidu starp Ziemas saulstāvjiem un Lielu dienu jeb Pavasara saulgriežiem.
Senākās dainas stāsta par saistību ar Saules kalendāru.
Šis laiks cilvēka pasaulē raksturīgs ar pāreju no iekšējā miera un būšanas pašpasaulē uz kustību un darbību ārējā pasaulē.
Tāpēc ap Meteni slaidi laiž no kalniņa lejiņā un tāli brauc. Jo tālāk, jo labāk. Labs laiks ceļošanai, pārbraucieniem, arī – lai pārceltos uz jaunu dzīves vietu. Mūsu senči jaunās mājās un saimniecībā iegāja Metenī. Lai viss jaunais sāktos kopsolī ar dabas atmodu.
Metenis, Meteņi, Metiņdiena – tā šo laiku sauc Vidzemē, Miezmežu diena (Rūjiena), Vastlāvis (gar jūras krastu, piekrastēs) Vastlāvji (Vecpieblga, Bauska), Vastalāvis (Zemgale), Budēļi (Kurzeme), Budēļu vakars (Jelgava, Ārlava), Buduļdiena (Dzirciems), Skulduru vakars (Naudītē, kur vāra, ēd cūku skladurus – kājas), Pīrāgu diena, Pīrāgi, Ķuļu vakars (Nīkrāce, Ezere) – tad dzen ķuli jeb lietuvēnu, meteni, Aizgavēnis (Latgalē), Kurmju vakars (Palsmanē).
Krieviem tā ir Masļeņica, leišiem – Užgavēnis. Bet Rietumeiropas tautām šis ir karnevālu laiks.
Svētku jēga visām tautām ir viena: ziemas promdzīšana, zemes modināšana, pavasara gaidīšana. Meteņdiena ir pēdējā vecā gada diena. Ar Pelnu dienu sākās jauns gads. Jauns Saules gads.
Senāk latviski ar vārdu "meti" apzīmēja laika griežus, laika mēru. Sākotnējā nozīme vēl tagad saglabājusies vārdā "laikmets". Lietuviešu valodā "metai" nozīmē "gads".
Met metus – sidraba un zelta (Dieva un Māras enerģijas). Meti ir sidraba (Dieva dotās ieceres), kas tiek mesti tālumā, bet audumu aizpilda zelta audi, Māras bagātība un piepildījums. Dievs un Laime liek (met), bet Māra dod materiālo piepildījumu.
Dainas runā arī par zelta pogām – tās simbolizē saulīti.
Un šis ir arī uguns kuršanas laiks – gan uguns rituālu laiks zintniekiem, gan simboliska gaismas vairošana, palīdzēšana "sildīt gaisu", rādot ceļu saulītei. Ap uguni sastājušies meteņbērni sildās, triec jokus un iet rotaļās. Pavisam drīz sāksies lielie darbi, tad ampelēties vairs laika neatliks...
Meteņa laikā jātiecas vairāk dot prom, nevis ņemt. Labāk kaut ko no mājas izvest, nevis ienest! Labs laiks, lai kaut ko aizlaistu prom! Arī no iekšējās pasaules – kādas uzmācīgas atmiņas vai aizvainojumu...
Šajā laikā dabā ūdens sastopams trijos veidos: ledū, ūdenī, tvaikos (miglā). Varbūt tieši tāpēc šajā laikā notiek rituālas izdarības ar ūdeni. Ūdens nes svētību, veicina auglību un veselību. Tāpēc, jautrojoties un rotaļājoties, aplej mazus bērnus ar ūdeni. Bija arī īpaši pirts rituāli.
Meteņdienas ieražu pamatā ir rūpes par nākamā gada auglību un labklājību, par visa labā izdošanos. Šajos svētkos auglību veicinoša norise ir varena dancošana un kāju rībināšana. Saimnieces deja vairo auglību un ražu. Rībinot modinām zemi.
Meteņa priekšvakarā iet masku gājienos, ko sauc par ķekatām, spiekstiņiem, ķiņķēziņiem, čigāniem, skutelniekiem un dzied vai skaita "bu, bu, bu, bu, spriņģo, mani jēriņi, spriņģ', kazlēniņi!"
Dziesmu vārdus spēcina šādi piedziedājumi: Paņudis, Ē Vastalāvi! Tondara, tondara.
Tāpat skandināja un daudzināja šādus spēka vārdus: vizu, vizu; važu, važu; čuža, čuža; ruža, ruža.
Meteņi bija pēdējā diena, kad ļaudis maskējās. Arī tā ir zīme par to, ka noliekam maskas un atgriežamies šajā pasaulē, gatavi jaunam cēlienam.
Meteņa vakarā vārīja zīdeni (kartupeļi, nogrūsti mieži, cūkas pusgalva). Šo ēdienu sauc arī par grūdeni, koču, kūķi, ķūķi. Saimnieces cepa pīrāgus, arī īpašu Meteņu maizi – tīteni: sataisa rupju kviešu vai miežu maizes mīklu un uz galda izplacina, pārsmērē ar grūstām kaņepēm, kurām piemaisīti tauki, tad mīklu sarullē un cep krāsnī.
Meteņos Saule vēl ir veļu pusē, tāpēc pirms maltītes saimnieks neaizmirst pacienāt arī senču veļus.
Meteņu laika paražas un ticējumi
- Līdz Metenim beidz linus vērpt. Jāsāk aust – tātad met metus audumam!
- Ved pirmos mēslus uz tīruma, tad vēlāk var visos vējos ar tiem strādāt. Kaut trīs sakumi jāuzmet uz dārza.
- Vizinās no kalna, tāpat ar zirgiem vizinās.
- Brauc ciemos, lai aug gari lini – jo garāks brauciens, jo garāki lini, garākas kaņepes un labāka raža.
- Ja kamaniņas apgāžas – būs daudz linu gubu.
- Gari mati – gari lini, tāpēc matus ķemmē un plūcas aiz matiem: Metens kaktā sukājās, Pelnu dienas gaidīdams.
- Ja Pīrāgos līst lietus un satek garas lāstekas – būs gari lini.
- Zirgi pirmo reizi jāiebrauc Metenī, tad tie vienmēr brangi un labi iet.
Meteņa vakarā darījuši vīzes un tās āvuši kājās, kad vēlāk sējuši linus – lai liniem būtu šķiedra kā lūki.
Meteņu vakaru sauca arī par Kurmju vakaru, jo tai vakarā dzina kurmjus. To darīja tā: paņēma no sētas nīti, iebikstīja pavardā un tad skrēja ārā ap sakņu dārzu, šur, tur, iebikstīja ar nīti, un tā rādīja kurmjiem, uz kuru pusi tie lai ejot.
Meteņa zīmi lieto zintniecībā, lai piešķirtu jaunu spēku, lai atvērtu jaunu enerģiju plūsmu. Zīme sastāv no trim slīpajiem Dieva krustiem. Tāpat tajā var saskatīt gan Dieva zīmi, gan Māras zīmi, bet viducī – zelta krustu. Vai tādu zīmju apvienojums varētu būt vājš un nenozīmīgs?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
