Toms Soltrons ir radītājs, kam piemīt intuitīva izpratne par to, kurus ceļus būtu vērts iepazīt un kādu mērķi būtu pelnījusi mūsu neatlaidība. Viņš atpazīst pareizo ceļu, jo tas tuvina viņu mērķim un virza uz tikšanos ar tiem no mums, kam nepieciešama palīdzība. Šī ir pasaule, kas sniedz būtisku pārmaiņu atvieglojumu tajās dvēselēs, kas ir izslāpušas pēc transformācijas un gatavas tai.
– Tom, kas ir dzīve?
Dzīve nozīmē piedzīvot katru mirkli, katru apzinātu punktu laikā. Tā ir katra ieelpa un izelpa, apziņas evolūcija, tai ceļojot skaņas mērogā un transformējot sevi no mirkļa uz mirkli. Šodien dzīve ir ar mīlestību piepildīta pastaiga, pārgājiens pa mežu ar mīļoto, bērniem vai draugiem. Vakardien dzīve bija saspringti savilkusies aiz sāpēm un izdzīvošanas cīņas. Rītdien dzīve vienkārši būs; tas būs viss, kas tā ir.
Man ir grūti definēt dzīvi ar jebkādu precizitātes mēru, jo, mēģinot to nosaukt vārdā, tā allaž pārvēršas par kaut ko citu vēlāk.
Vieglāk būtu dzīvi salīdzināt ar upi, kas sāk savu tecējumu un dzimst kā neliels strautiņš: no klusas kalna pakājes tā sāk savu ceļu, pievienojot vienu apziņas atzaru aiz nākamā, kas nes sevī līdzi arī pagātnes senču atmiņas un pieredzes un ļauj pieņemt kādreiz noliegtās pretrunīgās pagātnes sastāvdaļas, lai tās turpmāk netraucētu realizēt savas dvēseles pilnu potenciālu. Katra nākamā atteka tālāk paplašina manus horizontus un atver mani esošajām pieredzēm, baudot šo dāvanu būt šeit un tagad. Dažas ved mani ceļojumā uz nezināmo: ceļojumā uz to pasauli, par kuras eksistenci es pat nezināju, kuras pirmsākumus es neapjautu, bet ar kuru es kļuvu viens vesels. Tikai tagad esmu atskārtis, cik daudzdimensionāla ir mūsu eksistence.
– Jūs esat viens no visizcilākajiem gongu lielmeistariem Eiropā. Ko gongi nozīmē jums?
Gongs ir instruments, kas man palīdzēja pamosties savā sapnī. Metālisks disks, ko iedzīvina āmurs – griba –, no kura izplūst skaņas okeāns. Tā ir kosmosa mātišķā dzemde, kur sīkākā nodoma sēkla ir spējīga dzemdēt pieredzi. Gluži kā psihedēlisks augs, tas ļauj man ieraudzīt un atpazīt manas dvēseles lauku – kā arī saskarsme, kas veido mūsu pieredzi.
Pieaugošie gonga skaņu viļņi caururbj un piepilda apkārtējo telpu ar kāpjošu un pazeminošu toņu pēctecību; tie palīdz man izkausēt savas personīgas identitātes sajūtu – dažreiz sāpēs vai bailēs; dažreiz nogurumā vai priekā; apskaujot atraidītās personības vai rīcības, aizvainotās, varbūt radušās no skumjām un bēdām vai dusmām, bet gala beigās atverot manu sirdi un sevi pašu, lai samierinātos. Vienlaikus gan nomirstot, gan piedzimstot.
Tā ir burvīga sajūta, kad tu apzinies savu paša eksistenci, taču zini, ka tai nav vajadzīgs fiziskais ķermenis, lai vienkārši būtu: lai klīstu, skrietu, lidotu un peldētu; lai mīlētu, lai ciestu; lai piedzimtu vai mirtu. Vienlīdz skaists ir tāds stāvoklis, kad esi piepildīts ar šo pieredzi, kas vienmēr analizē un vērtē; kad tu vienkārši eksistē, kad tu vienkārši esi – nepiesaistīts nevienai idejai, domai vai vērtējumam. Tu esi vulkāniska lava vai debesīs augstu planējošs fēnikss. Vai mākonis. Vai iedvesmas un radošuma avots. Tu esi!
Dažkārt gongs sniedz atpūtu – piesātinātu un dziļu relaksāciju, kas dod ķermenim atvieglojuma sajūtu, atbrīvojot to no spriedzes, jo ikviena jūsu anatomiska šūna atsaucas skaņas vibrācijām. Gongu var salīdzināt ar daudzfunkcionālu ierīci, kas sevī ietver it visu un liek man justies pilnīgam. Gongs piedāvā pārstartēt gan savu prātu, gan ķermeni.
Pēc 15 gadu darba ar gongu man ir jāatzīst, ka tas ir ļoti vērtīgs instruments, galvenokārt – pateicoties lomai, ko tas spēlē cilvēka apziņas attīstības veicināšanā.
– Ko skaņa nozīmē jums?
Skaņa...
Dažādu instrumentu un elementu skaņa ļauj man iedomāties un sajust ceļojumu no pazemes dziļumiem līdz debesu augstumiem, no mātes pie tēva, no zemapziņas uz augstāko apziņu, no dualitātes uz vienotību.
Daudzas no manām pieredzēm ir cieši saistītas ar specifisku mūzikas skaņdarbu, ko vai nu esmu iepriekš dzirdējis, vai sakomponējis. Katrs muzikālais fragments papildus kalpo kā tās pamatā esošu nodomu izpausme, un dabiski, ka pavadošie vārdi piedod katra pieredzei konkrētu dimensiju. Es regulāri atklāju sev vārdu nozīmību un praktizēju tos lietot tā, lai veicinātu sirsnīgu un drošu vidi un atmosfēru ar saviem mīļajiem, savu ģimeni un visu sabiedrību.
Vai atceries pirmo skaņu, ko tu izdvesi, kad tiki dzemdēts šajā pasaulē? Kamēr vēl atrodamies savas mātes dzemdē, mūs ieskauj ne tikai skaņas, kas nāk no mātes ķermeņa, bet arī tās, kas iedarbojas uz mūsu māti viņas pašas apkārtnē. Piemēram, cilvēki bieži apraksta Himalaju dziedošo trauku ūdens masāžu kā pirmsdzemdību atmiņas no mūsu mātes dzemdes.
Vēlāk mēs asimilējam mūsu pašu skaņas – tās, kas nāk no mūsu pašu ķermeņa, kā arī no apkārtējās pasaules. Es savulaik daudz ceļoju un atceros dzirdam dabas skaņas, skaņas no mājas, kurā dzīvoju, savas apkārtnes skaņas, garām braucošu vilcienu skaņas, pilsētas skaņas, tirgus vai autoostas skaņas. Ja tu rūpīgi ieklausies, tu atskārsti, ka tevi vienmēr ieskauj skaņas no visām pusēm, un kad tu aizver ausis, lai nedzirdētu apkārtējo pasauli, tu drīz sāksi dzirdēt savu iekšējo skaņu, kas līdzinās bezgalībai...
Es reiz dzirdēju teicienu, ko piedēvē Pitagoram (lai arī tas varētu piederēt kādam citam): kad cilvēki meklēja viņa padomu, viņš mēdza jautāt: "Kad ir pēdējā reize, kad tu dziedāji?" Savā dzīve esmu izgājis 15 gadu nedziedāšanas periodu, un tas bija ļoti sarežģīts laiks manā dzīvē. Es sajutu atsvešinātību no savas iekšējās skaņas, savas balss, savas intuīcijas, kā atšķirtību no mīlestības.
Mans prāts ieņēma diktatora lomu savā duālajā formā, atšķirtību no sistēmas, kurā biju uzaudzis. Galu galā tā bija gonga skaņa, kas palīdzēja man "izšķīdināt" manu prātu un sadzirdēt atkal savu paša balsi. Kaut kas tik dabisks, dāvana no mūsu pašu apziņas, var mums palīdzēt izteikt pašiem sevi un savas emocijas, lai radītu skaisto un veidotu tādu pasauli, kādu to vēlamies piedzīvot. Skaņa nemitīgi piepilda telpu, un klusums ir pilns ar skaņu.
– Kas tev ir visbūtiskākais?
Man ir svarīga patiesība. Nevis tā patiesība, ko domā citi cilvēki, bet gan patiesība, ko es atklāju pats par sevi un apkārtējo pasauli.
Man ir svarīgi mani mīļie, mani bērni un mani draugi ar ko kopā dzīvoju.
Taču es pats sev arī esmu svarīgs. Es aplūkoju sevi kā izpētes vērtu objektu. Darbs, kreativitāte, radīšanas process, aizraušanās... No visa tā mūziku es mīlu visvairāk. Neskartā daba ir vieta, kur varu dzīvot saskaņā ar Augsto Garu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
