Katrai dvēselei, kura mīt ķermeniskajā templī vai kādā citā realitātē, kuru mēs pazīstam ar nosaukumu "citas dimensijas" (vienkāršāk sakot, cita realitāte) ir izvēle būt tur, kur viņa ir, kā arī izvēle sasaistīties ar kādu vietu.
Cilvēkam tiek celtas priekšā apzināti manipulētas mācības par karmu, kuras virza cilvēku kādā noteiktā virzienā. Tas ir iemesls arī gluži cilvēciskai pretestībai un automātiskai izvēlei mācīties ārpus tām... kur cilvēks tomēr atkal iekrīt citās važās, atrodot sev pieņemamas ticības un rīcībai līdzīgas mācības. Arī tās ir manipulācijas ar cilvēku, bet šoreiz savtīgos nolūkos.
Daudzas mācības ar ļoti sarežģītiem nosaukumiem māca, ka dvēselēm ir jāatdzimst, jo viņām ir jāatstrādā sava karma un tamlīdzīgi. Tās manā skatījumā arī ir diezgan lielas muļķības.
Kad mēs runājam par garīgo attīstību, mēs burtiski saskaramies ar vārdu "karma" un /vai cēloņseku likumu: kāda ir tava rīcība un darbība, tāds būs rezultāts, ko tu sasniegsi. Būtībā tā ir ar jebkuru lietu, un to visprecīzāk izskaidro daudzas jogas mācības, taiči un aikido filozofija – apvienot prātu, ķermeni un garu ik mirkļa rīcībā un saistībā ar visu apkārt pastāvošo. To māca arī budisms, ar dažādiem filosofiskiem izskaidrojumiem dodot cilvēkiem "patvērumu" (kamēr cilvēks praktizē šo mācību, viņš ir kāda no Budas (dievības) aizsardzībā un pārraudzībā). Kristietība šo patvērumu vērš ar skatu uz Dievu caur Jēzus Kristus sirdi.
Tās visas ir daudzas manipulācijas, kuras uzbur karmas esamību un cilvēku baiļu, vainas apziņas kultivēšanu tālāk – ar domu vest cilvēku uz apzinātību. Cilvēkam pēc būtības nav jāmācās apzinātība dzīvi pēc dzīves, jo tas notiek absolūti dabiskā veidā! Dzīvojot dzīvi, cilvēks iemācās izprast lietu kārtību un savu rīcību un vienlaikus attieksmi un visu, kas ar to saistīts.
Mūsdienu informācijas pārplūdē daudzas mācības tiek novērtētas kā nepatiesas un tamlīdzīgi, cilvēkiem pat nepieļaujot varbūtības iespējas. Kas arī ir lielākais klupšanas akmens.
Kāpēc?
Tā dod vienlaikus iespēju un apjukumu. Cilvēkam patīk lietas un viedokļus uztvert personīgi, un viņš tos uztver aizskaroši – tā ir pirmā pazīme, kur atkal attīstīties. Visa karma ir tikai rīcība uz attīstību, bet attīstība ir domāta tam, lai neapzinātā apziņa (prāts, ķermenis un gars) kļūtu apzināts. Bet pēc tam viņš apzinās to, ka jebkurā smalkā plānā (dimensijā) jebkura būtība ir nekas vairāk kā pieķeršanās savai pieredzei, kura vienlaikus traucē atgriezties Dievišķajā apziņā. Vienkāršākiem vārdiem sakot, atkal kļūt par to, no kā radies, – un tas ir Visuma radošais spēks.
Šāds skatījums padara karmu par neesošu – tad nav vērts tai ticēt, ar to mocīties un pērties riņķī un apkārt.
Ir jāiemācās dzīvot dzīvi, jo jebkuras dzīvas būtnes esamība šajā Visumā ir tās pieredze kādā apzinātā un/vai neapzinātā līmenī. Tā ir izvēle. Tāpat kā dvēselēm ir izvēle atkal un atkal pārdzimt kādā noteiktā dimensijā un Visuma vietā.
Cilvēkam būtu vērts aizdomāties un pārstāt ticēt karmai. Un sākt rīkoties-darboties ar sevi un savu iekšējo izaugsmi, kura ietver prātu, ķermeni un garu, nevis mukt no tās. Ja mēs to darītu, mums nerastos jautājumi "kāpēc es šeit esmu, kas man šeit jādara". Līdz ar to beigtos savtīga cilvēku mānīšana un izmantošana, tos vazājot aiz deguna par karmas atstrādāšanu un citiem tā sauktajiem karmas likumiem.
Lai gan – dvēseles izaugsmei arī vazāšana aiz deguna ir pēc būtības nepieciešama...
Pēc manām domām, ir vērts izņemt vārdu "karma" no savas dzīves, un tad paliks tikai rīcība-darbība-attīstība. Tas ir tieši tas, kas dvēselei vajadzīgs, un šeit mums nāk talkā lielisks teiciens: "Viss, kas notiek, notiek uz labu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
