Jāsāk no pašiem pamatiem, saka Māris. Karmu parasti definē kā "samaksu par paveiktajiem darbiem iepriekšējās dzīvēs". "Taču mūsu pasaule ir daudzdimensionāla, un ne katra dvēselei pārdzimšanas vektors virzās no pagātnes caur tagadni un uz nākotni. Kādam tas var būt no nākotnes uz pagātni vai arī mest visai viltīgas cilpas."
– Kā noteikt, kādā virzienā kustās mans pārdzimšanas vektors? Vai varbūt šādam jautājumam vispār nav nozīmes?
Tava konkrētā personība ir unikāla tādā ziņa, ka aizies kopā ar tavu fizisko ķermeni. Šajā dzīvē ir vērtība tikai tam, ko mēs varam paņemt līdzi uz nākamo dzīvi, – pieredzei un atmiņām. Ja nomirstot tu tās nespēsi paņemt līdzi – tātad dzīvojusi esi veltīgi. Uz kuru pusi pavilks tavas svaigākās atmiņas – uz pagātni vai nākotni? Līdzīgs pievelk līdzīgu! Ja esi dzīvojusi godīgu dzīvi – pastāv liela iespēja, ka nākamajā reizē piedzimsi vietā, kurā šim tavam iedzimtajam godīgumam būs īpaša nozīme.
Starp citu, vienas pārmērības nākamajā dzīvē var pārsviesties par citām. Šādu parādību dēvē par "šūpolēm": mūķene pārdzimst par prostitūtu – prostitūta par mūķeni, un tā šis apburtais loks var ilgt, līdz tiek atrisinātas dvēseles patiesās problēmas.
– Zinu, ka daudz informācijas tu iegūsti čenelingā. Ko vēl vari pastāstīt par reinkarnāciju?
Lai paskatītos uz tēmu kompleksi, jāpavēro reinkarnāciju ceļš no 5. dimensijas viedokļa – kad visas pagātnes un nākotnes inkarnācijas redzamas vienlaikus un visā garumā.
Atklājas, ka reinkarnācijas ķēdes nav kaut kas stingri fiksēts! Mainot rīcību un domas tagadnē, tu vari izmainīt savu nākamo piedzimšanas vietu, laiku un sociālo statusu.
Dīvainākais – ne tikai nākamās, bet arī... iepriekšējās dzīves parametrus var izmainīt! Kristieši to uzskata par "darbu ar vecāku grēkiem", bet patiesībā ir mazliet citādi. Dvēseles mēdz "cirkulēt" vienas dzimtas robežās apmēram trīs četru paaudžu intervālā.
– Kā to saprast?
Nu, fiziskie ķermeņi, kurus mēs dzimtā uzskatām par vecvectēvu un mazmazdēlu, patiesībā var piederēt vienai dvēselei. Bet mēs, no malas raugoties un nezinot šo likumsakarību, sakām: paskat tik – kāda iedzimtība... Tā rodas leģendas par dzimtas lāstiem, iedzimtām slimībām un citas tamlīdzīgas lietas.
– Atgriezīsimies pie karmas, labi?
Zinot augstāk minēto, mēģināsim vēlreiz definēt karmu kā "dvēselei raksturīgo rīcības modeli". Sēsi rīcību – pļausi ieradumu, sēsi ieradumu – pļausi likteni! Tā māca austrumu gudrība. Mēs esam savu ieradumu vergi, apgalvo cits gudrais.
– Tātad ieradums? Mūsu rīcību taču nosaka mūsu brīvā griba...
Un kas nosaka "mūsu brīvo gribu"? Sabiedrība ap mums, kultūra kā valdošās ideoloģijas atspulgs, audzināšana vai varbūt tomēr mēs paši? Vai smadzenes ir orgāns, ar kuru mēs domājam, vai tikai antena, kas uztver domas, kuras mums iedveš "cilvēces mentālais lauks"? Tādā gadījumā jārunā nevis par "brīvo gribu" pēdiņās, bet par tiem gadījumiem, kad mūsu tiešām brīvā griba ļauj mums pagriezties un aiziet citā virzienā nekā pārējam "aunu baram" – nedzert alu un neskatīties hokeju, nelietot pārtiku ar "E" vielām, piemēram.
"Ir desa – ir sociālisms! Nav desas – nav sociālisma!" teica Brežņeva laikos. Ko tad mums tagad teikt? "Ir tolerance – ir Eiropas vērtības, nav tolerances – nav Eiropas?" Ļaunas mēles melsa, ka Brežņeva laikos slavenajai "sociālisma desai" kā pildvielu likuši klāt tualetes papīru, tāpēc to tolaik nevarēja nopirkt veikalā…
Taču atgriezīsimies pie mēģinājuma definēt karmu. Ja kāda lieta atbilst savai būtībai, tad sanskritā to sauc par "darma" (dharma). Piemēram, cukura darma ir būt saldam. Cilvēks, kas seko savai darmai, dzīvo viegli un laimīgi. Cilvēks, kurš rīkojas pretrunā ar savu darmu, uzkrāj karmu.
– Tātad sekošana savai būtībai – darmai ir veids, kā dzēst karmu?
Mazā Rata budisms apgalvo, ka vajadzīgas daudzas pārdzimšanas un apzināts darbs Skolotāja vadībā, lai sasniegtu Apskaidrību.
Mahajānas (Lielā Rata) budisti saka – apskaidrību sasniegt un par Budu kļūt var vienas dzīves laikā.
Tad cik ilgs laiks vajadzīgs lai atstrādātu karmu, kas krājusies daudzās inkarnācijās? Ja tu zini, kā pareizi jārīkojas, un nelokami seko šīm zināšanām... pietiks kaut vai ar 15 minūtēm, lai likvidētu visus karmiskos parādus un uz visiem laikiem pamestu Sansaras riteni! Respektīvi, nedzīvotu vairs uz šīs planētas.
Te parādās nākamā problēma – pieķerties vai nepieķerties dzīvei? Jo dvēsele ir ķermeņa kompass, kas to vada pa dzīvi, bet ķermenis ir kuģis dvēselei, ar ko tā šķērso dzīves jūru. Tiklīdz tā sasniegs vēlamo krastu, tā ķermeni pametīs. Cik no jums ir gatavi pamest šo ķermeni, tiklīdz būsiet atstrādājuši visu karmu?
Iznāk ka, izmantojot kristiešu terminus, grēku nasta ir vienīgais, kas mūsu dvēseli saista pie grēcīgās Zemes.
Tad kas ir tas, ko cilvēks patiesībā vēlas? Kura viņa daļa un ar kuru vietu? Jā, es zinu, ka mani gaida lepna villa tālā Dienvidjūras salā, ar guļamtīklu kokospalmu ēnā, bet kā man pamest manu silto un ērto gofrētā kartona kasti zem pussabrukušā tilta? Lūk, tā ir patiesā cilvēka problēma – kā pārraut pieķeršanos?
– Vai tu, nodarbojoties ar dziedināšanu, kaut kā īpaši redzi šīs karmiskās lietas?
Karmas mezgli var tikt atrasti uz fiziskā ķermeņa – kā konkrētas vietas, kurās ir savilkti muskuļi. Jā, tos var izmasēt, bet, ja nelikvidē cēloni, kas tos rada... lielas jēgas nav.
Nu, mūsu civilizācijā ir pieņemts lietot pretsāpju līdzekļus – mēs uzskatām, ka tie ārstē. Patiesībā pretsāpju līdzekļi nomāc simptomus, "izskrūvē signāllampiņu", kura brīdina par briesmām. Jēga pretsāpju līdzekļiem ir ļaut organismam pašam sevi atjaunot tā, lai cilvēks šā "remonta" laikā atrastos pieņemama fiziskā komforta līmenī.
– Kā var atraisīt karmas mezglus?
Ir dažādas efektīvas metodes. Lūlle Vīlma piedāvāja darboties caur piedošanu. Jēzus – caur grēku nožēlošanu, ieliekot šajā jēdzienā mazliet citu jēgu, nekā pašreizējā baznīca. Īsi izsakoties – patiesā grēka nožēlošana ir dziļa izpratne par izdarīto kļūdu un sapratne, ka šo kļūdu nedrīkst atkārtot, pretējā gadījumā karma atgriezīsies, tā teikt, "dubultā apmērā".
Reiki tehnika ir ļoti efektīva – pašam sistēmas izveidotājam un dažiem, visbiežāk 2–3 tuvākajiem skolniekiem. Šajā ziņā Jēzus mācība bija visai efektīva, jo viņam to izdevās pietiekami efektīvā formā nodot saviem skolniekiem (apustuļiem), apustuļu skolniekiem un vismaz vienam no apustuļu skolnieku skolniekiem. Ar to beidzās kristietības tiešā tradīcija, un sākās kristīgā baznīca. (Ar to es domāju Origēnu Adamantiju, kura darbi, iespējams, ir pēdējā vieta, kur neizkropļotā veidā skaidrota Jēzus mācība.)
Aikido ir ļoti efektīva cīņas metode un filozofija, diemžēl, Morihejs Uesiba aiz sevis neatstāja nevienu skolnieku, kas būtu izpratis viņa mācību tādā līmenī, lai šī sistēma darbotos tikpat efektīvi kā viņam pašam...
Es kā kraniosakrālās terapijas piekritējs zinu, ka ļoti daudz ko var izlabot, vienkārši masējot ar rokām, taču šai metodei ir savas ēnas puses. Palīdzot cilvēkam, bet nesniedzot viņam izpratni par cēloņiem, dziednieks nodara kaitējumu pats savai veselībai un karmai. Ne jau velti dziednieks skaitās profesija ar ļoti augstu profesionālo risku. Tikai vesels (garīgi un fiziski) cilvēks, personība spēj dziedināt citus.
Avicenna teica: "Mēs esam trīs – es, tu un slimība; kurā pusē tu nostāsies – tas uzvarēs!" Pacientam ir jāvēlas izveseļoties un jāgrib pašam pielikt pūles, lai izveseļotos.
– Pieņemsim, ka pacients ir gatavs pielikt pūles. Kādu metodi vari ieteikt?
Ir tāda sistēma NLP – neirolingvistiskā programmēšana. Tā dēvētā Eriksona metode, kas ir NLP pamatā, pavēra iespēju izveidot daudzas citas. Viena no šādām metodēm ir pasaku terapija.
Šīs metodes principu īsi un saprotami raksturojis Ričards Bendlers: "Ja mēs runājam par "skumju akmeni", cilvēks, saprotot, ka akmens nevar būt skumjš, par akmeni teikto attiecina uz sevi."
Pasaka darbojas vienlaikus divos līmeņos:
- reālajā, kad, analizējot pasakas, tu mācies saprast, kas notiek tev apkārt un kādi cēloņi ir tavai problēmai;
- simboliskajā, kad tu caur simboliem un metaforām sarunājies ar savu zemapziņu un šādi izmaini tās savas zemapziņas programmas, kuras ir nekonstruktīvas. Vai, ja nevar tās izmainīt, vienkārši interpretē apstākļus un rīcību tajos citādi. Līdzīgi, kā var interpretēt savus sapņus un pārsapņot tos.
Ar ko atšķiras pasaka no sapņa? Sapnī aktīvā puse, kas grib sazināties, ir zemapziņa, pasakā – mūsu apziņa. Tātad atšķirība ir tikai informācijas plūsmas virzienā. Ja iemācīsimies pārvaldīt informāciju abos virzienos – iegūsim produktīvu dialogu.
Atbildes uz visiem jautājumiem ir mūsos, jāprot tikai atrast ceļš pie tām.
– Kā tāda pasakas sacerēšana notiek?
Tātad mēs saceram un uzrakstām savu pasaku – pasaku par sevi. Atbrīvojam savu fantāziju, ļaujam šajā pasakā iemirdzēties simboliem. Process ir līdzīgs kā, zīmējot vai gleznojot. Muzikantam vai aktierim to var paskaidrot ar vienu vārdu – improvizācija.
Citi teiks, ka pasaku terapija ir tas pats, kas uzrakstīt scenāriju šamaņa lidojumam.
– Kāpēc teksts obligāti jāpieraksta?
Var jau arī tikai izstāstīt šo savu pasaku – pasaku par sevi, bet pierakstot mēs to papildus fiksējam vēl vienā realitātes slānī.
Ko pēc tam iesākt ar šo tekstu? Kad esi pārlasījis un sapratis, ka viss ir savās vietās, vari to nolikt uz laiku un sadedzināt/atbrīvot, kad vēlamais ir piepildījies. Vari dedzināt arī uzreiz. Tas nav principiāli, būtisks ir tikai radīšanas process.
– Kādas ir raksturīgākās kļūdas, ko pieļauj cilvēki, kuri vēlas darboties ar šo tehniku?
Pirmā – pasakas vietā uzraksta autobiogrāfiju. Otrā – apraksta vēlamo bez metaforām, respektīvi – mēģinājums pārāk cieti programmēt nākotni.
Un trešā – "pārāk nopietna sejas izteiksme": pārāk nopietni pa punktiem izklāstīts vēlamais. Tā tas nedarbojas! Pasakai un pasakas stāstīšanas procesam ir jāsniedz bauda, jāiesaista un jārosina iztēle, humora izjūta, pasakai ir jābūt pasakai!
Ja uz to paskatās plašāk, jebkura dziesma un ikviens lozungs arī ir tikai pasaka! Pasaka kā zemapziņas ietekmes līdzeklis...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
