Šīs pārdomas tapa, izlasot "Orākuls.lv" par to, kāpēc, stāstot par svešu slimību, nav labi norādīt pašam uz sevi. Tiešām – cik reti mēs aizdomājamies par to, no kurienes cēlušies vecmāmiņu ticējumi... Bet vajadzētu! Patiesībā gana daudz ticējumiem (ja vēlies – vari dēvēt to par māņticību) ir gluži loģisks teorētiskais un praktiskais pamatojums, ja papēta dziļāk...
Ievadā minētajā gadījumā viss ir diezgan vienkārši – mūsu zemapziņa acumirklī uztver jebkuru no ārienes nākušu komandu un izpilda to! Zemapziņai neeksistē "labas" vai "sliktas" idejas. Ikviena doma tai ir izpildāma komanda. Savukārt ķermenis reaģē uz šīm komandām un sāk pārkārtoties. Mūsu senči to lieliski zināja un izmantoja savā labā!
Viss, kam tu pievērs uzmanību, nostiprinās un top realizēts. Pievēršot uzmanību slimībai, mēs tās atzīstam un nostiprinām to ietekmi uz mums. Domājot pozitīvi un ar ticību izdziedināšanai, mēs iedarbinām atjaunojošu programmu.
Mūsu ticības spēks ir dižens! Ne velti Jēzus teica: "Tev notiks pēc tavas ticības. Jo patiesi es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja 17:20)
Tāds ir ticības un radošās iztēles spēks. Cilvēks ar stipru ticību un trenētu apziņu var gan aizdzīt slimību, gan arī radīt to.
Faktiski ik dienu mēs uzduramies dažādai informācijai un zinātniskiem pētījumiem, kas stāsta par to, kādas pārsteidzošas spējas piemīt mūsu smadzenēm. Tas ir īsts superdators, kas spēj tikt galā ar gandrīz jebkuru tām uzdoto programmu. Mēs to izlasām, piekrītoši pamājam ar galvu... un turpinām izmantot tikai 5–10 % savu smadzeņu.
Savukārt ķermenim piemīt unikālas reģenerēšanās spējas. Pēc parasta nobrāzuma mēs redzam, kā ķermenis pats bez īpašām pūlēm atgriežas normā.
Zinot to visu, mēs turpinām brīnīties par brīnumainu izdziedināšanu un sūkstīties, cik gan dažādu kaišu nomākti esam, vainot ārstus, medicīnu, stresu un citus mūsu neveseluma iemeslus, ignorējot tos instrumentus, kas atrodas mūsu "kabatās".
Atslēga visiem šiem "brīnumiem" ir uzmanība! Viss, uz ko mēs vēršam savu uzmanību, pavairojas! Tas ir vienkārši, tas ir dabiski, visi par to zina, bet reti kurš izmanto šo instrumentu, kā nākas.
Iznāk, ka parādot slimību uz sevi, mēs pievēršam tai uzmanību – itin kā sējam sēklas, kas kaut kad vēlāk var sadīgt. Mums par laimi, tas nenotiek momentā un tāpēc saglabājies tikai "vecmāmiņu māņticības" statusā, taču tas tikai apstiprina, ka mūsu senčiem bija zināšanas par cilvēka patieso dabu un spējām. Zināja un arī izmantoja šīs zināšanas!
Daudz brīnumainu izdziedināšanu notiek, kad cilvēks pareizi izmanto to potenciālu, kas viņam pie dzimšanas dots, un cik gan skumji redzēt nepareizu domu un rīcības sekas.
Tāpēc – iztēlojies sevi spēcīgu, veselu un skaistu, turi vērtē to, kas tev ir, neiegrimsti problēmās un nepadodies bailēm. Dzīvo ar ticību, priecājies par notiekošo un neļauj sevi ievilkt nemitīgā kaišu un problēmu apspriešanā.
Mūsu pasaule ir duāla, tajā ir augša un apakša, aukstums un karstums, slimība un veselība, problēma un risinājums. Vienmēr ir alternatīva, izvēle, kur būt, ko darīt un uz ko koncentrēties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
