Kas gan to vairs zina, vai Ģertrūdes diena sākta atzīmēt pirms vai pēc kristietības ienākšanas, bet mūsu senču kalendārā šī diena – 17. marts – ir, un ziņu par to ir salīdzinoši daudz. Galvenais Ģertrūdes uzdevums bija pamodināt kukaiņus un citu dzīvo radību, lai nenoguļ Lielo dienu.
Ar šo dienu saistīto ticējumu klāsts ir ievērojami dāsnāks par dainu pūru. Apjomīgās grāmatas "Latviešu svētki" autors Osvalds Līdeks apgalvo, ka atradis vien šo:
Ļoti īpatnējs Ģērdača ticējums saistās ar čūskām un cūkas gaļu – tā esot jāēd, lai vasarā čūskas nerādoties. Senos laikos tas laikam šķita likumsakarīgi... Lai gan pēdējā laikā latviešu paradumu pie katriem svētkiem pieēsties gaļu daži sāk apšaubīt.
Šī nav nekāda strādājamā diena, un nedrīkst arī pieminēt īstajā vārdā tos, ko negrib savās mājās redzēt: vilks jādēvē, piemēram, par sila Juri, čūska – par garo putnu.
No tā, kas garš un lokans, vispār jāturas pa gabalu – ne žagarus drīkst mājās vest, ne matus ķemmēt, ne ar dziju kaut ko darīt. Atkal jau to pašu čūsku dēļ. Par matiem nav liela bēda – Mēness kalendārs vēsta, ka šogad Ģērda neiekrīt nekādā labā matu dienā.
Savukārt no kukaiņiem vasarā esot sargājis, piemēram, šāds rituāls. Ģertrūdes dienas rītā agri no istabas un kūtīm jāizslauka mušas. Vakarā tās jāsagrūž piestā un trīsreiz jāapskrien istaba, jautājot – māsiņ, ko tu grūd? Jāatbild – mušas grūžu. Tam, pēc senču domām, vajadzētu līdzēt.
Arīdzan precību jautājums Ģertrūdēs ir papētāms – agri pirms saules (tātad – līdz plkst. 6.34) jāsaslauka no istabas un klēts mēsli un jāaiznes uz krustcelēm vai tīrumu, kur tad jāsagaida gaiļa dziesma. No kuras puses tā skan, uz to pusi tautas aizvedīs.
Visbeidzot, šī ir vēju pareģojamā diena – kāds vējš pūš Ģērdās, tādā šogad nedrīkst ne pupas, ne zirņus, ne linus zemē birdināt. Auksti Ģērdas vēji vispār vēstīja aukstus laikus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
