Sakrālā deja palīdz atgūt savu nomākto sievišķību

No sievietes tiek prasīts daudz: sociums, ģimene, vīrs, bērni – tas viss uzliek zīmogu, pieprasa ziedošanos, līdzcietību, labestību, mīļumu, sapratni. Pieprasa tikai dot, dot, dot...

Bet ko lai dod, ja ķermenī un dvēselē ir tukšums?
 Kur un kā piepildīties tā, lai gribētos dalīties un vēl paliktu pāri pašai?

Bezgalīgi daudzajās mācībās var sapīties un vēl tālāk aiziet no sevis un sava gara.
Bet mums ir Dieva dots instruments – ķermenis, uz kura ir jāiemācās spēlēt tā, lai varētu atkal atgriezties pie saskaņas ar sevi.

Senos laikos sievietes sanāca kopā, lai dejotu un savienotos ar augstāko Es.
Tas bija kolektīvs, bet ļoti intīms rituāls, caur kuru notika šī brīnišķīgā un vienlīdz mistiskā tikšanās. Sakrālā deja–meditācija bija neatņemama dzīves sastāvdaļa, pēc kuras sievietes, viedas un piepildītas ar dievišķo enerģiju, varēja doties tālāk savās ikdienas gaitās.


Mūsdienās mēs esam zaudējušas šo saikni. Tā mums tika atņemta, uzspiežot reliģiju un ieviešot inkvizīciju.


Pamazām sāk atgriezties senie rituāli, kuros sievietes mācās savienoties ar Kosmosu un Māti Zemi.

Bet sievietei ir jābūt tam gatavai: ceļojumam pie sevis būs ļoti intīms, ja vecās dogmas un bailes netraucēs ieskatīties sevī.


Kā ķermenim būt harmonijā ar garu? 
Kā atvērt savu juteklismu un intuīciju?

Daudzas "garīgās" mācības ignorē ķermeni, bet – kā var ignorēt savas dvēseles templi?
 Ķermenis tiek dots, lai caur to mēs izietu daudz un dažādu mācību un gūtu sapratni par sevi un pasauli. Šī sapratne ir ierakstīta mūsu šūnās, bet, lai nonāktu pie šā bezgalīgā informācijas avota, ir jāatrod atslēga!


Sievietēm šāda atslēga ir pilnīga atslābināšanās un saplūšana ar savu ķermeni caur deju. Kustoties un elpojot, sieviete iepazīst savu ķermeni, sajūtas, emocijas un ar laiku sāk just savu enerģiju.

Lai enerģija ķermenī plūstu brīvi, jāsavienojas ar saviem enerģētiskajiem centriem (čakrām) – tajos ir ierakstīts pilnīgi viss, kas traucē.

Caur noteiktām kustībām, ieklausoties sajūtās un atlaižot lieko, mūsu templī–ķermenī notiek skaista apmaiņa starp Zemes un Kosmosa enerģijām.

Zemes enerģija ir nepieciešama, lai būtu šeit un tagad, lai nokārtotu dzīves eksāmenus un gūtu pilnīgu sapratni par Zemes dzīvi – lai sieviete nelidotu iluzoros mākoņos, bet ar atvērtu intuīciju un bez rozā brillēm mācētu skaidri uztvert pasauli sev apkārt. Šis sākums ir tieši ķermenī!

Ja cilvēks "lido" tikai pa augšējām čakrām, viņš kļūst viegli iespaidojams un manipulējams. Zeme dod spēku un viedumu, savieno ar senčiem. Tādu cilvēku ir grūti nogāzt no kājām, jo stiprās saknes cieši tur pie Zemes.
Sievietēm šis spēks ir vajadzīgs – nevis lai karotu, bet lai dziļi un intuitīvi izjustu dzīvi.


Sakrālā ģeometrija, kuru dejā izzīmē, iekustina čakras un virza enerģiju no Zemes uz augšu (Kosmosu) un no augšas atpakaļ uz Zemi (tas labi redzams pievienotajā video). Šādā veidā, ar apļu, viļņu un spirāļu palīdzību, enerģija iziet cauri katrai čakrai, ļaujot apzināti izdzīvot brīdi šeit un tagad.

Čakras tiek iekustinātas ar bezgalības zīmi – astotnieku, kurš harmonizē sievietes enerģētisko lauku.
Kustībām tiek pieslēgta elpošana caur muti, tādējādi palīdzot ķermenim atbrīvoties un vēl dziļāk savienoties ar sevi.

Spēks, kurš mīt iegurnī, ir maigs un spēcīgs vienlaikus. Tas pamostas brīdī, kad sieviete ir tam gatava. Caur noteiktām kustībām ar iegurni tiek iekustināts šis "vulkāns". Tieši iegurnī (otrajā čakrā) sievietēm ir gadsimtiem ilgi sakrāti enerģētiskie nosprostojumi, kuri neļauj pilnvērtīgi dzīvot un just.