Pedagoģiskie principi dažādās pasaules valstīs: no disciplīnas līdz personiskajai brīvībai

Somijā bērni skolas gaitas sāk septiņu gadu vecumā, tieši tāpat kā pie mums, vismaz pagaidām... Taču mājasdarbus somu bērniem uzdod pavisam maz, īpaši, ja salīdzina ar skolēniem Āzijas valstīs un ASV. Tomēr tas netraucē bērniem no Somijas uzrādīt lieliskus mācību rezultātus. Saskaņā ar 2013. gadā veiktu pētījumu, Somijas skolēni iekļuvuši otrajā vietā (pēc Japānas un Šveices) pēc izglītības līmeņa, ieskaitot lasītprasmi un zināšanas matemātikā, kā arī prasmē izmantot datoru, risinot dažādus uzdevumus.

Kā viņiem tas izdodas? Viss ir saistīts ar to, ka skolotāji neizdara nekādu spiedienu un rūpīgi dara savu darbu. Sākumskolā, lai attīstītu intelektu, lielākā daļa mācību stundu tiek veltītas praktiskām nodarbēm: bērni daudz zīmē, līmē, taisa aplikācijas, spēlē mūzikas instrumentus. Klasē skolēnu skaits ir neliels, taču katrā ir pa diviem skolotājiem (tie vada visas stundas līdz pat 4. klasei). Starp citu, skolotājus bērni sauc vārdā.

Neraugoties uz tik nepiespiestu atmosfēru, skolotāju profesionalitātei ir augstas prasības. Pēc universitātes pabeigšanas jaunais skolotājs gadu skolā iet praksi, un to uzrauga pieredzējis pedagogs. Šāda, šķietami ieilgusi, iepazīšanās ar klasi palīdz jaunajiem pedagogiem iespējami labāk iepazīt savus padotos, novērojot un pieskatot tos, nevis tikai pievēršot uzmanību zināšanu apguvei. Turklāt šis ir labs veids iegūt uzticamas attiecības un atrast individuālu pieeju katram skolēnam.

Jaunākajās klasēs atzīmes netiek liktas, tiek izmantota vārdiska gradācija: teicami, labi, nepieciešams patrenēties. Sākot no 4. klases, atzīmes tiek liktas baļļu sistēmā no četri līdz 10. Tieši tāpat atzīmes tiek liktas par uzvedību – prasme strādāt grupā un patstāvība, pieklājība un cenšanās pozitīvi ietekmēt citus skolēnus.

Singapūrā skolotājs ir ļoti cienījama profesija, tādēļ arī izglītību topošie pedagogi iegūst pirmklasīgu. Jā, un bērnus māca pēc labākās sirdsapziņas. Pasaules reitingos skolēni no Singapūras ierindojas piektajā vietā pēc rezultātiem lasīšanā un matemātikā. Šajā valstī lielāka uzmanība tiek veltīta pirmsskolas vecuma bērnu attīstībai un sagatavošanai skolai. Lai sāktu mācības 1. klasē, bērni iziet pietiekami nopietnu testēšanu. Singapūra ir bilingvāla valsts. Vairums mācību priekšmetu skolās tiek pasniegti angļu valodā, bet ģimenēs visbiežāk tiek lietota mandarīnu (ķīniešu dialekts), malajiešu vai tamilu valoda. Turklāt dažās skolās bērni mācās trešo vai pat ceturto valodu.

Paralēli valodām, matemātikai un eksaktām zinātnēm kā obligāti mācību priekšmeti skolā ir arī ētika un cilvilzinātne. Skolām ir dota izvēles brīvība eksāmenu sistēmas izstrādei, kas ļauj vislabākajā veidā noskaidrot katra individuālā skolēna spēju līmeni.

Beidzot sākumskolu, ir jāliek izlaiduma eksāmens. Tā galvenais uzdevums – noteikt katra skolēna tālāko vietu pamatskolā. Pēc eksāmenu rezultātiem skolēni tiek sadalīti grupās, kurās ir angļu valoda, dzimtā valoda un matemātika, un katra grupa mācās atbilstoši savām spējām. Pamatskolā īpaši apdāvinātie bērni, kuriem ir labi panākumi, var izvēlēties otras jeb papildu svešvalodas apguvi – franču, vācu vai japāņu vai arī apgūt šo valodu savas dzimtās valodas mācīšanās vietā.

ASV vidēji mācību stundas skolēnam notiek 6,5 stundas. Vienlaikus Ķīnā pat pirmsskolas vecuma bērni nodarbībās pavada pat astoņas stundas dienā, bet, sākot no sešu gadu vecuma, viņiem tiek uzdoti jau mājasdarbi. Ķīnieši ir gatavi darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai viņu bērns gūtu panākumus un būtu konkurētspējīgs.

Diezin vai tu redzēsi bērnus, bezbēdīgi spēlējoties pagalmā pēc skolas, jo visi ir aizņemti ar mājasdarbu pildīšanu. Un pat brīvdienās viņi laiku velta papildu nodarbēm.

Šāda darba mīlestības audzināšana nes arī augļus. Ķīnieši jau kopš bērnības pierod daudz strādāt. Sešu gadu vecumā bērni katru nedēļu iemācās pa 50 jauniem hieroglifiem, sāk mācīties otru valodu (visbiežāk tā ir angļu). Vecākajās klasēs skolēni padziļināti apgūst bioloģiju, ķīmiju un fiziku (četrus gadus katru no priekšmetiem, atšķirībā, piemēram, no amerikāņiem, kuri katram no šiem priekšmetiem velta tikai vienu mācību gadu).

Par to, kā skolēns no Latvijas iedzīvojās Ķīnas izglītības sistēmā, lasi rakstā šeit, bet šeit atradīsi Diānas Ērgles stāstu par mācīšanos Ķīnā.

Mūsdienu pasaulē, visticamāk, ikviens vecāks būs noraizējies, domājot, no kāda vecuma bērnam atļaut lietot datoru un atvērt viņam piekļuvi internetam. Bet tikai ne Jaunzēlandē. Šajā valstī bērnus pat stimulē savus darbiņus ievietot plašajā interneta pasaulē un par šādu centību tikai atbalsta. "Oficiāli" bērni ar datoru sāk iepazīties no piecu gadu vecuma. Viņus māca izveidot vienkāršus grafikus, zīmējumus un attēlus ar speciāli adaptētām programmām, bet, protams, tas viss notiek skolotāju kontrolē. Savukārt aptuveni 3. klasē viņi jau paši ir spējīgi pastāvīgi savus zīmējumus un sacerējumus izvietot internetā.

Vecāki bērni aktīvi veido savus blogus – lielisks veids, kā izteikt savas domas. Šāda darbība tiek atbalstīta ar valdības un Izglītības ministrijas ziņu. Pēc viņu vārdiem, šādā veidā viņi cenšas izaudzināt paaudzi, kas tiecas pašizteikties, viņiem ir personīgās domas, un bērni mācās pastāvēt par savu pozīciju, bet vienlaikus nest arī atbildību par saviem darbiem un domām. Turklāt, pēc Jaunzēlandes valdības domām, internets ir lielisks avots, kā pašizglītoties. Galvenais – bērnu iemācīt pareizi lietot šos resursus.

Šeit atradīsi interesantus skaitļus par to, kā amerikāņi pirms pāris gadiem bija varen pārsteigti par latviešu jauniešu labajām finanšu prasmēm.

Vai tu vari iedomāties savu bērnu nevis skolas volejbola vai futbola komandā, bet gan šarāžu spēles izlasē? Nē? Bet, lūk, Indijā tā ir parasta lieta! Šaha vai šarāžu turnīri un sacenšanās oratora mākslā pietiekami bieži norisinās Indijas skolās, un šie pasākumi pievilina arī daudz skatītāju. Jo, redz, šīs valsts izglītības sistēmā liels akcents tiek likts uz radošuma spēju attīstīšanu (bet ar to palīdzību arī intelektuālo), un tas tiek darīts jau agrīnā vecumā. Dažreiz šo šarāžu spēli sauc arī par "Krokodilu" (pie mums pazīstama kā "Mēmais šovs"). Tās laikā spēles dalībnieks neverbāli jeb klusējot un izmantojot tikai žestus, paskaidro savam spēles biedram kādu vārdu, kas visai komandai jāatmin noteiktā laikā. Šāda aktivitāte ne tikai bērnos attīsta kreativitāti un spēju piedāvāt vairākus variantus, lai paskaidrotu vienu lietu, bet spēles dalībniekiem sniedz arī lielu prieku. Jo katru reizi "uz skatuves" norisinās īsts pantonīmas teātris.

Dažās Indijas skolās bērni apgūst vēdisko matemātiku, kas labi trenē smadzenes un attīsta rēķinātprasmi. Šī zinātne ļauj bez kalkulatora un rēķināšanas uz papīra, bet tikai ar rēķināšanu galvā dalīt, reizināt skaitļus otrajā un trešajā pakāpē. Šādas prasmes daudziem skolēniem (īpaši tiem, kuri plāno turpināt izglītoties) tiek pārbaudītas gan gala eksāmenos skolā, gan stājoties augstākā mācību iestādē.

Pārsteidzoši, bet japāņi nonākuši pie secinājuma, – jo klasē vairāk skolēnu, jo efektīvāka kļūst viņu apmācīšana. Tādēļ jau sākumskolā klasē ir ne mazāk kā 28 cilvēki (piemēram, ASV norma ir 23 cilvēki). Pēc japāņu domām, viens skolotājs mierīgi spēj kontrolēt un apmācīt tādu daudzumu bērnu un bez palīgiem. Galvenais – panākt no skolēniem disciplīnu un paklausību.

Starp citu, ar uzvedību mazajiem japāņiem problēmu nekādu nav. Japāņi ļoti augstu vērtē kvalitatīvu izglītību un jau no mazām dienām bērnus pieradina pie domas, ka viņi vēlas un tiecas labi mācīties, paskaidrojot, ka tas, pirmkārt, ir viņu pašu interesēs. Daudzos bērnudārzos iestāšanās ir konkursa kārtībā. Un jau kopš bērnības mazos radina aktīvi "grauzt zinātni", pārnesot šo lietderīgo ieradumu arī pieaugušo dzīvē. Šajā, visticamāk, arī slēpjas galvenais panākumu noslēpums un šīs valsts izaugsme.

No sešu septiņu gadu vecuma bērnus aktīvi māca risināt dažādus testus, tā dēvētos "cietos riekstus". Šāda pieeja ne tikai labi attīsta intelektu un analītisko domāšanu, bet bērnus radina arī pie pastāvības.

Kanādā tiek realizēta visai interesanta pieeja pirmsskolas vecuma bērnu izglītošanā. Lai sagatavotu skolai, vecāki bērnudārzā savu atvasi var nodot jau no 3,5 gadu vecuma. Sāls ir tajā, ka mazuļus speciāli iekļauj vecāku (4-5 gadu vecu) bērnu grupiņās, tā izveidojot dažāda vecuma grupas. Latvijā arī ir bērnudārzi, kas praktizē šo pieeju, bet joprojām par jauktajām grupām viedoklis nav viennozīmīgs. Jaunāko bērnu vecāki saskata plusus, bet vecāko bērnu – mīnusus. Bet, turpinot par Kanādu, šajās jauktajās grupās mazos iesaista spēlēs un nodarbēs ar vecākajiem bērniem, lai viņi tiektos līdzi un mērķtiecīgi attīstītos, skatoties uz saviem pieredzes bagātākajiem grupas biedriem. Savukārt vecākie bērni šādā veidā mācās ar pacietību attiekties pret mazākajiem grupiņas biedriem – palīdz un apmāca mazākos.

Vecākiem šāda pieeja ļoti patīkot. Daudzas bērnudārza audzināšanas viltības un atsevišķu prasmju attīstīšanu viņi veiksmīgi praktizē (un papildina) mājas apstākļos. Tas nozīmē – ar vecāku iesaisti bērna attīstība tiek turpināta arī mājās, izmantojot dārziņā apgūtās metodes.