Laiki un rituāli labai ražai no senču zināšanu pūra

Pirms dārza un lauku darbu sākšanās vēlams attīrīt zemes enerģētiku no negatīvā, kas tajā uzkrājies ziemas laikā. Tam nepieciešama tīra trīslitru burka, ko izslauka ar svētītā ūdenī mērcētu lupatiņu. 12 albuma lapās katrā ieraksta šādu vārdojumu: "Ar gaišu vārdu, gaišu vārdojumu, pieburu Mātei Zemei labu ražu, bagātus augļus. Lai viss ļaunais iznīkst, tālumā aiziet. Lai notiek tā!" Tad lapas aizdedzina un ieliek burkā. Kad tās pārvērtušās pelnos, izkaisi tos ap savu zemes gabalu, skaitot šādus vārdus: "Loku apeju, labo piesaucu, loku noslēdzu – ļauno aizdzinu. Lai notiek tā!"

Lai pavasara sējumu nebojātu salnas, vilnas dūrainī ieliek sīpolu, pakar to koka zarā un noskaita šādu vārdojumu: "Karaliene sīpoliene sēž cimdiņā. Ne tā dreb, ne salst un brāļiem, māsām arī nenovēl. Amen!"

Lai pasargātu mājas, dārzus un laukus no putniem, Jurģu rītā ar gaļas iesmu trīsreiz jāapiet ap visām ēkām un jāizčakarē paspārnes, iesms jāaiznes pār robežu uz svešu zemi.

Annas dienā nabagiem jādod kāpostu lapas un citi dārza augļi, lai tie labi padodas.

No "Dzīvesziņas gadagrāmatas 2017".

No tās labības, kura sēklai atšķirta, nevar otram neko pārdot, nedz aizdot. Pircējs vai aizņēmējs tad paņem līdzi visu svētību.

Pirmie mieži jāsēj Urbānā (25. maijā), tad tie labi aug, un jāvāra cūkas aste, sakot: "Lai aug miežu vārpas cūkas astes garumā". Šajā dienā sēj arī linus un auzas.

Auzas sējot, jāvelk mugurā labi skrandains kamzolis, lai tās augtu skarainas. Sējot pirmās saujas jāmet pret sauli, jo tad vārnas neēd labību.

Lai labība labi augtu un lai to nepostītu kaimiņu lopi, pēc sēšanas pirms mājās iešanas jāpaņem trīs saujas zemes un jāliek sev kabatā. Un sējas laikā neko nedrīkst aizņemties!

Lai laukos valdītu pilnība, Jāņos tie jāaplīgo un vakarā tīrumos jāsprauž meijas, lai aug kupla labība, un pīlādžu zari, lai skauģi neko nevar padarīt. Rudzos sprauž arī ozolzaru, lai cieti zari. Jāņuguns jākur liela un augstā vietā, jo cik tālu tās liesmas spīd, tik tālu tā dod laukiem auglību un svētību. Lai mieži labi, saimniekam jātaisa alus. Jāņu nakti nedrīkst gulēt, lai labība nesakristu veldrē!

Ja Jēkabi (25. jūlijs) iekrīt jaunā Mēnesī (kā šogad), tad rudzi jāsēj ar šā gada sēklu, bet ja vecā, tad ar pagājušā gada sēklu, lai maizes nekad netrūktu.

Rudzi jāsāk sēt Labrenča dienā (10. augustā), tad tie izaugot varen briedīgi.

Auglības un svētības nesējs ir Jumis, kas katrai labībai savs. Beidzot labības pļaušanu, pēdējo rudzu kūli atstāj, tā vārpas sapin kopā, nogāž gar zemi un uzliek akmeni virsū, lai Jumis neaizietu uz citu vietu un nākamajā gadā labība augtu vēl kuplāka nekā pēdējais rudzu krūms. Jumis jāsaņem pirms saules rieta, tikai tad viņš dod savu svētību. Ja pļaujot atrod Jumi (divas vārpas vienā stiebrā), to glabā līdz pavasarim un iesēj pirmo.

Lielās Māras dienā (15. augustā) pa pāriem jāiet baznīcā, tad būs laba raža.

Lai veicinātu nākamā gada ražu, Miķeļos (29. septembrī) jākauj gailis.

Zemi jāapar līdz Mārtiņdienai (10. novembrim). Ja to vēlāk traucē, nākamā gadā nebūs laba raža.

Ziemassvētku vakarā no sērmūkšļa izgatavo mazu krustiņu, to nes uz rudzu lauku un paslēpj zem sniega, lai nākamajā gadā tur būtu labi rudzi.

Ziemassvētku vakarā un Lieldienās jāpurina ābeles, tad nākamā gadā būs laba ābolu raža. Parasti iet divi cilvēki. Kad viens sāk kratīt, otrs jautā: "Ko tu tur krati?" Pirmais atbild: "Ābolus kratu!" Tā jādara pie katras ābeles trīs reizes.

Lai āboli un bumbieri būtu garšīgi, agrā pavasarī pie koka saknēm jāiedzen septiņas lielas naglas, katru pirms tam apvārdojot: "Iedzinu, nostiprināju, visu saldumu un svaigumu saglabāju. Amen!"

Ābeļu ziedu laikā tām jāuzkar balti cimdi jeb zeķes, tad ziedi bez laika nenobirst.

Pār sētu ābolu nedod, citādi pašam nākamgad āboli neaug.

Pelnu dienā piekar pelnu kulītes, lai kāpostiem nemestos tārpi. Šajā un arī Māras dienā jātin lieli un cieti dzijas kamoli un jāsien balti lakati, tad vasarā augot lielas un cietas kāpostu galviņas.

Māras dienā jāsēj kāposti, tad tie aug labi un garšīgi.

Kāpostu dēstus stāda Jurģu dienā, tad tie aug tīrām galvām un saknes neēd tārpi.

Jāņos kāpostos sprauž liepu zaru, lai mīksti kāposti izaug.

Lai pupas garas augtu, Jāņu vakarā jāstaigā pa pupu lauku un jāsukā mati.

Lai zirņi nebūtu tārpaini, Matīsa dienā (24. februārī) jāvēro, no kuras puses vējš pūš, – tādā sēt nevar.

Zirņi jāsēj Jurģos, tad tie labi izdosies.

Pelnu dienā jātin lieli un cieti dzijas kamoli, tad vasarā augot lieli kartupeļi.

Lai augot nepūtu kartupeļi, tad, mēslus ārdot, pirmās dakšas jāmet uz ziemeļiem.

Labai kartupeļu ražai stādīšanu sāk dilstošā Mēnesī, vislabāk – dienu pēc Pilnmēness. Pirmajā bedrītē zem kartupeļa ieliek centu, bet pēdējā – desmit centus un noskaita šādus vārdus: "Mēness liecinieks, bija viena naudiņa, nu ir desmit. Bija viens bumbulis, būs desmit. Katrai saknei sarūpēsim savu maisu. Maijā tukšs, ar ražu pilns!" Katrā dobītē kopā ar tupeni met pupu, skaitot: "Pupa – līgavainis, kartupelis – līgaviņa, dzīvojiet draudzīgi, ko gan jums vajag – sauli un ūdeni, lai sasildītos, padzertos. Mīliet viens otru cieši, audzējiet bērniņus – pupiņu dēliņus un kartupeļu meitiņas!"

Kad iet kartupeļus stādīt, tad vajag spilgti apģērbties, lai kartupeļi izaug līdzeni. Stādot jāsaka: "Tas man, tas čigānam, tas žīdam!" – tad kartupeļi labi izdodoties. Stādot jāēd kartupeļu biezputra, lai aug biezi kartupeļi.

Pavasarī rāceņus stāda tupus un tukšos kurvīšus atstāj uz lauka un apgāž uz muti, lai no gabala svētība neaiziet prom.

Kad pirmo reiz svaigas saknes ēd, tad jāsit namamātei pa pieri ar karoti, lai nākamgad labi paaug.
Sveču dienā bērniem jālaižas ar ragutiņām no kalna, lai labi kāļi augtu. Lai tie būtu mīksti jāstāda Jāņa vakarā. Vēl labs stādāmais laiks ir trešdienās un piektdienās, saulei noejot.

Jurģos jāstāda sīpoli, tad tie ražīgi.

Lai burkāni augtu saldi, sulīgi, lieli un līdzeni, sēklas izber bļodā, kurā ielikta monētiņa, un atstāj uz nakti. Sējot runā šādus vārdus: "Pērku no pazemes valstības iemītniekiem labu ražu. Amen!" Monētu ierok vagas malā.

Lai dīgsti būtu labi, jāņem visas sēklas, kuras grib stādīt, un ar tām svētdienā jādodas uz baznīcu un jānoklausās svētruna.

Ja stādus pērk tirgū, tos nevajag rādīt pat mājiniekiem. Stādīšanas laikā jācenšas, lai neviens stādītāju neredzētu un nedzirdēt vārdojumu: "Es došu zemei, viņa – man. Došu daudz, saņemšu vēl vairāk. Zeme izaudzēs, mani apdāvinās. Neviens man nepatraucēs. Vārdi mani stipri. Amen. Amen. Amen."

Gurķi jāstāda vīriešiem, tad tie izaugot resnāki un lielāki.

Lai iegūtu labu gurķu ražu, sērkociņu kastītē ieliek zirneklīti, ietin to sainī un ierok vagā. Septiņas reizes noskaita: "Sēdiet, sargi, bez bises, bez naža. Dārgakmeņus savāciet, saudzējiet, sargājiet. Man būs laba raža, jums – brīvība. Amen!" Pēc ražas novākšanas kastīti izrok un sadedzina.

Lai tomāti padotos, katram ceram apsien sarkanu vilnas diegu, skaitot vārdus: "Sārta dzīsla, sarkana asins, audz, odziņa, skaista un sulīga. No Saules barojies, kā Mēness apvelies. Amen!"

Lai nosargātu zemenes no parazītiem, vecas vilnas zeķes iekšpuse jāiesmērē ar medu un jānoliek pie krūmiņiem. Noskaita: "Ei, niķīgais rīma, neaiztiec manas ogas. Še tev medutiņš, cienājies!" Apmēram reizi nedēļā zeķi iztīra no kukaiņiem.