Kā pārliecināt savu iekšējo bērnu, ka sliktais pareģojums nepiepildīsies

Ja atpazīstat sevī šādu pēcgaršu no kādas pareģa konsultācijas, tad lūk vēl pāris rekomendācijas, ko ar to visu iesākt.

Droši vien maz būs tādu, kas iebildīs tam, ka pareģojumi nav nekādas bērnu spēles. Bērna prātu ir viegli iespaidot, un pārāk plašas zināšanas par savu tālo nākotni bērnam var laupīt prieku un drošības sajūtu šeit un tagad.

Tomēr mūsdienu psiholoģijas zinātne sen jau atzinusi, ka tā pilnīgi un galīgi mēs nepieaugam nekad – līdz sirmam vecumam mūsos dzīvo t.s. iekšējais bērns – vienam vairāk izpausts un lutināts, citam apspiests un kaktiņā iedzīts, bet viņš ir ar mums visā dzīves garumā. Mūsu iekšējais bērns ir ārkārtīgi svarīga personības daļa – tā atbild par tādiem mūsu resursiem kā visas radošuma izpausmes, spontanitāte, dzīvesprieks, rotaļīgums, emocionalitāte – faktiski viss tas, kas vajadzīgs, lai cilvēks varētu justies laimīgs un priecāties par dzīvi tādu, kāda tā ir. Iekšējo bērnu raksturo arī visas krasās emocijas – spēcīgas dusmas, nevaldāms prieks un smiekli, nepatika, ko nevar noslēpt, asaru plūdi, kā arī izbailes un trauksme.

Vēl viena iekšējam bērnam raksturīgā īpašība – bērna maģiskā domāšana, kas, starp citu, arī ir gluži zinātnisks termins. Un tad nu sanāk, ka Iekšējais bērns ir gatavs noticēt gluži jebkam – gan tam, ka dāvanas sūta Ziemassvētku vecītis, kurš izlasījis viņa rakstīto vēstuli, gan tam, ka vecāki izšķīrās, jo viņš nebija pietiekami labs bērns – neklausīja tēti un nepalīdzēja mammai mājas darbos.

Tad nu vari ticēt, ka ļoti liels saviļņojums un spēcīgas emocijas (bet reizēm gluži pretēji – iekšējs sastingums un šoks!) pēc sarunas ar pareģi norāda uz to, ka pareģa vārdus tavs Iekšējais bērns ir sadzirdējis un ņēmis par pilnu! Un paradoksālā kārtā, ja tā ir noticis, tavs racionālais prāts var stāstīt, cik grib, ka tas viss ir blēņas un māņi – iekšēju mieru nebūs viegli atkal atjaunot.

Tautas gudrība vēsta – no kā saslimi, ar to arī ārstējies. Tātad, ja jūti prognozes negatīvo ietekmi tāpēc, ka to tā ir uztvēris tavs Iekšējais bērns, arī šīs ietekmes neitralizācijai vislabāk derēs metodes, kas visvairāk līdzinās bērnu spēlēm.

Šo tehniku pirms daudziem gadiem uzzināju mācībās no franču ārsta un hipnoterapeita Žana Bekkio. Viņš, savukārt, teica, ka tas ir radies šamaņu tradīcijā, un faktiski divi zīmējumi kopā veido tavu personisko totēmu konkrēta mērķa sasniegšanai. Kad mērķis sasniegts, totēma funkcija izpildīta, un nu to var ilgāk neglabāt.

Vajadzēs: 10–15 minūtes laika, A4 papīra lapu (vai trīs mazākas lapiņas) un zīmēšanas piederumus (ideālā gadījumā – krāsainus zīmuļus vai flomāsterus, bet ja to nav – derēs arī jebkurš cits rakstāmais).

Vispirms sagatavojam lapu, kā tas norādīts zīmējumā – sadalām trīs vienādās daļās un sanumurējam ar cipariem 1.–3.

Tad koncentrējam domas uz prognozi – kas tika teikts un kā, bet it īpaši meklējam atbildi uz jautājumu "Kā dzirdētais man liek justies?".

Tagad attēlojam šo sajūtu sektorā "1". Pat ja nejūti sevī zīmēšanas talantu, šis zīmējums nevar neizdoties – tajā var būt gan konkrēts attēls, gan līniju samudžinājums – tam patiesi nav nozīmes.

Tagad pacenties nosaukt savu zīmējumu tā, kā mākslinieks nosauc gleznu – varbūt tas būs vārds "juceklis" vai "slikta prognoze", vai pat "bez nosaukuma". Derēs jebkas, kas ienāks prātā.

Tagad uzmanību! – atstājam brīvu sadaļu "2" un sākam zīmēt lapas sadaļā "3".

Šeit, gluži kā, rakstot vēstuli Ziemassvētku vecītim, ļauj vaļu fantāzijai par to, ko tu gribi un kā vēlies justies. Un atkal zīmē – attēlam nav jābūt detalizētam, kā, piemēram, vizualizācijas uzdevumos: pietiek ar vienkāršu un simbolisku zīmējumu – saulīti vai plūstošām jūras viļņu līnijām. Galvenais, lai tas tev norāda uz labām sajūtām. Arī šim zīmējumam dod nosaukumu.

Visbeidzot, iedarbinām iztēli un atceramies bērnībā vai pašu bērniem priekšā lasītas brīnumpasakas. Uzdod sev jautājumu: ja šādā situācijā nonāktu pasakas varonis, kāds burvju priekšmets varētu pārvērst 1. situāciju par 3.? Daži atbildi saņems no savas zemapziņas uzreiz. Reizēm prāts piespēlēs kādu "brīnumobjektu" no datorspēles vai filmas. Citiem būs jāpacīnās ar savu iekšējo skeptiķi, kurš apgalvos, ka pieaugušam cilvēkam šādas muļķīgas nodarbes nepiedien. Galu galā vari palūgt padomu kādam bērnam – nestāstot detaļas, vien parādot zīmējumu.

Tagad, kad visi trīs zīmējumi ir gatavi, pirmo zīmējumu aizloki un noplēs vai nogriez nost. To var sadedzināt vai arī sīkos gabaliņos saplēst un iemest tekošā ūdenī (kanalizācijas arī derēs) – lai Visuma spēki to pieņem transformēšanai. Savukārt atlikušos divus zīmējumus abus kopā noglabā tādā vietā, kur tu to redzēsi vismaz pāris reižu dienā, bet svešas acis ne (veļas plauktā, pie drēbju skapja durvīm iekšpusē vai savā auto aiz saules aizsarga).

Procesu var atkārtot vairākkārt par vienu un to pašu tēmu, bet var vienlaikus par dažādām. Tikai atceries, ka tavai zemapziņai tāpat kā datoram – jo vairāk procesu vienlaikus darbojas, jo zemāks var būt īstenošanas ātrums.

Droši vien visnegaidītākais rezultāts šim procesam notika mijā starp 2015. un 2016. gadu. Tolaik vienā no iknedēļas nodarbību cikliem piedāvāju dalībniecēm izmēģināt burvju totēma procesu. Transformācijas punkts (zīmējums Nr.1) visām bija vienāds – kāda emocija vai sajūta, kas ilgstoši neliek mieru. Šai dalībniecei burvju priekšmets bija diezgan tradicionāls – burvju gredzens ar mirdzošu akmeni. Burvestība notika apmēram mēnesi vēlāk – kad mana studente atnāca izstāstīt, ka vīrietis, ar ko kopā viņa bija jau vairāk nekā 7 gadus, pēkšņi nolēmis viņu bildināt, uzdāvinot gredzenu – negaidīti līdzīgu viņas zīmētajam burvju priekšmetam!