Vētrainas izpriecas un stāsts par Valēriju, kuras infantilie laulību aprēķini sabruka pēc dokumentu parakstīšanas. Fragments no Andras Manfeldes romāna "Virsnieku sievas", kas stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados.
" Как то летом, на рассвете, заглянул в соседний сад, там смуглянка молдаванка..." (Vasarā reiz, rītausmā, kaimiņdārzā ieskatos, skaistule tur moldāviete... A.Novika dziesma "Tumšvaidze".)Puiši meitenes iegriež kā vilciņus, viņu kuplās kleitas atveras kā ziedi, bet, kad orķestris beidz spēlēt, noplok. Vaigu sārtums turas visu vakaru, acu spīdums, vaļēja, mikla mute, kas it kā gribētu ko teikt. Dejo arī vecākās biedrenes — ar kapara kodeļām pakausī un vecmodīgām brošām kleitas trijstūra izgriezumā, kur sastopas krūtis. Virsnieku un mičmaņu sievas. Kamēr viņu vīri jūrās un sapulcēs, viņas izkustina kājas un gurnus. Viņu plaušas kā atvērtas grāmatas, smiekli — brāzma no angāra tumsas. Kleitas atveras kā ziedi. Drīkst? Kleitas atveras. Vai mēs būtu tikušies? Jūsu seja man liekas tik pazīstama.
Seja, ko tu redzi virs savas sejas, ir vīrieša seja. Krasts, ko tu esi atstājusi, esi tu pati. Skatīdamās viņā, tu zaudē sevi, tas reizē ir baismīgi un skaisti, bet jaunā zeme, kurā tu nonāc, tevi aizrauj un nemaz nav bail. Jauna zeme ir viņa seja, neredzētas debesis — viņa acis. No vīrieša pieres nopil lāse, no tava acs kaktiņa — lāse, sāļi punkti aizzīmogo jūsu tikšanos. Tāpēc, ka jūs esat viens otru redzējuši, skatījušies viens otrā, aizmirsdami par sevi, tāpēc, ka bijuši iedvesmoti un pateicīgi, nu jūs esat liecinieki tam, ka līdz ar ikdienas zaudējumu zūd arī ieradumi un bailes. Tagad jūs zināt, ka laika nogriezni iespējams saraut kā važas. Tu redzēji, ka seja virs tavas sejas atklājās lēni. Lāse pilēja tik ilgi, līdz pumpuri atvērās vaļā. Jūsu abu atgriešanās disciplinētā pasaulē ir bīstama.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!