Kad man palūdza uzrakstīt par tēmu "Sievietes lietošanas instrukcija", atcerējos anekdoti: kāds vīrs reiz atrod senu krūku. Krūkā – džins. Paberzē krūku, džins izlien un paskaidro, ka laiki ir mainījušies un vīrs var vēlēties tikai vienu vēlēšanos. Vīrs padomā un saka: "Es vēlētos, lai tu uzbūvē tiltu no Eiropas uz Ameriku, pa kuru var braukt ar auto." Džins paklausās un atbild – nē, pagaidi, tas ir par sarežģītu – visi tie balsti, plūstošās smiltis, okeāna straumes, vētras un visi citi apstākļi – tas ir pārāk sarežģīti. Šo ne. Saki citu vēlēšanos. Uz to vīrs atbild: "Labi. Visu mūžu es neesmu varējis saprast sievietes. Izdari, lūdzu, tā, lai es saprotu sievietes, lai saprotu, ko viņas vēlas?" Džins paklausās, padomā ilgāku brīdi un tad saka – atgādini, kas tur bija ar to tiltu?
Lietošanas instrukcija. Var teikt, ka te jau pašos pamatos ir kļūda – kļūda domāt šādā veidā. Jo lietot var mantas, lietas, priekšmetus, nevis cilvēkus. Viena no mūslaiku problēmām ir tā, ka mēs mīlam mantas un lietojam cilvēkus, kaut gan vajadzētu būt otrādi. Tāpēc droši vien pirmais punkts, ar ko šī "instrukcija" varētu sākties, ir tāds: lūdzu, nedomā par šo tekstu kā lietošanas instrukciju. Lūdzu, nedomā par otru cilvēku – par sievieti – kā par kaut ko, ko būtu iespējams "lietot.". Ja tu domā tā, tad tas jau ir nepareizi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
