Savukārt, ziemā atceros piņķerīgo ģērbšanos pirts priekštelpā, jo jāģērbjas bija aši - pirts priekštelpā bija tikai mazlietiņ siltāks nekā aiz dēļu durvīm ārpusē, kur gaudoja Ziemelis!
Pirms desmit gadiem no Rīgas pārcēlāmies uz laukiem un uzsākām dzīvi savā mājā. Tad mūsmājās uztapa arī pirts telpa, kur gan viesojāmies ļoti reti – labi, ja pāris reizes gadā, jo tas vāveres ritenis bija tik intensīvs, ka pirtiņai (lasi – sev) neatlicinājām laiku! Tomēr ik pa laikam gan internetā, gan dažādos rakstītajos avotos turpinājām pamazām vākt informāciju par pirtiņu – ko un kā citi cilvēki, pirtnieki dara.
Tā nu ritēja mana dzīve: pēc skolas - augstskola, tad pirmais darbs, tālāk – kāpšana pa karjeras kāpnēm, un vāveres ritenis bija tā iegriezies, ka nemanīju, kurā brīdī pazaudēju sevi, līdz "nostrādājos" līdz slimnīcai – kā tagad mēdz teikt, "sadegu". Pēc trīs slimnīcā pavadītām dienām un slimnīcas miera biju atžirgusi un gatava lekt atpakaļ darbu ritenī. Tad pēc pāris gadiem sekoja vēl viens "brīdinājums"– slēpojot sāpīgi nokritu, nācās mēnesi pavadīt gultā un vēl pāris nedēļas rāmi padzīvoties pa māju pārvietojoties "uz trim kājām" – bet arī šī zīme mani vēl neatturēja no vāveres riteņskrējiena turpināšanas. Taču pirms diviem gadiem mans vāveres ritenis apstājās – vēzis mani kārtīgi "nolika uz lāpstiņām" – mēdz teikt, ka tā labāk aplūkojamas zvaigznes.
Onkoloģiskas saslimšanas diagnozes gadījumos, pirtī doties neiesaka, tomēr, kā man nācās secināt, ārstiem pašiem nav viennozīmīgas skaidrības, pārliecības un vienprātības – drīkst vai nedrīkst. Arī taujājot pirtniekiem – konkrētu atbildi uz šo jautājumu nesaņēmu. Tad nu uz šīs nenoteiktības fona izlēmu, ka ārstēšanās laikā pirtiņai metīšu līkumu, bet ar nepacietību gaidīju, kad starošanas apdegumi beidzot būs pietiekami sadzijuši, lai atkal varētu doties pērtuvē. Un tā arī darīju. Aptuveni pēc četriem mēnešiem, kad lielie apdegumi bija sadzijuši, es atvēru pērtuves durvis un iegāju pirtī, turklāt, tagad jau zinošu un profesionālu pirtnieku pavadībā, jo, kamēr ārstējos, vīrs pabeidza pirts skolu. Turklāt caur pirts skolu mēs satikām un iepazinām jaunus draugus – gan fantastiskus cilvēkus, gan lieliskus pirtniekus.
Tas bija aptuveni pirms gada – arī laikā starp Lielo dienu un Ūsiņiem, kad jāatmet viss vecais un liekais un jāatbrīvo vieta jaunajam – es atsāku savas pirts gaitas! Es patiešām pēc katras pirts reizes uz savas ādas izbaudīju "piedzimšanu no jauna", jo, lai arī oficiāli – saskaņā ar medicīniskajām analīzēm es skaitījos vesela, es jutos pavisam nevesela! Zināmā mērā es šīs sajūtas varētu salīdzināt ar atomsprādzienu – lai arī ārēji un atbilstoši papīriem viss bija kārtībā – iekšēji jutos "uzspridzināta" un tobrīd vien eksistēju, mēģinot satvert, sajust, atpazīt sevī ticību jaunam spēkam, kas jāatrod manī pašā. Bet pēc katras pirts reizes šī sajūta vairojās, es kļuvu stiprāka un enerģiskāka. Sākumā šīs sajūtas un spēks saglabājās vienu vai divas dienas, bet tad arvien ilgāk un ilgāk.
Protams, sākotnēji bija jāsaprot, kā es pati un apstarotā/apdedzinātā āda jūtas un reaģē uz karstumu pērtuvē, bet jau pirmajā reizē izrādījās, ka apdegumi ir pietiekami sadzijuši un āda uz karstumu nereaģē. Arī vēl šodien apstarotās ādas laukums nav pilnībā atjaunojies un, ieskatoties rūpīgāk, ir saredzama apstarotā vieta.
Pirmajās reizēs ap jutīgo vietu darbojos viegli, bet tad secināju, ka kārtīga ķermeņa izmasēšana mazina tūsku un veicina ātrāku ādas atjaunošanos un elastību, un rokas kustību amplitūda arvien pieauga! Ar lielu nepacietību gaidīju kārtējo nedēļas nogali un došanos pirtiņā, lai atkal izbaudītu fantastiskās sajūtas pirtī, veldzējošo ūdens kublu un samtaini mīksto un vēso zāli. Es katru reizi "piedzimu no jauna"!
Tā pāris mēnešus, saņemot un baudot citu sniegto mīlestību un labsajūtu, kļuvu arvien veselāka un stiprāka. Man radās vēlme ne tikai ņemt, bet arī dot. Tā nu mainījāmies lomām – uz lāvas man priekšā pirtsmīļa statusā apgūlās zinošs pirtnieks un es iejutos pirtnieces lomā un mācījos darot! Kādu laiku tā darbojoties, sapratu, ka ar zināšanām un prasmēm, ko varu gūt praktiskā ceļā, man nepietiek – gribēju zināt vairāk (jutos kā vasaras svelmē/tveicē izkaltusi puķe, kura tvīktin tvīkst pēc veldzes) – ko un kā es varu darīt, lai labāk un ātrāk atveseļotu ne tikai savu fizisko ķermeni, bet arī garu un dvēseli. Tā nu atkal es nonācu skolas solā – bet šoreiz ļoti īpašā – pirts zinību skolā. Šobrīd jau daudzi radi un draugi ļāvuši skolā apgūtās pirts zinības izmēģināt uz sevis. Gājis ir visādi, bet ar katru reizi topu arvien prasmīgāka.
Un tā, kādā reizē, darbojoties pirtnieces lomā, pie manis "atnāca" šāda četrrinde:
Caur pirtiņu esmu atgriezusies atkal tuvāk dabai – kur smeļos spēku un veselību! Darbojoties pirtnieces lomā un redzot cilvēkiem sagādāto labsajūtu, es pati kļūstu veselāka, stiprāka un laimīgāka.
Dodot gūtais arvien ir neatņemams! Man gribas dot arvien vairāk un vairāk! Pēdējā laikā arvien vairāk gaidu tās reizes, kad es kādam citam varēšu sniegt to mīlestību un labsajūtu – to "piedzimšanas no jauna" sajūtu! Darbojoties pirtiņā – pašlaik varu droši teikt, ka daru to, ko mīlu un mīlu to, ko daru un to novēlu ikvienam!
Tā ir mana pieredze. Mans Atdzimšanas ceļš.
Pavasara Saulgrieži ir dabas mošanās, jeb atdzimšanas laiks. Šis ir laiks, kad Saulīte atkal kāpj kalnā – dod mums savu enerģiju, uzlādē mūs un rosina jauniem darbiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
