Viss par velti? Vai un kāpēc būtu jāmaksā par garīgajām zināšanām  (1)

Viss diezgan vienkārši. Agrākos laikos garīgu zināšanu nesējus – dievturus, mācītājus, skolotājus, guru – uzturēja tie, kas nodarbojās ar biznesu, vadīja valsti vai kopienu. Tas bija nevis tādēļ, lai dievturim būtu, ko ēst (patiesībā viņš ir spējīgs veikt jebkuru darbu, jo atrodas daudz augstākā apziņas attīstības pakāpē), bet gan tādēļ, lai visu savu laiku varētu veltīt citu cilvēku dzīvju labklājības celšanai, mācot, kā būt veselākam, veiksmīgākam un laimīgākam.

Šādi ziedojumi bija pamats tam, ka šīs zināšanas nenomira kopā ar zināšanu nesēju. Tas ir kā piemērs topošajiem skolotājiem, dievturiem, mācītājiem, guru, ka ar šo nodarbi var uzturēt ģimeni un normāli izdzīvot. Jo, ja nevarētu, tad kāpēc ar to vispār nodarboties? Un, ja neviens vairs neuzkrās senču pieredzi un to nenodos citiem, tad katrs, kas piedzims sāks visu no nulles. To mēs visi jau šobrīd izbaudām uz savas ādas.

Man jums katram ir jautājums: "Vai tu ziedo stiprākajam, vai palīdzi mācītājam, dievturim, guru, skolotājam?" Labi vēl, ka ziedo tiem, kas nonākuši grūtībās, – invalīdiem, bāreņiem un citiem grūtdieņiem. Tomēr ziedot vai atbalstīt patiesu zināšanas nesēju, vienalga, vai tās ir vēdas, folklora vai kāda cita tradīcija, nozīmē ne tikai atbalstīt konkrēto cilvēku, bet gan godāt savu senču zināšanas un veicināt to nodošanu tālāk. Šāds ziedojums ir ieguldījums ilgtermiņa procesā.

Vārds "bizness" nozīmē "lieta, ar ko nodarbojas", citiem vārdiem sakot, – darbs. Kāpēc liela daļa uzskata, ka par darbu nedrīkst prasīt samaksu? Te man rodas jautājums, vai jūs par savu padarīto darbu nesaņemat samaksu? Vai tiešām visu darāt par velti? Varbūt tikai uz ziedojumu pamata?
Labi, varbūt teiksi, ka par garīgu zināšanu pasniegšanu nedrīkst prasīt samaksu. Es šo dziesmu esmu dzirdējis bezgalīgi daudz reižu. Un katru reizi vaicāju šādam cilvēkam: "Saki, lūdzu, kādu zobārstu tu izvēlētos? To, kuram zobu labošana ir tikai neliels hobijs vai blakus nodarbe pamatdarbam, vai tomēr iesi pie profesionāla zobārsta? Kam tu uzticētu smadzeņu operāciju? Ķēkšai, kurai ķirurģija ir hobijs, vai tomēr profesionālim, kurš ar to nodarbojas ikdienā?"

Uzskats, ka ar garīgām lietām nedrīkst pelnīt, noved pie tā, ka pat tie, kas varētu palīdzēt citiem ar ļoti labu padomu, ir spiesti strādāt algotu darbu vai nodarboties ar privātu uzņēmējdarbību, un laika garīgumam paliek arvien mazāk. Tāpēc lielākā daļa zināšanu ir sadrumstalotas un ļoti virspusējas. Ļoti maz cilvēku ar to nodarbojas profesionāli. Rezultātā garīgums no dzīvesveida pārvēršas hobijā, kuru "uzspēlē" tikai īsu brīdi visas dzīves laikā. Jo, ja jādomā par savu un savas ģimenes vēderiem (šeit es nerakstu par sevi, bet par to, pie kā noved iepriekš minētais princips, ka garīgām zināšanām ir jābūt pa velti), tad ir jāiet strādāt kāds cits darbs, lai nopelnītu uzturam. Tā garīgums pats no sevis novirzās uz otro plānu.

Vēl neviļus jāpiemin mūsu valsts izglītības sistēma. Tā ir uzbūvēta tā, lai "saražotu" nespējīgus cilvēkus. Iedomājies, kāda skola būtu tad, ja tajā lekcijas lasītu savas nozares zinošākie un varošākie speciālisti? Kādu pieredzi un zināšanas iegūtu skolnieki? Tikai šie nozaru speciālisti dīvaina(?) iemesla pēc skolās pasniegt nesteidzas.

Vai gadījumā atalgojums skolā nav šķērslis?

Un salīdzini to, ko iegūst no mūsdienu skolotāja, kurš tikko pabeidzis pedagoģisko faķi, – jau iepriekš atvainojos, bet ko tāds zaļš gurķis var iemācīt? Neko vairāk kā lasīt, rakstīt un rēķināt. Kurš iemācīs dzīvot – pieredzējis meistars vai zaļknābis? Vai, pateicoties šādām zināšanām, cilvēks ir spējīgs izveidot veselīgu sabiedrības šūniņu, ko sauc par ģimeni? Patiesībā šobrīd pasaulē un arī Latvijā ir nevis finanšu krīze, bet gan garīgo vērtību krīze!

Vēl ir jārunā par pašu ziedošanas principu. Ja vēlies saņemt zināšanas par velti, kā tas bija senos laikos, tad esi tik mīļš un laipns un uzturi savus dievturus, mācītājus, skolotājus, guru. Pasaki man atklāti, cik bieži tu esi piezvanījis cilvēkam, kurš tev ir iemācījis dzīvot, un apjautājies, kā viņam sokas? Cik bieži piezvani vecākiem, skolotājiem skolā, darbā? Vai esi parūpējies par savu skolotāju vecumdienām? Vai vispār zini, vai viņi ir spējīgi samaksāt komunālos maksājumus un maizīti nopirkt?
Esmu bijis uz garīgiem pasākumiem, kuri ir balstīti uz ziedojumiem. Katru reizi esmu novērojis vienu un to pašu. Jāsaka tā, ka vienai striptīzdejotājai aiz stringiem saziedo 10 reižu vairāk, nekā šādā garīgā pasākumā. Un tā ir ne tikai Latvijā, bet pārsvarā visā pasaulē.

Kā jau iepriekš minēju, šie ziedojumi nav nepieciešami, lai izdzīvotu zināšanu nesējs – skolotājs, bet gan lai izdzīvotu pašas zināšanas. Vēdās ir pieminēts, ka ziedojums šādu zināšanu nesējam ir visaugstākais iespējamais ziedojums. Jo to ziedo nevis cilvēkam, bet gan ziedojums nodrošina zināšanu nodošanu nākamajām paaudzēm. Jo, ja neziedos, tad agri vai vēlu, vai nu sāks tirgot šīs zināšanas, vai arī atmetīs visam ar roku un atradīs citu darbu, lai varētu izdzīvot.

Tieši šādā veidā vērtīgās, paaudzēm krātās zināšanas nodošanas process apraujas, un viedais tās aiznes sev līdzi kapā. Un pareizi dara, jo neviens nebija šo zināšanu cienīgs.

Cik daudz tu zini no savu senču, savu vecvecvecvecāku pieredzes? Ko tur runāt par vēl senākām un paaudzēs pārbaudītākām zināšanām...

Ata un Lindas Zariņu viedokli par citām tēmām lasi viņu blogā "Vediclifestyle.guru".