<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@coopery">Asilah, Morocco</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>

Lai kādai konfesijai mēs piederētu, saruna ar Dievu (lai kā kurš viņu dēvētu) ir neatņemama dzīves un prakses sastāvdaļa. Par lūgšanas uzbūvi un formu pielietojumu savā grāmatā "Joga sirdij un dvēselei" stāsta veselības skolotājs Juris Brants. Tavai Lieldienu noskaņai – fragments no šīs grāmatas.

Nav jēgas skaitīt tūkstošiem lūgšanu vai mantru par visām dzīvām būtnēm, ja tas, kurš to praktizē, turpina vērtēt, aprunāt un domāt, ka dara labu darbu. Nav jēgas skaitīt tūkstošiem lūgšanu vai mantru par visām dzīvām būtnēm, ja tas, kurš to dara, sēž tikai alā vai slēgtā telpā – tā vietā, lai sajustu, ieskatītos acīs kaut vienam cilvēkam vai būtnei, to sajūtot un uzklausot, to pieņemot un mīlot, tam rūpes veltot, lai kāds tas arī būtu un lai ko tas arī darītu. Nav jēgas skaitīt tūkstošiem lūgšanu vai mantru par visām dzīvām būtnēm, ja tas, kurš to praktizē, pat nezina lūgšanu un mantru spēku.

Vispatiesākā lūgšana ir tā lūgšana, kura ir kā veltījums un kura nāk no sirds. Lūgšanu skaitam nav nozīmes, nozīme ir motivācijas patiesumam. Tāpēc visprecīzākā lūgšana var būt kā pateicība, ja tā ir vērsta uz sevi, vai kā veltījums, ja uz kādu citu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!