Sieviešu 'lietošanas instrukcija'? Tāda neeksistē  (1)

Kad man palūdza uzrakstīt par tēmu "Sievietes lietošanas instrukcija", atcerējos anekdoti: kāds vīrs reiz atrod senu krūku. Krūkā – džins. Paberzē krūku, džins izlien un paskaidro, ka laiki ir mainījušies un vīrs var vēlēties tikai vienu vēlēšanos. Vīrs padomā un saka: "Es vēlētos, lai tu uzbūvē tiltu no Eiropas uz Ameriku, pa kuru var braukt ar auto." Džins paklausās un atbild – nē, pagaidi, tas ir par sarežģītu – visi tie balsti, plūstošās smiltis, okeāna straumes, vētras un visi citi apstākļi – tas ir pārāk sarežģīti. Šo ne. Saki citu vēlēšanos. Uz to vīrs atbild: "Labi. Visu mūžu es neesmu varējis saprast sievietes. Izdari, lūdzu, tā, lai es saprotu sievietes, lai saprotu, ko viņas vēlas?" Džins paklausās, padomā ilgāku brīdi un tad saka – atgādini, kas tur bija ar to tiltu?

Lietošanas instrukcija. Var teikt, ka te jau pašos pamatos ir kļūda – kļūda domāt šādā veidā. Jo lietot var mantas, lietas, priekšmetus, nevis cilvēkus. Viena no mūslaiku problēmām ir tā, ka mēs mīlam mantas un lietojam cilvēkus, kaut gan vajadzētu būt otrādi. Tāpēc droši vien pirmais punkts, ar ko šī "instrukcija" varētu sākties, ir tāds: lūdzu, nedomā par šo tekstu kā lietošanas instrukciju. Lūdzu, nedomā par otru cilvēku – par sievieti – kā par kaut ko, ko būtu iespējams "lietot.". Ja tu domā tā, tad tas jau ir nepareizi.

Otrs cilvēks – sieviete – ir tāds pats kā tu. Arī viņai ir savi sapņi, vēlmes, idejas, priekšstati, savas gaišās un patīkamās puses. Tāpat arī viņai ir savas sāpes, bailes, nesadzijuši pagātnes ievainojumi – nosacīti tumšās puses. Arī viņa tiecas uz, viņasprāt, "labo" un izvairās no, viņasprāt, "ļaunā". Tāpat kā tu, arī viņa kaut ko zina par sevi un kaut ko par sevi nezina. Kaut ko par sevi viņa ir gatava uzzināt, kaut ko pat nevēlas zināt. Tieši tāpat kā tu. Viņa ir tāda pati kā tu.

Otrs cilvēks – sieviete – ir citāds nekā tu. Viņa citādi domā. Viņa baidās, priecājas, cenšas sasniegt, izvairās no citām lietām kā tu. Viņai ir citas vērtības. Viņa pasauli redz citādāk nekā tu. Viņa arī sevi redz citādi.

Ja sieviete būtu tieši tāda pati kā tu, tev būtu garlaicīgi un neinteresanti. Ja viņa būtu pilnīgi atšķirīga, jums nebūtu nekāda pamata vispār būt kopā. Tas, ka viņa ir tāda pati kā tu, ļauj tev viņu saprast, izjust, paredzēt. Tas, ka viņa atšķiras no tevis, ļauj tev uzzināt kaut ko jaunu, iegūt jaunu pieredzi, iepazīt pašam sevi un pasauli, kas ir atšķirīga no tavām domām par pasauli. Sieviete ir tāda pati kā tu un citāda nekā tu – vienlaikus.

Lai būtu attiecībās, ir jāpazīst sevi. Tev ir jāzina, kas tev patīk, kas nepatīk, ko tu vēlies, uz ko tiecies. Ko nevēlies, no kā izvairies. No kā tu baidies, pēc kā ilgojies. Tev ir jāzina, kāds tu esi un kas tu esi. Kādas ir tevis paša gaišās un kādas – tumšās puses. Paradoksāli, bet mēs – cilvēki – to varam uzzināt, tikai esot attiecībās. Mums var būt ļoti daudz ideju par to, kādi esam, bet realitātē to varam uzzināt tikai, esot attiecībās. Tai pašā laikā mums tas jau ir jāzina, lai varētu būt attiecībās.

Tev ir jāzina, ko tu par sevi zini un ko – nezini. Un tāpat tev ir jāzina, ka visas šīs zināšanas ir nepastāvīgas, ka tās nepārtraukti plūst un mainās. Katru dienu par sevi var uzzināt ko jaunu. Katru dienu var izrādīties, ka tas, kas šķita skaidrs un zināms, pēkšņi ir nesaprotams un neskaidrs. Tāda ir pati dzīve – nepārtraukti plūstoša un mainīga. Tādi esam arī mēs.

Kad plūsma apstājas, kad iestājas sastingums, mēs to saucam par nāvi. Ir jāļauj dzīvei plūst. Tāpēc tev ir nepieciešams būt elastīgam, lai dzīve varētu plūst.

Atceries – arī sieviete ir dzīva. Arī caur viņu plūst dzīve. Tas nozīmē, ka arī viņa nepārtraukti mainās un tas, kas bija taisnība no rīta, šobrīd var būt pavisam citādi. Dzīves plūdumu var pieredzēt kā nenoteiktību, nepastāvību, nekonsekvenci. Tas reizēm kļūst grūti paciešams, jo mēs ikviens ilgojamies pēc patstāvības, noteiktības. Arī attiecībās – drošība un paredzamība ir tas, ko sagaidām, bieži vien pat pieprasām no otra. Tas nozīmē, ka tev ir jābūt pietiekami stingram, patstāvīgam, reālam, lai tu esi kaut kas, ar ko sieviete var būt attiecībās.

Un atkal šeit ir paradokss. Tev ir jābūt elastīgam, lai dzīve var plūst. Tev ir jābūt stabilam, lai ar tevi var rēķināties un paļauties. Un abas kvalitātes ir jāsaglabā vienlaikus.

Pazīt sevi nozīmē zināt arī savas vajadzības – kas ir tas, kas ir man nepieciešams, un kā es to varu dabūt. Es nevaru visas savas vajadzības apmierināt pats, tāpēc esmu attiecībās ar citiem. Ikvienās attiecībās ir apmaiņa. Es kaut ko dodu, kaut ko saņemu. Otrs cilvēks kaut ko saņem no manis. Šeit ir jābūt līdzsvaram. Starp došanu un ņemšanu. Starp manām vēlmēm un saņemto. Starp to, ko no manis gaida, un manu gatavību to dot.

Tai pašā laikā raudzīties uz attiecībām tikai kā uz apmaiņu ir ierobežojoši. Tas var radīt pārpratumus, gaidas no otra cilvēka rada vilšanos, kam seko otra vainošana. Tas var un parasti arī sagandē attiecības. Lai arī ir taisnība, ka attiecības ir apmaiņa, tā nav visa taisnība.

Lai cik paradoksālas un sarežģītas šķistu attiecības, tomēr ir brīnišķīgi, ka tās ir. Tās mums ļauj iepazīt sevi, iepazīt otru, iepazīt pasauli. Ja pret attiecībām mēs izturētos tā kā pret zināmu izpētes procesu, kurā iepazīstam pašu būtiskāko – pašu dzīvi (jeb to, kas ir), tad, iespējams, noderēs daži padomi.

Uzmanība un vērīgums – izpēte nav iespējama, ja nepamanām, kas ir. Tāpat arī labas attiecības nav iespējamas, ja neesam tajās uzmanīgi, vērīgi, ja nepamanām to, kas notiek. Vērīgums nozīmē to, ka savu uzmanību virzām uz notiekošo – tieši šobrīd, ik mirkli. Es redzu, kas notiek manī, kas notiek otrā, kas notiek telpā starp mums. Es pamanu, kā reaģēju uz to, ko dara otrs. Kā otrs reaģē uz to, ko daru es. Pamanu, kā tas viss plūst un mainās. Es pamanu arī to, kad fiziski it kā esmu klāt, bet prātā kur citur – pagātnē, nākotnē. Un, pamanījis, ka esmu domās kaut kur aizklīdis, atgriežos pie tā, kas notiek šobrīd, pievēršot visu uzmanību otram cilvēkam.

Cieņa – tas nozīmē atļaut būt tam, kas ir. Tas nozīmē, ka es nenovēršos un necenšos izmainīt to, pirms neesmu to kārtīgi iepazinis. Cieņa nozīmē arī atzīt, ka atšķirības eksistē, un atļaut tām būt. Un pirmām kārtām jau tās ir atšķirības starp realitāti un manām idejām, priekšstatiem par to, kādai tai būtu jābūt. Cieņa nozīmē negaidīt, ka pasaule vai otrs cilvēks atbildīs maniem priekšstatiem.

Pacietība – tas nozīmē dot laiku. Gan lai pamanītu to, kas ir (vērīgums). Gan lai atļautu lietām būt tādām, kādas tās ir (cieņa). Pacietība nozīmē nesteidzināt notikumus arī attiecībās. Mēs tos steidzinām, jo vēlamies, lai nākotne (mums vēlamā formātā) iestātos ātrāk. Bet, ja tā darām, tad nepamanām to, kas notiek šobrīd, tad necienām to, kas ir šobrīd.

Drosme – izpēte nav iespējama bez drosmes, uzdrīkstēšanās, riska. Pētot mēs dodamies jaunā, nezināmā, iepriekš nepieredzētā teritorijā, nezinot, kas būs tas, ko atklāsim, ko uzzināsim. Iespējams, jaunais nebūs patīkams, varbūt tas būs sāpīgs, grūts vai smags. Bet cita ceļa nav. Izvairoties no riska, mēs nepieredzēsim un neuzzināsim nekā jauna.

Drošība – ja ievainojam, sakropļojam vai iznīcinām to, ko cenšamies izpētīt, tad īpaši tālu netiksim. Ja sakropļojamies vai iznīcināmies paši, tad, lai arī kaut ko varam uzzināt, vairs nebūs neviena, kurš šīs zināšanas varēs izmantot. Tāpēc reizē ar uzmanību, cieņu un pacietību svarīgi nodrošināt arī drošību, neradot briesmas nedz sev, nedz otram cilvēkam.

Piedošana – veicot dzīves izpēti caur attiecībām, nevar būt tā, ka nekļūdīsimies. Nav iespējams, ka kaut ko nepārpratīsim, nepievilsim vai nesāpināsim otru. Tāpat nav iespējams, ka paši nenodarīsim sev pāri. Tāpēc ir svarīgi piedot. Piedot sev, piedot otram. Jo pāridarījums jau nenotiek dēļ ļaunprātības, bet dēļ nezināšanas. Caur pāridarījumu mēs uzzinām ko jaunu – mēs mācāmies arī to, kā darīt, lai nākamajā reizē būtu citādi.

Tādējādi, esot attiecībās ar otru cilvēku, izturoties pret tām ar uzmanību, cieņu, pacietību, bet vienlaikus drosmīgi, saglabājot drošību un piedodot kļūdas, mēs varam šīs attiecības piedzīvot vispilnākajā mērā un labākajā iespējamajā veidā.

Un nobeigumā.

Iespējams, šī "lietošanas instrukcija" atšķiras no citām, kas ir rakstītas par tēmu. Iespējams, tas ir ļoti labi. Un, iespējams, labākais veids, kā izturēties pret šo "instrukciju", ir tieši tāds kā pret visām citām: izlasīt, padomāt, bet pirms (instrukcijas) lietošanas to aizmirst un būt ar to, kas ir. Būt, patiešām būt kopā ar otru cilvēku. Jo instrukciju jau var uzrakstīt tikai tam, ko ir iespējams darīt, nevis tam, kā būt.
Uzdevumam, ar kuru netika galā džins, atrisinājums eksistē. Tas ir pausts aforismā – sievieti nevajag saprast, sievieti vajag mīlēt. Lai izdodas!