"Mīļās mammas! Ilgi domāju, kā šo stāstu uzrakstīt, un, vai vispār to vajag rakstīt. Atzīšos, man ir bail atklāties plašākai sabiedrībai, man ir bail no nosodījuma, man ir bail no aizspriedumiem, kas parasti parādās pēc šādas informācijas atklāšanas. Apzinos, ka tas, ko es jums stāstīšu, nav nekas krimināls vai šausmīgs, bet tomēr – tā ir manu, sabiedrības un ģimenes gaidu konfrontācija ar realitāti, ar kādu man nācās sastapties brīdī, kad piedzima mans bērns," tā savu stāstu par piedzīvoto pēcdzemdību depresiju "Debesmanna.com" sāk Madara Melne Tomsone.
"Mana brīnišķīgā meita ieradās pasaulē pēc sarežģītas grūtniecības un smagām dzemdībām. Viņa bija gaidīta un mīlēta kopš brīža, kad uzzinājām, ka esmu stāvoklī. Mana grūtniecība bija prieka avots vīram un radiem, it sevišķi mūsu vecākiem, kuri pirmo reizi kļuva par vecvecākiem. Es biju lasījusi literatūru par grūtniecību, dzemdībām, bērna pirmajiem dzīves mēnešiem, tomēr nekas mani nesagatavoja pēcdzemdību depresijai. Tāpēc īpaši sāpīgi no līdzcilvēkiem bija dzirdēt jautājumu: "Vai tad tu nezināji, ka būs grūti?"
Kad piedzima meita, mana pašsajūta bija drausmīga, ilgi bija jāatkopjas, vēl šausmīgāk bija tas, ka pirmās divas nedēļas pēc dzemdībām es nesapratu, kāpēc visu laiku gribu raudāt. Un es raudāju par neko. Varēju vienkārši runāt ar vīru un izplūst asarās. Mani nomāca smagums, kuru es nesapratu. Man gribējās nevis vienkārši raudāt, bet izkaukt savu sāpi, kuru es pat nespēju aprakstīt.
Vientulība kā drēgnums
Paralēli šīm sajūtām man bija arī hronisks nogurums. Tas aizsākās neilgi pirms dzemdībām. Grūtniecības beigu posmā man bija bezmiegs un rezultātā meita arī bija sajaukusi dienu ar nakti. Negulētas naktis, milzīgs nogurums, slikta pašsajūta un vientulība pavadīja mani pirmās nedēļas pēc dzemdībām, jo vīram bija jāstrādā, bet pārējiem radiem šķita, ka labāk netraucēt jauno māmiņu. Tomēr es jutos tik vientuļa kā nekad. Es varēju fiziski sajust savu vientulību kā drēgnumu, kas mani apņēma, lai gan telpās bija silti. Šī vientulība manī raisīja paniku un asaru plūdus. Kad par to ierunājos radiniekiem, viņi brīnījās – kāda vientulība, ja tev ir bērniņš? Bet man bija ļoti smagi. Likās, ka manā pasaulē saule vairs nespīdēs un mani nekad nesildīs.
Kādu laiku domāju, ka šīs manas sajūtas pāries, bet tās nepārgāja. Man sākās trauksme. Naktīs, kad meita saldi gulēja, es rāvos augšā no miega, jo man likās, ka esmu barojot aizmigusi un nosmacējusi viņu.
Pieņemu, ka jūs, kas šo lasāt, saprotat par ko es runāju, jo atbildība par bērnu, neziņa par to, ko tu īsti dari, kopā ar nogurumu un pēcdzemdību depresiju ir nomācoša un mērāma visas pasaules rūpju svarā. Man likās, ka es visu daru nepareizi, ka bērns tūlīt sāks slimot, man likās, ka esmu slikta mamma, jo man pietrūka piena. Man likās, ka es visu laiku pieviļu meitu un visus pārējos.
Tētis kā glābējs
Man palīdzēja mans tētis, kuram tobrīd bija iespēja nākt mani atbalstīt. Kā šodien atceros: pulksten 11 pagriežas atslēga slēdzenē un pa durvīm mūsu dzīvoklī ienāk mans tēvs, vienmēr laipns un gatavs palīdzēt. Viņš gatavoja man ēdienu, auklēja manu meitu, kamēr es spiedu sevi kaut ko ieēst, gāja ar mums abām pastaigāties, un – pats galvenais – runāja ar mani. Un mēs runājām daudz. Ļoti daudz. Par visu. Tagad varu teikt, ka mans tēvs izglāba mani. Patiešām izglāba, jo bija man blakus, nenosodīja, bet atbalstīja. Arī brīžos, kad nesaprata mani un to, kas ar mani notiek, viņš bija līdzās.
Es sāku apmeklēt psihoterapeiti, kad meitai bija četri mēneši. Pēc pirmās konsultācijas es atnācu mājās ļoti miegaina un – pārsteidzošā kārtā – mierīga. Es devos pagulēt. Tā bija pirmā reize kopš dzemdībām, kad es pa īstam gulēju. Tikai viena stunda mierpilna miega man deva ļoti lielu spirdzinājumu. Pie psihoterapeites es pirmo reizi skaļi un atklāti izteicu savas sajūtas, savas bailes, savas sāpes un mani uzklausīja bez nosodījuma vai pamācības.
Pēc vairāk nekā gada ilgām konsultācijām, esmu pārtraukusi terapiju, jo man pašai liekas, ka spēju tikt galā ar savām izjūtām. Tik tiešām ir palicis vieglāk. Ik pa laikam, it sevišķi brīžos, kad pienākumu gūzma ir par smagu, uznāk drūmie brīži, bet ar ģimenes atbalstu es cenšos tikt ar tiem galā.
Tā nav sievišķīga histērija
Tagad, kad meitai ir trīs gadi, es nereti runāju par šo dzīves posmu ar radiem un paziņām. Es to daru tāpēc, ka tā ir daļa manas terapijas un viņu izglītības. Viņiem, un arī man, ir jāzina, ka tā nebija mana sievišķīgā histērija, slinkums, emocionalitāte, brieduma trūkums, kas ārstējams ar vārdu "saņemies". Tā bija depresija, kuru es nesaucu, bet kura atnāca pati.
Šķiet, ka mūsu ģenētiskajā kodā ir ierakstīts, ka jābūt stiprām un ar visu jātiek galā pašām, bet tad pienāk mirklis, kad ir jāiemācās ne tikai palūgt palīdzību, bet arī pieņemt to. Tagad zinu, ka es neesmu tāda viena un tāpēc katrai jaunajai mammai prasu: "Kā tu jūties?" Cenšos viņās ieklausīties un, ja vajag – palīdzēt. Miers.
Pievienoju savus ieteikumus tiem, kas redz, ka jaunajai māmiņai ir grūti un vēlas palīdzēt:
- Ejiet ciemos pie jaunās māmiņas.
- Pieskatiet bērniņu, kamēr māmiņa mierīgi (un tas ir svarīgi) ieiet dušā.
- Nomazgājiet traukus.
- Pagatavojiet ēst.
- Uzklausiet jauno māmiņu.
- Ļaujiet viņai izstāstīt savus pārdzīvojumus un raudāt.
- Mieriniet viņu, ja redzat nepieciešamību, radiet drošības sajūtu, neko nepārmetiet (jo viņa pati sev pārmet vairāk, nekā spējat iedomāties).
- Pastāstiet par to, kas notiek "ārpasaulē", palīdziet neizkrist no sabiedrības. Informējiet viņu, ja viņu tas interesē.
- Radiet iespēju apmeklēt psihoterapeitu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
