Bērns uz ceļa – vai patiesi spoguļattēls vecāku uzvedībai

Ir nepieciešams apvienot papildu apmācību iespējas bērniem ar laba piemēra rādīšanu no pieaugušo puses, tā uzskata gan psihologi, gan pedagogi.

Vai bērni ir vecāku spogulis? Vai spoguļattēls patiešām ir saredzams arī uz ceļa, kad bērns viens pats dodas uz skolu, uz treniņu, uz kino? Par to plašāk šajā rakstā, sniedzot psihologa, bērnu un Ceļu satiksmes drošības direkcijas skatījumu par to, kā uzlabot statistikas datus, lai uz ceļiem ciestu iespējami mazāk bērnu.

Psihologs Raitis Eglītis uzsver, ka pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, biežākais nāves cēlonis pusaudžiem vecumā no 15-17 gadiem ir ceļu satiksmes negadījumi (CSN) (3. biežākais 10-14 gadus veciem bērniem un 4. biežākais 5-9 gadus veciem bērniem). Ir virkne skaidrojumu, kādēļ bērni iekļūst negadījumos (neskaitot tos, kad ir pasažieri). Droša ceļa šķērsošana pieaugušajiem noris gandrīz automātiski, tomēr bērni nav "mazie pieaugušie" un viņu kognitīvās, sociālās un fiziskās attīstības līmenis būtiski ietekmē viņu uzvedību uz un pie ceļiem.

Piemēram, drošas gājēju uzvedības pamatā jābūt pietiekami attīstītām kognitīvajām spējām: uzmanības apjoms, spēja koncentrēties, nenovēršot savu uzmanību uz maznozīmīgiem stimuliem, spēja atšķirt maznozīmīgus stimulus (piemēram, garām aizbraukušās mašīnas) no nozīmīgiem stimuliem (mašīna, kas ātri tuvojas gājēju pārejai, nesamazinot ātrumu), spēja pieņemt lēmumus (ir droši šķērsot ielu vai nē) u.c. Šo kognitīvo manipulāciju veikšana lielā mērā ir atkarīga no galvas smadzeņu pieres daivas attīstības, kas bioloģiski nobriest visvēlāk un, salīdzinot ar pieaugušajiem, ierobežo, piemēram, apjomu un ātrumu, kādā bērns var veikt minētās darbības.

Nav nekāds pārsteigums, bet fakts, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem risku iekļūt CSN palielina runāšana pa tālruni, viedtālruņa skatīšanās, spēļu spēlēšana u.c. Būtisks faktors ir arī bērna uztveres spēja – bērni pietiekami labi var identificēt braucošus objektus, tomēr grūtības var rasties ar ātruma un paātrinājuma, noteikšanu, u.c. Jāsaprot, ka arī bērna fiziskie dati ierobežo viņa spēju droši rīkoties uz ceļa – bērni ir īsāki par pieaugušajiem, tāpēc var neredzēt tuvojošos auto.

Bez dažādu kognitīvu īpatnību kvalitatīvām atšķirībām no pieaugušajiem, arī bērna temperaments un emocionālais briedums ir saistīts ar uzvedību uz ceļa – bērni, kuriem kopumā raksturīga impulsivitāte, riskanta uzvedība, uzvedības kontroles grūtības, biežāk iesaistās riskantā uzvedībā arī uz ceļa.

Vecāku uzraudzība – bērni, kuri ir kopā ar pieaugušajiem, drošāk uzvedas uz ceļa, bet pieaugušajam ir jābūt fiziski sasniedzamā distancē. Jo tālāk no redzamības, dzirdamības atrodas pieaugušais, jo vairāk pieaug riskantas gājēju uzvedības iespēja. Papildus uzraudzībai, vecāki bērniem māca arī gājēju noteikumus un ir noteicošais drošas gājēju uzvedības prognozētājs, ja vecāku iesaistīšanās ir apzināta un konsekventi tiek skaidrota droša gājēju uzvedība un tā tiek reāli veikta kopā ar bērnu (vecāks regulāri stāsta par sarkano signālu luksoforā un konsekventi šos noteikumus ar bērnu ievēro).

Mācību programmas skolā un ārpus tās nereti tiek uztvertas kā efektīvi drošas uzvedības veicinātāji, tomēr pētījumu rezultāti nav viennozīmīgi. Kopumā ņemot, mācību programmas nav tik iedarbīgas kā vecāki, kuri apmāca un praktizē drošu uzvedību uz ceļiem, tomēr tām ir potenciāls, ja tās ir labi strukturētas, veidotas bērniem saistošā un vecumam atbilstošā veidā.

Vienaudži – esot vienatnē ar vienaudžiem, pieaug riskantas gājēju uzvedības risks.

Vide – bērnu drošība uz ceļa, kopumā ņemot, ir atkarīga no iedzīvotāju skaita un blīvuma, jo lielāks tas ir, jo lielāka iespēja bērnam iekļūt CSN.

Lai arī skolās daudz tiek stāstīts par drošību uz ceļa, tomēr pat jaunu zināšanu iegūšana bieži vien neuzlabo drošu uzvedību uz ceļa, kas tiek skaidrots ar to, ka bērni teorētiskās zināšanas neintegrē praksē un/vai var būt pārāk pārliecināti par savām zināšanām, tādējādi, samazinot modrību.

Eglītis atzīmē, ka, salīdzinot ar "caurmēra pieaugušo", "caurmēra bērns" spēj vienlaicīgi apstrādāt mazāk informācijas, tas notiek lēnāk. Bērniem ir mazāk attīstīta valoda, kas ietekmē gan viņu spēju izteikties, gan uztvert citu izteikumus. Bērnu dzīves pieredze ir mazāka – pieaugušie ir šķērsojuši tūkstošiem un miljoniem vairāk gājēju pāreju nekā bērni, tādējādi automatizējot mums tik ierasto, bet bērnam sarežģīto lēmumu – iet vai neiet. Salīdzinot ar pieaugušo, bērnam ir grūtāk pašam kontrolēt savu uzvedību, emocijas un kognitīvos procesus, jo viņa atbilstošās smadzeņu struktūras vēl nav pietiekami nobriedušas. Tas savukārt var novest pie impulsīvas, neapdomīgas un riskantas uzvedības, tostarp uz ceļiem.

Savukārt, runājot par to, cik lielā mērā pieaugušo uzvedība ietekmē bērnu uzvedību līdzīgā situācijā, psihologs atzīst, ka, ņemot vērā sociālās-iemācīšanās teoriju, ka bērni (un ne tikai) modelē uzvedību, kuru ir novērojuši. Piemēram, sociālās iemācīšanās teorijas pamatlicējs Alberts Bandura (Albert Bandura) savos eksperimentos pierādīja, ka mēs varam veicināt agresiju bērnos, liekot viņiem noskatīties dažu minūšu garu filmiņu. Analoģiski, novērojot riskantu uzvedību (piemēram, vecāki bieži šķērso ielu pie sarkanās gaismas), bērni var sākt to atdarināt. Grūtības var rasties arī, kad bērna vecāki māca šķērsot ielu pareizi, bet citi pieaugušie turpat blakus pārkāpj noteikumus. Tādējādi bērnā radot apjukumu – kā tad ir pareizi?

Ņemot vērā sociālo iemācīšanos, korekta pieaugušo uzvedība (ne tikai vecāku, bet visas sabiedrības) noteikti veicinātu arī bērnu uzvedību, tomēr jāsaprot, ka tas ir tikai viens no drošas uzvedības veidojošiem faktoriem, tas bez papildu vecāku vai citu pieaugušo iesaistīšanās nepasargās, piemēram, bērnus, kuriem, salīdzinot ar viņu vienaudžiem, ir grūtāk kontrolēt savu uzvedību.

Regulāri notiek dažāda vieda informatīvās kampaņas, norādot uz to, kā mūsu ikdienas paradumi var likt mums nonākt dzīvībai bīstamās situācijās. Eglītis, lūgts komentēt, kādi ir galvenie iemesli, kāpēc kampaņas nesasniedz vēlamo rezultātu un kādi instrumenti veicinātu izpratni, apliecina, ka "visi cilvēki zina, ka lietot alkoholu un cigaretes ir veselībai kaitīgi, tomēr liela daļa to turpina darīt visu mūžu".

Kā minēts iepriekš, zināšanas pašas par sevi var būt nepietiekams instruments drošas uzvedības veicināšanai, jo ieguvums, pārskrienot pāri sarkanajai gaismai un pagūstot uz reti kursējošu autobusu, var būt lielāks (laika ekonomija, nebūs jāsalst/jākarst, paspēšu uzspēlēt datoru utt.), nekā stāvot pie sarkanās gaismas un skatoties, kā tavi klasesbiedri aizbrauc.

Pragmatiski aplūkojot veikto pētījumu rezultātus, jāsecina, ka vislielākais drošas uzvedības prognozētājs ir konsekventa vecāku runāšana par drošību uz ceļa un konkrētas, drošas uzvedības modelēšana un veikšana kopā ar bērnu. Iespējams, kampaņām vairāk būtu jāuzrunā vecāku auditorija. Vienlaikus informatīvajām kampaņām, kas vērstas uz bērnu izglītošanu, vajadzētu būt viņu vecumam atbilstošām, piemēram, jaunāko bērnu izglītošanai jāizmanto vienkārša, konkrēta, īsa valoda, bet, bērniem pieaugot, izmantotie vārdi un izteiktais ziņojums var kļūt sarežģītāks.

Ar konkursiem var būt līdzīgi kā ar kontroldarbiem – daļa bērnu var iekalt jautājumus bez dziļākas izpratnes un, neatkārtojot un nepielietojot zināšanas praksē, tās aizmirstas.

Valda Kjaspere, Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) sabiedrisko attiecību speciāliste, runājot par cietušo skaitu uz ceļiem, norāda, ka 2016. gadā cietuši 493 bērni, kas ir par 36 vairāk nekā gadu iepriekš. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pērn pieaudzis to bērnu skaits, kas cietuši kā gājēji vai velosipēdu vadītāji. Kjaspere atzīst: "Iespējams zināšanu kopums būtu pietiekams gājējiem un pasažieriem. Bet rīcība neseko saskaņā ar noteikumiem, jo visa sabiedrība bieži ignorē noteikumus. Vecāki pārkāpj braukšanas ātrumu, bērns skriešus šķērso ielu, nepārliecinoties par drošību. Vecāks nepiesprādzējas un bērns rīkojas tāpat."

Marta otrajā nedēļā noslēdzas mācību konkurss par satiksmes drošību "Gribu būt mobils", kurā piedalījās 6.-8. klašu skolēni no visas Latvijas, lai iegūtu jaunas zināšanas ceļu satiksmes noteikumos, atkārtotu jau esošās zināšanas un teoriju pielietotu praksē.

Priekšsacīkšu un reģionālo pusfinālu laikā skolēniem bija jāveic dažāda veida izdevumi, ar mērķi gūt padziļinātu izpratni par ceļu satiksmi un noteikumiem tajā. "Skolēniem vienmēr ir paticis norādīt uz citu kļūdām. Arī konkursā šie jautājumi viņiem likās visinteresantākie. Jautājumos, kur jālieto ceļu satiksmes zināšanas un jānosaka rīcības modelis, skolēniem radās problēmas. Tas skaidrojams ar nepietiekamu zināšanu kopu vai nevēlēšanos nopietni iedziļināties jautājuma būtībā. Mūsdienu jaunieši vēlas ikvienā situācijā ātri pieņemt lēmumus un tos realizēt, nevērtējot vai tas būs pietiekami droši un neradīs problēmas ne pašam ne citiem līdzcilvēkiem," tā par skolēnu sniegumu izsakās Kjaspere.

Konkursa "Gribu būt mobils" dalībnieks un 7. klases skolnieks Dāvis Elmārs no Lejasciema vidusskolas stāsta: "Es daudz iemācos no tēta un mammas, jo katru rītu kopā braucam uz skolu vai darbu. Reizēm viņi man paskaidro ceļa zīmes vai vienkāršas lietas, kas jāzina uz ceļa." Savukārt Salacgrīvas vidusskolas 6.a klases audzinātāja Iveta Kupča norāda: "Vecāku attieksme ir tikpat dažāda, cik bērnu. Ja vecāki izturas nopietni pret šādām lietām, tad arī bērns to redz un iemācās – ievērot vai neievērot noteikumus uz ceļa".

Mobilo ierīču lietošanas paradumos grēko ne tikai pieaugušie. Nereti to lietošana kļūst par iemeslu tam, kāpēc bērni un pusaudži cieš satiksmes negadījumos. Bērni aizraujas ar to, kas notiek viņu telefonos un nepievērš uzmanību citiem ceļu satiksmes dalībniekiem. Mācību konkursa "Gribu būt mobils" dalībnieks 7. klases skolnieks Niks uzskata, ka ir bīstami lietot mobilos telefonus atrodoties uz ielas, jo netiek ievērots apkārt notiekošais. Līdzīgās domās ir Salacgrīvas 6.a klases skolnieks Kārlis, sakot, ka mobilo telefonu lietošana ir īpaši bīstama šķērsojot ielu. Viņš to nelietojot ceļā uz skolu vai no tās.

Salacgrīvas vidusskolas 6.a klases komandas "Mobilie vilki" kapteinis, 12 gadus vecais Kārlis Rubenis apliecina: "Ikdienā ceļu satiksmes noteikumus ievēroju, gan ejot ar kājām, gan braucot ar riteni, esmu ieguvis arī riteņbraucēju tiesības. Arī braucot kopā ar ģimeni, vienmēr piesprādzējamies mašīnā un vecāki, vadot automašīnu, īpaši pilsētā, nepārsniedz norādīto ātrumu. Ceļu satiksmes noteikumus māca jau bērnudārzā (tos vienkāršākos), daudz esmu redzējis, kā dara vecāki, tātad tos ir palīdzējuši apgūt vecāki. Sākumskolas klasēs arī klases audzinātāja ir stāstījusi un rādījusi dažādas drošības filmiņas par satiksmes noteikumiem. Jā, es arī nēsāju apģērbu un skolas somu, kurā ir atstarojošie elementi. Tādēļ, ka tumšajā laikā tā ir drošāk, jo esmu pamanāms, īpaši, ja ziemā nav sniega, ir ļoti tumšs, viss saplūst kopā, tad atstarojošie elementi ir svarīgi."

Kā norāda Kjaspere, 10 gadus veciem bērniem likums atļauj ceļu satiksmē piedalīties kā velosipēdistam, bet mērķis ir panākt to, lai tuvākajā nākotnē visi šī vecuma skolēni skolā kārto velosipēdu vadītāju kvalifikācijas eksāmenu, sekojot labās prakses piemēram no citām Eiropas valstīm, kur 4. klases vecuma skolēni obligāti kārto velosipēdu vadītāju eksāmenu. Papildus tiks realizētas aktivitātes, lai paaugstinātu bērnu zināšanu līmeni ceļu satiksmes noteikumos. "CSDD izglītības konkursi un pasākumi ir vērsti uz to, lai skolēniem izskaidrotu satiksmes situācijas un aicinātu viņus domāt par savu atbildību šajā brīdī. Cenšamies panākt, lai jaunieši ne tikai saprastu ceļu satiksmi un to regulējošos likumus, bet izprastu, kāpēc šādi organizēta satiksme ir draudzīgāka visiem satiksmes dalībniekiem un kā tiek nodrošināta droša ceļu satiksme", tā Kjaspere par CSDD aktivitātēm, kas vērstas uz situācijas uzlabošanu.

Situācijas uzlabošanai nepieciešams turpināt mērķtiecīgu darbu, izglītojot visus ceļus satiksmes dalībniekus un izmantojot piemērotākos uzrunāšanas rīkus. Bērniem tie būs konkursi un spēlēs, vecākiem – izpratnes radīšana par savas uzvedības sekām un lielo ietekmi uz bērnu uzvedību. Izglītošanas procesā nopietnu lomu spēlē arī mācību iestādes, mācību procesā iekļaujot materiālu par ceļu satiksmi, kultūru un procesiem tajā, radot izpratni, ka satiksme ir mainīgs organisms, kam jāseko līdzi.

Jāatgādina, ka CSDD bērnu izglītošanai par drošības jautājumiem ir izveidojusi speciālu mājaslapu.