Papētot semināru, retrītu, dažādu lekciju un nodarbību sludinājumus kaut vai tajā pašā feisbukā, top nepārprotami redzams – cilvēki grib mācīties, grib saprast dziļāk un redzēt tālāk. Dažiem pietiek ar tepat tēvzemē rodamajām atbildēm, citus vilina tālas zemes, kur zāle zaļāka un guru gudrāki. Ko tas īsti nozīmē – braukt mācīties uz tāltālu zemi? Uzklausījām vairākus stāstus no dzīves. Šoreiz par savu pieredzi stāsta baltu dzīvesziņas glabātāja, rituālu vadītāja Māra Brante.
Mans ceļš uz Pasaules Vienotības Universitāti (World Oneness University) aizsākās pavisam dīvaini. Piezvanīja laba paziņa no Skrundas un teica: "Zini, mēs katrs staigājam apkārt un nesam sev uz galvas briesmīgas būtnes, nu – ķēmus! Rīgā būs divu dienu nodarbības. Aizej, tevi jau interesē tādas lietas." Aizgāju skatīties ķēmus, bet sastapu... sevi. Pēc tam veselu gadu kā viltīga izmeklētāja un tipiska aizdomu pilna mūsu tautas pārstāve attāli vēroju un izsekoju to, kas notiek Universitātē.
Aizbraucām uz Zviedriju, lai piedalītos kādā lielā pasākumā un redzētu, kas tie par cilvēkiem, kas jau tur bijuši, – kā izskatās, kā uzvedās. Tā bija pirmā reize, kad, nebūdama gaišredzīga, sajutu to, kā ir būt gaišredzīgai. Sirds sajuta spēcīgāk par prātu.
Bet ceļš uz Pasaules Vienotības Universitāti bieži vien cilvēku aizved tajā brīdī, kad dzīvē ienāk pārmaiņas. Kopsolī ar pārmaiņām nāk atbilžu meklējumi uz daudzajiem "kāpēc tā notika?", un sākas meklējumi. Visums atbild mūsu lūgumiem un soli pa solim ved turp, kur katram ir jānonāk. Vienmēr esmu lūgusi Dieviņam ātru, taisnu un tīru ceļu... un mans lūgums ir uzklausīts. Atrodot Pasaules Vienotības Universitāti, esmu saņēmusi vienu no savas dzīves vislielākajām dāvanām.
Kādreiz nemaz nesapratu šo "tuneļu" vajadzību... līdz brīdim, kad ārā ir tik silts, ka vienīgais veids, kā tikt līdz kopmītnēm, ir iet pa šo galeriju un patverties no saules. Interesanti, ka Indijā man mute neveras teikt "saulīte". Tur tā ir Saule – karsta, stipra un spēcīga.
Mani apzinātie meklējumi ilga sešus gadus, līdz nonācu līdz Pasaules Vienotības Universitātei. Nu braucu uz kursiem un programmām arī vairākas reizes gadā, lai nostiprinātu iepriekšējo, lai dotos uz priekšu, lai padzertos no tīravota. Interesanti, ka šīs smalkās zināšanas, kas tiek saņemtas Universitātē, bieži vien sava dziļuma dēļ varu pielīdzināt dainām. Šīs mācības, tāpat kā dainas, veras vaļā slāni pa slānim, un nāk jaunas sapratnes. Un tas kļūst par īstu ceļojumu. Ceļojumu sevī un savā pašpasaulē.
Izdakterē sadomāšanos
Kādēļ sāku meklēt ārpus Latvijas? Nu, tikai tāpēc, ka te esošais man nesniedza atbildes un piepildījuma sajūtu. Kad biju izlasījusi "Rēriha grāmatnīcu", tad ķēros pie interneta, pie vēstījumiem, pie čenelingiem. Lasīju, lasīju, lasīju... tik izslāpusi biju. Labu laiku arī tulkoju vēstījumus. Apmeklēju kursus, lekcijas, nodarbības, darbnīcas. Sāku lasīto un apgūto praktizēt. Bet nejutu virzību uz priekšu, nejutu attīstību. Taču tik ļoti to vēlējos!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!