Visvieglāk ar vecāku šķiršanos samierinās un tiek pāri tie bērni, kuri pēc ģimenes iziršanas ar tēti un mammu kopā pavada vienādu laiku, turklāt tas attiecas gan uz dienas, gan nakts laiku.
Ir pieņemts uzskatīt, ka, – kamēr bērni ir mazi, pēc šķiršanās viņiem labāk ir būt kopā ar mammu, bet, ja viņus bieži atstāj pa nakti pie tēta, tas varot kaitēt bērna saiknei ar māti. Tomēr psihologi no Arizonas Universitātes (ASV) secinājuši, ka tā nebūt nav. Jebkura vecuma bērni ir tikai ieguvēji, pavadot vienādu laiku ar katru no vecākiem un nakšņojot gan pie tēta, gan mammas.
Kā vēsta pētījuma autori, kuru darbs publicēts žurnālā "Psychology, Public Policy and Law", šāda prakse ne tikai nenodara kaitējumu bērna un mātes attiecībām, bet tikai pastiprina saikni ar katru no vecākiem, kad bērni pieaug. Tā, piemēram, bērniem, kuri mazuļa un pirmsskolas vecumā bieži tika atstāti nakšņot pie tēva, vecumā ap 18-20 gadiem attiecību kvalitāte ar katru no vecākiem bija daudz veiksmīgāka nekā tiem bērniem, kuri pēc vecāku šķiršanās nekad pie tēva pa nakti netika atstāti.
Vislabāko rezultātu parādīja tie pieaugušie bērni, kuri agrīnā vecumā pie katra no vecākiem pavadīja vienādu laika periodu, turklāt gan dienā, gan naktī. Šāds efekts tiekot novērots neatkarīgi no tā, kādās attiecībās vecāki pēc šķiršanās atradušies – draudzīgās vai konfliktējošās.
"Kvalitatīvas attiecības ar vecākiem maza bērna, pusaudža un jaunieša vecumā ir pamatakmens labai fiziskajai un psiholoģiskajai veselībai jau pieaugušā vecumā," uzsvēruši pētījuma autori.
Pašiem vecākiem bērnu "dalīšana uz pusēm" arī nāk par labu, secina psihologi. Katrs no vecākiem ir spiests viens pats kādu laiku rūpēties par bērnu dienas laikā, jo īpaši tas attiecas uz tēviem – pastaigāties ar mazuli, spēlēties, vannot pirms miega, nolikt gulēt, celties pie mazā pa nakti, kad tas nepieciešams, dot brokastis u.t.t. Tādā veidā katrs no vecākiem neizbēgami iesaistās mazuļa dzīvē, kļūst par viņa laimes avotu, mācās vecāka lomu. Tas, savukārt, ieliek labus pamatus tālākām vecāka un bērna attiecībām, kas turpmāk solās būt īpaši tuvas.
Arī mamma iegūst no šāda režīma, jo vairs nejūtas vientuļā mamma, kura spiesta viena "vilkt un celt" aprūpi par bērnu bez tēva palīdzības, kas, savukārt, palīdz mammai izvairīties no hroniska stresa. Turklāt tajās dienās un naktīs, kad bērns atrodas pie bijušā partnera, sieviete var atpūsties un veltīt laiku sev.
Par šo tēmu arī "Cālis" ir rakstījis daudz un plaši. Piemēram, šeit atradīsi rakstu par to, kā bērni izjūt, kad abi vecāki nolemj turpmāk dzīvot šķirti, rakstā atspoguļo Aloizs Leiendekers (Aloys Leyendecker), diplomēts pedagogs, ģimenes konsultants un mediators "AL-Institut dibinātājs", kopš 1997. gada pašnodarbināts mediators, mediācijas apmācības vadītājs Vācijā (kopš 1999. gada Erfurtes Lietišķo zinātņu augstskolā), Latvijā (Rīgā) un Krievijā (Sanktpēterburgā). Savukārt te atradīsi Leiendekera otro rakstu par ieteicamākajiem risinājumiem bērna turpmākai audzināšanai pēc šķiršanās. Pašmāju bērnu psihiatrs Gunārs Trimda uzskata, ka šķiršanās gadījumā zelta atslēdziņa ir patiesības teikšana bērnam. Par to lasi rakstā šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
