Šīs pārdomas tapa, izlasot "Orākuls.lv" par to, kāpēc, stāstot par svešu slimību, nav labi norādīt pašam uz sevi. Tiešām – cik reti mēs aizdomājamies par to, no kurienes cēlušies vecmāmiņu ticējumi... Bet vajadzētu! Patiesībā gana daudz ticējumiem (ja vēlies – vari dēvēt to par māņticību) ir gluži loģisks teorētiskais un praktiskais pamatojums, ja papēta dziļāk...
Ievadā minētajā gadījumā viss ir diezgan vienkārši – mūsu zemapziņa acumirklī uztver jebkuru no ārienes nākušu komandu un izpilda to! Zemapziņai neeksistē "labas" vai "sliktas" idejas. Ikviena doma tai ir izpildāma komanda. Savukārt ķermenis reaģē uz šīm komandām un sāk pārkārtoties. Mūsu senči to lieliski zināja un izmantoja savā labā!
Viss, kam tu pievērs uzmanību, nostiprinās un top realizēts. Pievēršot uzmanību slimībai, mēs tās atzīstam un nostiprinām to ietekmi uz mums. Domājot pozitīvi un ar ticību izdziedināšanai, mēs iedarbinām atjaunojošu programmu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
