Pirms kāda laika žurnālistes gaitās intervēju cilvēku, kura kompetenci var no sirds apbrīnot – viņš pazīst drēbi gan lauksaimniecībā, gan politikā, pat teātra dzīvē orientējas. Tomēr, kad aizrunājāmies līdz kādam aktuālam notikumam, kas tobrīd viesiem bija uz mēles, viņš pēkšņi teica: "Es nezinu. Man par to nav viedokļa." Kad neticīgi lielām acīm skatījos, piebilda: "Es tiešām nezinu. Man nav bijis laika iedziļināties."
Lai nu kā, bet viedokļu, spriedumu un komentāru mums netrūkst. Katrs zina, kā vajag vadīt valsti, kā spēlēt hokeju un ko sūtīt uz "Eirovīziju". Privātajā jomā vēl jo vairāk. Ir pilnīgi skaidrs, kāpēc paziņu A. pameta vīrs un kāpēc paziņa G. savukārt nevar atrast vīru. Labi zināms, kāpēc D. ies pāri līķiem, bet N. tāds plānā galdiņa urbējs vien ir. Es pati ar to slimoju, palaikam izsakot diagnozes, kuras man neviens nav jautājis. Tās neko nemaksā, toties diezgan labi glauda pa spalvai pašapziņu. Taču pēc minētās intervijas man aizvien biežāk jādomā, ka varbūt savu reizi der ne tikai paklusēt, bet tā arī pateikt – man par šo nav viedokļa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
