Šamanis Olards Diksons: sapnis ir tikpat reāls kā nomods

Bet ir sastopami cilvēki, kuri arī sapņa laikā saglabā ne tikai apzinātību, bet arī rīcības brīvību. Apzināto sapņu ceļa priekšrocībām, detaļām un briesmām savu jauno ciklu "Sapņu laikā" veltījis šamanis–sapņus–redzošais Olards Diksons.

Šajā grāmatā skaidrota sapņošanas loma seno kultūru vēsturē un dotas apzināto sapņu – brīnumainās pasaules, kurā iegremdējamies katru nakti un kura var kļūt par daļu no mūsu dzīves nomodā – pamatprakses. Piedāvājam fragmentu no grāmatas sadaļas "Sapņu redzējumu joga" Lienes Klementjevas un Daces Bērziņas tulkojumā. Olarda Diksona grāmatu "Sapņu laikā. I grāmata." (Realitāte un apziņa aiz izpaustā robežas. Indo-tibetiešu jogas un šamaņotāju sapnī mācība) izdevusi izdevnecība "Sofija".

Apzinātais sapnis ir īpašs apziņas stāvoklis, kurā guļošais zina, ka viņš guļ, un darbojas, ievērojot šīs zināšanas.

Neviens cits sapņu veids, pat ļoti spilgts, reāls, kuram ir turpinājums nomodā utt., nemēdz būt apzināts bez nelokāmas pārliecības, ka visam sapnī notiekošajam ir vieta. Citi šāda sapņa nosaukumi ir "kontrolējamais", "paradoksālais", tomēr šeit tiks izmantots tieši termins "apzinātais sapnis" (angļu val. lucid dreaming), kuru 20. gadsimta sākumā ieviesa holandiešu psihiatrs Frederiks van Edens kā visprecīzāko viņa sapņu izpausmi. Budisma praksēs tas tiek pieminēts kā "jogiskai" sapnis, bet šamanismā pazīstams kā "šamaniskais", tie tiks pielietoti turpmāko tehniku aprakstos. Prakses, kurām ir analogi vairākās sistēmās, tiks pasniegtas papildinošā veidā ar norādi uz noteiktu garīgo tradīciju, balstoties uz autora metodi, kura pārbaudīta dažu desmitu gadu laikā un ir uzrādījusi augstu materiālu uztveršanas līmeni lekciju-kursu darbā.

Apzinātība sapnī var būt vairākās intensitātes līmeņos: no vieglas nojausmas, ka notiek kaut kas neparasts un ka tas varētu būt sapnis, līdz pat pilnīgai visu objektu kontrolei un iespējai tos mainīt un pat atzīt par neesošiem, kā tas notiek skaidrās gaismas sapņu jogas augstāko pakāpju realizācijā. Budisma sapratne, ka sapnis ir iluzors, nav tas pats, kā vispārējs pieņēmums, ka sapnis ir nereāls. Sapnis ir tikpat reāls kā nomods, tiešām, bet, kad mēs runājam par viena ilūziju, tad ar to domājam, ka arī otrs ir iluzors, jo šīs abas pasaules atrodas vienā sansāras telpā – pārdzimšanu un ciešanu aplī, kuru daļas nosaka viena otras eksistenci.

Veiksmīga sapņu redzējumu jogas izpilde, kura atšķiras no tradicionālās sapņu jogas izpratnes ar praksēm iekš sapņošanas un apzinātības dziļuma, nozīmē asanu (sanskritā – "poza") un pranajamu (sanskritā – "kontrolētā elpošana") kā arī apziņas paplašināšanas tehnikas sākotnēju apguvi.

Pamostoties, cilvēks vienmēr nokļūst pretī jaunām reālijām, kur notika kādas pārmaiņas, par kurām viņš neko nezina. Laikā, kurā viņš pavadīja sapnī, kaut kas mainījās viņā pašā un citos, bet tas pagaidām netiek apzināts, kaut arī jau darbojas, virza un pat nosaka visas dienas gaitu. Sapnis ne tikai sadala "vakardienu" un "šodienu", bet ir arī saistīts ar tām cēloņa–seku ķēdītēm vistiešākajā veidā.

Mikrokosmiskajā līmenī no saprašanas rakstura ir atkarīga pašsajūta, garstāvoklis, darbspējas, reakcijas uz dažādiem notikumiem un kopumā uz to, kam ir jānotiek. No tā izriet nepieciešamība atcerēties par saviem sapņiem, lai būtu iespēja izdarīt pareizo izvēli, attiekties pret esošo brīdi apzināti.

Fizioloģiski pamostoties no daudziem sapņiem, parasti labi atceras tikai pēdējo. Vēl par vienu diviem sapņiem paliek daļējas atmiņas, bet pirmie pēc kārtas redzētie sapņi vispār paliek nepieejami, ja nepielieto īpašas metodes. Sapņa mehāniskās pārtrūkšanas laikā, piemēram, pamostoties pēc modinātāja zvana, atmiņas par iepriekšējo nakti bieži tiek bloķētas dēļ pārāk ātrās pieslēgšanās rīta darbiem ikdienas procesā. Tāpēc praksēm, kas novērš sapņa satura izklīšanu, tiek piešķirta īpaša uzmanība.

Pats pirmais noteikums – necelties uzreiz pēc pamošanās, bet tas nenozīmē vienkārši vārtīties pa gultu. Neatverot acis un saglabājot ķermeņa stāvokli, sāciet atcerēties to, par ko sapņojāt. Ja jūs tomēr bijāt spiesti piecelties, tad vajadzētu atgriezties, nepieslēdzoties esošā brīža notikumiem, un ieņemt to pašu pozīciju.

Aizķeroties aiz kādas detaļas, mēģiniet atsaukt atmiņā un atjaunot ar jautājumiem sižetu: un kas notika pēc tam? Un kas pēc šā? Ja nekas nenāk, tad mēģiniet pāršķirot raksturīgās sižeta līnijas, kuras sapņojam visbiežāk: varbūt man sapnī bija tas vai šis? Pēc kāda laika mēģiniet pamainīt galvas stāvokli uz spilvena uz jebkuru pusi, un tas izraisīs jaunu atmiņu pieplūdi vai jau esošo atmiņu precizējumu.

Turklāt ir svarīgi saglabāt atmiņās tagadnes laiku: šeit es eju; šeit stāvu... It kā atkal iegremdējoties notikumos un pārdzīvojot ar tiem saistītās emocijas.

No šā stāvokļa var ieiet atpakaļ sapnī, kuru atceraties: vienkāši aizmigt vai censties saglabāt tajā apzinātību. Mūsdienu budisma mācībā sapņu joga ir patstāvīgā disciplīna, kā atzīmējā Viņa Svētība Dalailama XIV sapņiem, sapņošanai un nāvei veltītā konferencē:

"Sapņu jogu var praktizēt gan budisti, gan nebudisti. Ja ar sapņu jogu nodarbojas budists, tad viņs tajā pielieto īpašu motivāciju un mērķi. Budisma kontekstā šīs mācības mērķis ir tukšuma apzināšanās, bet ar šo pašu praksi var nodarboties arī nebudisti".

Ekstātiskā rakstura pārdzīvojumi – satikšanās ar fantastiskām būtnēm, nomirušiem radiniekiem, runājošiem dzīvniekiem, debesu iemītniekiem utt. – kaut reizi dzīvē mēdz būt ikkatram cilvēkam, neatkarīgi no tā, meklēja viņš to vai nē. Paši par sevi tie nenosaka turpmāko likteni, bet parāda iespējamo virzienu un piesardzību. Visupirms šī ir satikšanās ar sevi pašu, savām bailēm un kaislībām, tāpēc arī ne vienmēr patīkama. "Saprāta sapnis rada briesmoni," tā teikts spāņu sakāmvārdā, kas kļuva par vienu no Francisko Goijas gravīru nosaukumiem, un sapņos briesmoņi neizbēgami kļūst par realitāti. Ja mēs dziļi izprotam, ka tas ir sapnis, tad pārvēršam to brīnumainā piedzīvojumā pa iekšējām pasaulēm, tas sniedz mums zināšanas par to, ko nepieciešams mainīt, uz ko jāvērš uzmanība. Jo dziļāk mēs iegremdējamies pašu sevis izpētē, jo tālāk izejam no formas robežām, un šeit kļūst acīmredzami, ka iekšējā un ārējā sadalījums ir tikai pieņemtais nosacījums, bet dēmoni, slimības un visas pasaules briesmas nav kaut kas no mums neatkarīgs. Mēs paši radījām šos briesmoņus – tie mēs, kas barojam tos ar savām bailēm pazaudēt to, kas mums nekad nav piederējis. Kur nav mūsu, tur nav arī briesmoņu.

Triloģijas autors Olards Diksons un un šamane no hakasiešu dzimtas Ah Haska un tuviešu dzimtas BajKara, psihoenerģētisko prakšu un rīkles dziedājumu pasniedzēja Šončalai Hovenmei ar praksēm un semināriem viesosies Rīgā – no 30. marta līdz 2. aprīlim. Informāciju par semināriem meklē šeit.