Tās ir lieliskas mācības, ar kuru palīdzību mēs varam justies vieglāk un vienlaikus drošāk, pieņemot domu, ka visi cilvēki, ar kuriem mēs satiekamies, nav nejauši, tāpat kā vieta, kurā dzīvojam. Paskatoties plašāk, tas mums dod drošības sajūtu, ka mirstot mēs aiziesim uz kādu konkrētu vietu, pie saviem draugiem utt.
Konceptuāli un šabloniski tas tā arī ir (un vienlaikus izskaidro starpdimensionālo realitāti dažādās vibrācijās un formās).
Par spīti augstāk minētajam, visas minētās koncepcijas ir nekas vairāk kā spēle ar cilvēka bailēm.
Pašā saknē cilvēks vienmēr ir un paliek viens. Vēlme būt ar kādu ir patvēruma meklējums un vienlaikus uzmanības novēršana no objektivitātes un savas personīgās attīstības. Lai arī kāda būtu attīstība, gan dvēsele, gan cilvēks pieņem gala lēmumu pats. Tas attiecas uz jebkuru rīcību jebkuros apstākļos, balstoties uz jebkuriem pieņēmumiem un noliegumiem.
Dvēseles (cilvēka) vēlme par varītēm būt ar kādu kopā ir sava veida pieķeršanās, bet pieķeršanās ir bailes no patstāvības, bailes no atbildības un bailes no pārmaiņām.
Pat radusi patvērumu kādā kopienā, dvēsele savu attīstības pieredzi izdzīvo pilnīgi viena – tāpat kā katra dzīvnieka attīstība ir pilnīgi individuāla.
Mēs paši izvēlamies, ar ko un kā mēs veidosim savu cilvēciskās, dzīvnieciskās vai ārpuszemes civilizācijas būtnes pieredzi. Visa pieredze veidojas no indivīda izvēles, kura, savukārt, veidojas no viņa vēlmēm un vajadzībām un ir balstīta uz viņa konkrētās dzīves izvēlētā tēla veidošanu un mērķa sasniegšanu.
Šī konkrētās dzīves pieredze automātiski sāk veidot pievilkšanās un atgrūšanās spēkus atbilstoši cilvēka sapratnei. Viss, kas ar mums notiek, viss, ar ko mēs sastopamies, ir katra paša radīts piepildījums! Vai tas ir pozitīvs vai negatīvs piepildījums? To jau atkal nosaka katra personīgais uztveres veids.
Savukārt viss vērtējumi veidojas no mūsu patstāvīguma un drosmes.
Vientulība nebūt nenozīmē būt vientuļam.
Tas nozīmē būt drosmīgam un noturīgam pret visu pastāvošo realitāti, lai kur un kāda tā būtu, atbilstoši savai izpratnei par lietu kārtību.
Tas nozīmē būt brīvam no pieķeršanās cilvēkiem, dzīvniekiem, vietām un lietām, jebkurā formā un izpausmē.
Tā ir drosme stāties pretī nezināmajam un mainīgajam, saprotot to, ka katra dvēsele savā būtībā izdzīvo individuālu pieredzi.
Vientulības sajūtas nāk roku rokā ar vienaldzības sajūtu, bet tas nebūt nenozīmē būt vienaldzīgam! Tas nozīmē būt neitrālam, kas, savukārt, ved uz objektīvāku skatījumu.
Kad tu pieņem savu būtību kā vienpatību, tā nekļūst ne egoistiskāka, ne arī altruistiskāka – tā kļūst labestīgi drosmīgāka. Vientulības pieņemšana ved tevi ārpus visām bailēm, vienlaikus sniedzot pilnību.
Tāpēc vientulība nebūt nav egoistiska, narcistiska vai kaut kā citādi – pozitīvi vai negatīvi – vērtējama; tā ved tevi uz tavu būtību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
