'Virsnieku sievas'. Stāsts par sastapšanos un naiva pirmslaulību aprēķina sabrukšanu  (1)

" Как то летом, на рассвете, заглянул в соседний сад, там смуглянка молдаванка..." (Vasarā reiz, rītausmā, kaimiņdārzā ieskatos, skaistule tur moldāviete... A.Novika dziesma "Tumšvaidze".)Puiši meitenes iegriež kā vilciņus, viņu kuplās kleitas atveras kā ziedi, bet, kad orķestris beidz spēlēt, noplok. Vaigu sārtums turas visu vakaru, acu spīdums, vaļēja, mikla mute, kas it kā gribētu ko teikt. Dejo arī vecākās biedrenes — ar kapara kodeļām pakausī un vecmodīgām brošām kleitas trijstūra izgriezumā, kur sastopas krūtis. Virsnieku un mičmaņu sievas. Kamēr viņu vīri jūrās un sapulcēs, viņas izkustina kājas un gurnus. Viņu plaušas kā atvērtas grāmatas, smiekli — brāzma no angāra tumsas. Kleitas atveras kā ziedi. Drīkst? Kleitas atveras. Vai mēs būtu tikušies? Jūsu seja man liekas tik pazīstama.

Seja, ko tu redzi virs savas sejas, ir vīrieša seja. Krasts, ko tu esi atstājusi, esi tu pati. Skatīdamās viņā, tu zaudē sevi, tas reizē ir baismīgi un skaisti, bet jaunā zeme, kurā tu nonāc, tevi aizrauj un nemaz nav bail. Jauna zeme ir viņa seja, neredzētas debesis — viņa acis. No vīrieša pieres nopil lāse, no tava acs kaktiņa — lāse, sāļi punkti aizzīmogo jūsu tikšanos. Tāpēc, ka jūs esat viens otru redzējuši, skatījušies viens otrā, aizmirsdami par sevi, tāpēc, ka bijuši iedvesmoti un pateicīgi, nu jūs esat liecinieki tam, ka līdz ar ikdienas zaudējumu zūd arī ieradumi un bailes. Tagad jūs zināt, ka laika nogriezni iespējams saraut kā važas. Tu redzēji, ka seja virs tavas sejas atklājās lēni. Lāse pilēja tik ilgi, līdz pumpuri atvērās vaļā. Jūsu abu atgriešanās disciplinētā pasaulē ir bīstama.

Pamodušies uzvārāt tēju, sasveicināties ar Frosju, steidzaties. Pamodušies jūs baidāties no mātes, tēva, rītdienas, sevis. Modušies jūs atgriežaties karā. Pirmais neiecietīgais teikums pārsniedz bungādiņai tīkamos decibelus, un sirdī rodas plaisa. Tu jūti vairs tikai savu sāpi, ne viņa. Varbūt tas viss notika pārāk ātri.

Viņas atveras kā ziedi. Smaga jāņroze leknām lapām, pieskarsies — nosmaržos un nobirs. Lielas krūtis, spēcīgi lieli, sārtums, kas sola par daudz. Sulīgas. Stipras. Vienas. Tikai nedaudzas atnākušas kopā ar vīriem. Dažiem no viņiem labāk patiktu ar biedriem uzspēlēt šahu. Viņas, ieķērušās pastīvajiem pavadoņiem elkonī, cēli piekuģo pie kioska un izvēlas vai nu limonādi, vai kūku. Ne jau ķilavmaizīti, ne сто грам (simt gramu).Tad vīri, noguruši no šī atbildīgā sievu izvadāšanas pienākuma, iestūrē savas puķainās zemūdenes atpakaļ solos. Lai zaldāti izloka kājas. Nākamā deja ir lēnā. Pavisam jaunās tās necieš. Ne tik daudz tuvuma baiļu dēļ, bet gan tāpēc, ka baidās par savām vienīgajām lakādas kurpēm un zeķēm, kurām tik viegli mēdz uzirt valdziņš. Meitenes negrib nēsāt sašūtas miesaskrāsas zeķes, uzirušie un sadiegtie valdziņi atgādina rētas. No nagiem lien uz augšu, sludinot, ka ātri viss paiet. Kad Valērija izcietusi lēno deju, leitnants smaidīdams paņem aiz elkoņa un aizved atpakaļ vietā. Kāpēc viņš tā smaida? "Tev patīk Arsēnijs?" prasa biedrene no kolektīva. Nu tā. Viņam patīk dejot.

Meitenes cieši sakļautās kājas kautrīgi pieliec uz sāniem. Viņu kleitas ir īsas, pārāk īsas — saka māte. "Tā ir kleita, nav nekāds mini!" Mātei kauns staigāt pa Liepāju un skatīties uz tām latvietēm. Kad tās savos mini pieliecas, redzamas biksītes. Un ja vēl tikai tās skaistās izrādītu savas kājas. Nē, nu kāpēc neilona zeķes velk zemnieces masīviem lieliem? Resnās nekautrējas un velk. Tās, kam līkas, kam vēnu mezgli, arī. Citai neilona zeķes nogludinājušas melnas spalvas, un tagad tās kā pirmziemnieku līnijas glaužas uz vienu pusi. Vai tad tas skaisti? Vīriešu karstās sirdis mini meitenēm nerūp, vien mode. Tāpēc jau pie kultūras nama Liepājā uz dejām veidojas rindas. Mini meitenes lieloties, ka uz viņu sarīkojuma dejām virsnieki nāk meklēt latviešu sievas. Muļķības. Kara pilsētiņā nav nevienas virsnieku sievas, kas latviski runātu, vismaz māte nevienas nepazīst. Nav viņai nevienas draudzenes latvietes. Pretējās kāpnēs lietuviete no cukura fabrikas. Ir zināma uzbekiete, ukrainietes, sievas no Baltkrievijas. Bet latviete? "Varbūt viņas te negrib nākt?" Māte smejas. "Varbūt tās neviens neaicina." Tām mini pārāk tuvu kleitas mala tai vietai, kas izdala gļotas, smakas un sarkanu. Tās kairās un badīgās bez caurlaidēm zogas pāri tiltam pēc viņu veikalu vates. Kara pilsētiņa palīdz aizpildīt deficītu. Pārāk tuvu tām kleitas mala. Un tādas nemaz nemākot gludināt kreklus.

Viņai kleita pāri celim, un viņa dejo jau ceturto reizi. Zaldātu orķestris spēlē. "Te tev nav nekāds modernisms," īgni secina Ņušeņka. Draudzene no rūpnīcas ilgojas, lai beidzot gorodokā būtu kā Liepājā, jo pilsēta, kuras ielās varēja redzēt krāsaināk un drosmīgāk ģērbtus ļaudis, viņu vilināja. Kultūras namos tur skanēja savāda mūzika, vārdus viņa nesaprata, bet vēdera dziļumā ritms ritināja vaļā saldu stīgu. Ņušai liekas, ka šim pavedienam nav gala. Viņas vēdera dziļumā aug kamols. Iekaisums sācies, un Ņuša domā, ka, no mūzikas radies, mūzikā tas arī apdzisīs. Izrādās, ka ilgu nemiers ir salkani smags un nogurdinošs.

Skaties, Anna Nikolajevna, ka nesapinies! Valērijai pilsēta nepatika. Cilvēki, kas tajā dzīvoja, bija lepni. Viņai tikai nebija skaidrs, par ko. Dēļ dziesmām? Savādām frizūrām? Vīrieši sievišķīgiem matiem un sievietes, kuras bija vai nu izaicinoši košas, vai arī izskatījās pārbiedētas. Viņa nesaprata ne vienas, ne otras. Droši jutās te, kur uzaugusi. Te valdīja savi likumi, un to valdīšana bija jūtama katrā sīkumā. Te varēja just saimnieka roku. Ielas plašas un taisnas. Viss kārtīgs, tīrs, ko nespēj sētnieki, padara soda bataljons. Driskas un stiklus pa zemi nemanīja. Ko nesaplēsa vējš, to puikas. Sacelšanos pret ierasto kārtību, kas sākās baltajās taisnstūra mājās, nemanīja. Nemēdza bieži tur iet. Baltajās mājās, kas nolaupījušas viņas pļavu. Viņa gāja uz klubu, Matrožu parku, tad pa Admirāļa Makarova ielu uz lapenīti. Reizēm līdz tiltam. Viņai joprojām patika novērot tilta kustēšanos un mainīgo metāla ģeometriju. Uz darbu viņu veda autobuss. Valērijai jau divdesmit viens. Ņina atrakstīja, ka Maskavā viņai ir līgavainis.

Vai toreiz jau biji greizsirdīga, Valērij?
Nē, toreiz viņa bija aizņemta tikai ar sevi. Viņas sirds bija kā klusa osta, kuras pieķeršanās kuģis nekad vēl nebija izmetis enkuru svešā krastā. Māte un tēvs bija tik pašsaprotami kā bērnības interjers. Toreiz viņa vēl bija bērns. Bērns ar krūtīm, neilona zeķēm, laka kurpēs. Joprojām viņa glabāja sevī klajumu, caur kuru bērnībā gāja uz skolu. Stepi, ko atcerējās tikai kā gaismu un smaržu. Jūru, līdz kurai bija gājusi pārāk reti. Viņa bija bērns, jo dzīvoja sapnī. Vēl nebija iemācījusies iekārot un zaudēt.

Un tad… Tā bija realitāte ar patiesības vaibstiem, kas viņu aplaupīja. Pārāk strauja patiesība ir naidīga un līdzinās meliem. Nebija jau tā, ka viņš viņai nepatiktu. Nē, patika pat ļoti. Varbūt, ka viņa mīl. Iemīlēs rīt aizvien vairāk. Mazliet, tikai mazliet viņš viņai ir izdevīgs. Pareizāk — precības ir tas, ko viņa grib. Infantilais aprēķins sabruka mazu brīdi pēc dokumentu parakstīšanas. Vai ilgas var nosaukt par aprēķinu? Alkas? Valērijai likās, ka kopā ar Arsēniju kļūs brīvāka. Pieaugušāka. Beidzot tiks prom no mājām. Nometīs drēbes uz grīdas un ielīdīs gultā kaila. Ēdīs riekstus, kad gribas. Izžaus uz kopējā striķa arī pelēku veļu. Neieslēgs radio no rītiem. Sauļosies uz balkona. Grīdu mazgājot, slapinās to kā kuģa klāju un nelies klāt terpentīnu. Kurinās krāsnis ar pateicību, uguni mīlēdama. Paliks nomodā, kamēr pilnmēness aizgriezīs vaigu.

Viņa īsti nezināja, ko vēl. Viņa baidījās, ka viņas dzīve ar katru dienu kļūst līdzīgāka konstruktoram. Viņa nesaprata, kas tā brīvība īsti ir. Gājiens uz jūru tumsā? Tu tikai robežsargus iztraucēsi, saka māte. Viņa gribētu palikt pie jūras viena. Bet Karostā pastaigas vienatnē nemīl. Tu taču saproti, kur tu atrodies? Te ir robeža, meit. Dzelzs priekškars, ne jūra. Ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Tu skaties jūrā un domā par neredzamām lietām. Iztēlojies, kā peldi aizvien tālāk, līdz tevi noķer dzelzs tīklā. Aukstums nāk no jūras puses, līdz iestājas augusts. Tad kādu brīdi krastā mētājas medūzu recekļi, un jūra sāk trakot. Tumšajos dziļumos krata nesaredzamo dzeloņdrāšu murskuli. Vējains, auksts. Rudens vētrās, ziemas bangoņā. Te ir tik tumši ziemās. Māte māj, noliekusies pār ogļu maisu, un viņas sirmot sākušie mati iekrāsojas netīri melni. Viņa izvēlējās viņu, jo gribēja būt brīva.

Un viņš arī ļoti skaisti prata runāt. Teikt, ka mīl, ilgojas, ka nevienu meiteni nav sastapis tādu kā viņa. Apliecināt, ka laimīgs. Turklāt viņš dejoja. Reizēm viņiem nemaz nesaskanēja. Valērija dejoja līgani un lēni, cienīgi un sapņaini, mazliet smagnēji, bet Arsēnijs, Valērijasprāt, pārāk manierīgi un saraustīti. Galu galā viņi ātri samierinājās, pielāgojās un no malas izskatījās pēc saskanīga pāra. Tā bija laba zīme, vai ne? Abiem taču tik daudz kopīga. Piemēram, ilgas. Vēlēšanās ko mainīt. Abiem šķita, ka būs laimīgi. Tā arī bija. Viņa lūpas pieskārās viņas ādai un dzemdināja jaunu zemi. Lūpu atslēga atraisīja klajumam līdzīgu zemi, kuru neviens cits nespēj redzēt, vien viņi. Viņu satikšanās zeme ir svēta. Sākumā pietiks, ja noausi kājas un audumu. Vēlāk būs jānoauj griba. Tikai sākumā šķiet, ka viņu abu dzemdinātā zeme augs ar katru dienu līdz bezgalībai. Nemanot ienācās puvums. Kļuva šauri. Kā tad tu cīnies par jūsu noslēpuma zemi? Vai līdz asinīm cīnījies? Viņa klusē. Sākumā jūsu miesas ir galdi un dienas — dzīres. Noreibuši no tā, ka zināt — jūsu satikšanās zeme patiešām svēta. Padomju Savienībā nav ne svētuma, ne seksa. Mīlestība ir. Uz dzimteni, piemēram. Nu viņa zina, kas ir mīlestība."

Izdevniecība "Dienas Grāmata" laidusi klajā Latvijas vēstures romānu sērijas "MĒS. Latvija, XX gadsimts" nākamo darbu – Andras Manfeldes romānu "Virsnieku sievas", kas stāsta par Liepājas pilsētas daļu Karostu 70. gados.