"Mīļās mammas! Ilgi domāju, kā šo stāstu uzrakstīt, un, vai vispār to vajag rakstīt. Atzīšos, man ir bail atklāties plašākai sabiedrībai, man ir bail no nosodījuma, man ir bail no aizspriedumiem, kas parasti parādās pēc šādas informācijas atklāšanas. Apzinos, ka tas, ko es jums stāstīšu, nav nekas krimināls vai šausmīgs, bet tomēr – tā ir manu, sabiedrības un ģimenes gaidu konfrontācija ar realitāti, ar kādu man nācās sastapties brīdī, kad piedzima mans bērns," tā savu stāstu par piedzīvoto pēcdzemdību depresiju "Debesmanna.com" sāk Madara Melne Tomsone.
"Mana brīnišķīgā meita ieradās pasaulē pēc sarežģītas grūtniecības un smagām dzemdībām. Viņa bija gaidīta un mīlēta kopš brīža, kad uzzinājām, ka esmu stāvoklī. Mana grūtniecība bija prieka avots vīram un radiem, it sevišķi mūsu vecākiem, kuri pirmo reizi kļuva par vecvecākiem. Es biju lasījusi literatūru par grūtniecību, dzemdībām, bērna pirmajiem dzīves mēnešiem, tomēr nekas mani nesagatavoja pēcdzemdību depresijai. Tāpēc īpaši sāpīgi no līdzcilvēkiem bija dzirdēt jautājumu: "Vai tad tu nezināji, ka būs grūti?"
Kad piedzima meita, mana pašsajūta bija drausmīga, ilgi bija jāatkopjas, vēl šausmīgāk bija tas, ka pirmās divas nedēļas pēc dzemdībām es nesapratu, kāpēc visu laiku gribu raudāt. Un es raudāju par neko. Varēju vienkārši runāt ar vīru un izplūst asarās. Mani nomāca smagums, kuru es nesapratu. Man gribējās nevis vienkārši raudāt, bet izkaukt savu sāpi, kuru es pat nespēju aprakstīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
