Viss diezgan vienkārši. Agrākos laikos garīgu zināšanu nesējus – dievturus, mācītājus, skolotājus, guru – uzturēja tie, kas nodarbojās ar biznesu, vadīja valsti vai kopienu. Tas bija nevis tādēļ, lai dievturim būtu, ko ēst (patiesībā viņš ir spējīgs veikt jebkuru darbu, jo atrodas daudz augstākā apziņas attīstības pakāpē), bet gan tādēļ, lai visu savu laiku varētu veltīt citu cilvēku dzīvju labklājības celšanai, mācot, kā būt veselākam, veiksmīgākam un laimīgākam.
Šādi ziedojumi bija pamats tam, ka šīs zināšanas nenomira kopā ar zināšanu nesēju. Tas ir kā piemērs topošajiem skolotājiem, dievturiem, mācītājiem, guru, ka ar šo nodarbi var uzturēt ģimeni un normāli izdzīvot. Jo, ja nevarētu, tad kāpēc ar to vispār nodarboties? Un, ja neviens vairs neuzkrās senču pieredzi un to nenodos citiem, tad katrs, kas piedzims sāks visu no nulles. To mēs visi jau šobrīd izbaudām uz savas ādas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
