Foto: Privātais arhīvs
Mīlestība ir tik dažāda. Mēs varam mīlēt šūpuļdziesmu, ko mums bērnībā dziedāja mamma vai tētis, vai mīlēt vecmammas vārīto uzpūteni, mīlēt kādu grāmatu, filmu, vecākus, dzimteni, partneri… Mīlēt to, kas mūs dara laimīgus. Bet tikai viena mīlestība ir visvisspēcīgākā un tai nav absolūti nekādu robežu, tā nebeidzas nedz līdz ar saulrietu, nedz ar saņemtiem sitieniem. Tā ir mātes mīlestība pret saviem bērniem. Pastāstīšu vienu stāstu, mīlestības stāstu ar bezgalības zīmi. Šo stāstu, domāju, ka sapratīs tikai daļa vecāku…

Katram mums dzīve mēdz piespēlēt ne tikai saulainās dienas, bet arī mākoņainās, vējainās un pat tādas, kurās šķiet – vētra vienkārši izputinās lupatu lēveros. Un katrs mēs šādas dienas mēdzam izdzīvot citādāk. Bet smiltenietei Sarmītei Kondratjevai jau vairāk nekā 17 gadus visas dienas ir īpašas, jo viņa audzina īpašo bērnu – savu Patriku, kurš dzima 24. grūtniecības nedēļā un svēra 800 gramu.

Sarmītei ir arī vecāks dēls, kurš nu jau ir savā dzīvē, un meitiņa – 2. klases skolniece, bet šis stāsts ir par Patriku – bērnu ar ļoti īpašām vajadzībām. Sarmīte rūpes par dēlu ir uzņēmusies viena pati. Puisis neredz, nedzird, nestaigā, bet sev savdabīgā veidā pa māju pārvietojas, viņa garīgā attīstība līdzinās nullei, pasauli viņš uztver ar ožu un tausti, Patrika diagnožu saraksts ar katru gadu kļūst aizvien garāks, bet Sarmītei viņš ir viņas puisītis, par kuru neviens cits nespētu parūpēties labāk kā viņa pati. Un tā ir mīlestība ar vislielāko un treknāko sākumburtu pasaulē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!