Papētot semināru, retrītu, dažādu lekciju un nodarbību sludinājumus kaut vai tajā pašā feisbukā, top nepārprotami redzams – cilvēki grib mācīties, grib saprast dziļāk un redzēt tālāk. Dažiem pietiek ar tepat tēvzemē rodamajām atbildēm, citus vilina tālas zemes, kur zāle zaļāka un guru gudrāki. Ko tas īsti nozīmē – braukt mācīties uz tāltālu zemi? Uzklausījām vairākus stāstus no dzīves. Šoreiz par savu pieredzi stāsta baltu dzīvesziņas glabātāja, rituālu vadītāja Māra Brante.
Mans ceļš uz Pasaules Vienotības Universitāti (World Oneness University) aizsākās pavisam dīvaini. Piezvanīja laba paziņa no Skrundas un teica: "Zini, mēs katrs staigājam apkārt un nesam sev uz galvas briesmīgas būtnes, nu – ķēmus! Rīgā būs divu dienu nodarbības. Aizej, tevi jau interesē tādas lietas." Aizgāju skatīties ķēmus, bet sastapu... sevi. Pēc tam veselu gadu kā viltīga izmeklētāja un tipiska aizdomu pilna mūsu tautas pārstāve attāli vēroju un izsekoju to, kas notiek Universitātē.
Aizbraucām uz Zviedriju, lai piedalītos kādā lielā pasākumā un redzētu, kas tie par cilvēkiem, kas jau tur bijuši, – kā izskatās, kā uzvedās. Tā bija pirmā reize, kad, nebūdama gaišredzīga, sajutu to, kā ir būt gaišredzīgai. Sirds sajuta spēcīgāk par prātu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!