<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@toddquackenbush">Todd Quackenbush</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Vai atceries tos mirkļus, kuros esi izjutis vislielāko un īpašāko vienotības sajūtu ar citiem un pasauli? Kādam tie būs Dziesmu un deju svētki vai Latvijas dzimšanas diena, citam – skaisti brīži kopā ar vistuvākajiem cilvēkiem un vēl kādam – brīnumaina būšana neskartā dabā vai meditācijā... Bet, vai esi ievērojis, ka vienotības sajūta mēdz būt gaistoša? Piemēram, dienā pēc svētkiem, kad tu sēdi sastrēgumā vai steidzies ikdienas darīšanās, tā parasti pazūd. Patiesībā nekas īpašs nav mainījies – apkārt ir tie paši cilvēki, ar kuriem tu vakar izjuti vienotību un pacēlumu, bet šodienas sajūtas ir pavisam citādas...

Kāpēc iedvesmojošā vienotības sajūta mēdz uzplaiksnīt tikai atsevišķos gadījumos un ātri pazust? Viens no iemesliem ir tas, ka mēs pārejam no būšanas sirdī uz pārlieku darbošanos caur prātu un ego. Svētkus un citus iedvesmojošus mirkļus mēs pārsvarā izjūtam ar sirdi. Kad jūtamies brīvi un droši un baudām dzīvi visdažādākajos aspektos, sirdis dabiski atveras un mēs varam izjust vienotību ar citiem cilvēkiem, dzīvām būtnēm, dabu un Visumu.

Bet, ja mēs pavadām dienu darbu virpulī, koncentrējoties pārsvarā uz savu vajadzību apmierināšanu un individuālo mērķu sasniegšanu, un uztveram sevi kā nesaistītus indivīdus, mēs sevi norobežojam no vienotās dzīves plūsmas, kurā ir ietverta cilvēce, Zeme un visas dzīvās būtnes uz tās (tāpat kā planētas, zvaigznes un Visums kopumā).

Kosmoss

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit