Pie seno zināšanu glabātājiem Nepālā. Jura Branta pieredzes stāsts  (1)

Tas bija laiks, kad kaut kas manā apziņā mainījās un sāka mainīties mani uzskati par to, kā es dzīvoju līdz tam un kā dzīvot tālāk. Kā pastāstīja viens no maniem skolotājiem: "Tava apziņa tika atmodināta." Man nebija ne jausmas, kas tas ir. Kāds cits skolotājs teica, ka esmu tā sauktais "Atvērtais lungs/langs" – pēc tibetiešu tradīcijas. Arī tas man neko neizteica, tikai piedeva personīgā svarīguma ķeksīti, kuru mēs pazīstam kā ego izpausmi.

Pēc laika, intuitīvi meklējot un praktizējot kaut ko no meditācijām, kaut ko no vingrošanas, biju nonācis līdz Piecu tibetiešu vingrojumiem un 20 minūšu meditācijas katru rītu un vakaru. Tā bija mana ikdiena. Kad sajutu pirmo enerģētisko spēku savās rokās, es sev noteicu – man ir jāmeklē garīgais skolotājs.

Tad nu manā dzīvē ienāca visa "garīgā industrija". Pirmā izvēle krita uz Reiki sistēmu, paralēli tai bija ciguns un arī Tai chi. Izpētīju vairākas Reiki sistēmas, taču manas garīguma alkas netika apmierinātas, jo visas šīs sistēmas ir apaudzētas ar iluzoru garīgumu. Meklēju tālāk, un manā dzīvē ienāca budisms. Tiku uz vienu budista mūka Lamas Nima semināru par Medicīnas Budu. Tas mani uzrunāja. Tagad, pēc gadiem, Lama Nima ir man teju kā draugs, ciemojies arī pie manis mājās, bet toreiz viņš man bija tāds kā spēriens doties uz priekšu. Togad uz Liepāju atbrauca vēl kāds mūks – Lama Kedrups. Viņš man pateica īstos vārdus: "Šim cilvēkam nav garīgā skolotāja." Viņš sazinājās ar manu tagadējo skolotāju Nubpa Rinpoči un pastāstija par mani. Saņēmu piedāvājumu braukt gan mācībās, gan svētceļojumā. Atzīšos – man toreiz nebija ne jausmas, ko tas nozīmē.

Man bija uzdotas sagatavošanās prakses: bija jāraksta mantras ar roku kladē un tā jāņem līdzi uz Nepālu. Uzzinot par man doto iespēju, draugi un arī ģimene man saziedoja vairāk nekā tūkstoti latu, lai es varētu tikt mācīties.

Braucienam bija noteikta konkrēta summa – 2500 latu (iekļautas divas nedēļas viesnīcā ar brokastīm blakus vienai svētvietai pašā Katmandū centrā, biļetes turp un atpakaļ, kā arī visas izmaksas klosteru apmeklējumiem un ziedojumiem skolotājiem). Pašam man bija jārūpējas tikai par ēdamo dienas laikā un saviem pirkumiem.

Nemaz nenāca prātā, ka, lai tiktu pie skolotāja, man tas būs vēl jānopelna ar savu rīcību, ne tikai ar naudu. Jau pirmajā dienā, kad ielidojām Nepālā, mēs sākām iet apkārt svētvietai, skaitīt mantras, pēc tam meditēt un tikai pēc tam – viesnīcā atpūta. Nākamajā dienā tieši tāpat plus viens attīrīšanās fiziskais vingrojums, kuru praktizē teju katrs budists. Šo vingrojumu man vajadzēja pildīt 108 reizes dienā pēc ielidošanas. Tam sekoja pavadoņa dotie norādījumi no skolotāja, kādas meditācijas un ievadmācības man dot.

Nebija ne dienas atpūtai vai pastaigai. Nekas no mācībām un praksēm nelīdzinājās sēdēšanai solā un pierakstīšanai. Viss notika kustībā no vienas svētvietas uz citu, pa ceļam apstājoties klosteros, saņemot mācības un dažādas svētības, kā tas pieņemts budisma Drikung Kagju novirzienā.

Lai tiktu pie skolotāja Judras Rinpočes personīgā vizītē un mācībās mājās, bija jāapiet vienam kalnam apkārt 21 reizi (tas ir – 21 x 4,5 km). Pēc pirmās pastaigas apkārt kalnam abas manas kājas bija tulznās, tās sāpēja, un es domāju, ka nekur vairs neiešu. Pateicu to pavadoņiem. Pēc brīža viens no pavadoņiem ar mobilo telefonu pie auss pienāca pie manas istabas durvīm un vērsās pie manis: "Skolotās prasa, vai tu Latvijā esi dziednieks?" Atbildēju: "Jā." "Skolotājs saka – sadziedē savas kājas un rīt pabeidz savu praksi, ja nē – vari nemaz pie manis nebraukt." Es zināju tikai meditāciju un Medicīnas Budas mantru. Sāku to skaitīt, iegrimstot dziļākā meditācijā. Nepālā tas bija ļoti viegli. Vai tā bija ar garīguma spēku piesātinātā vide vai gaiss, vai kas cits, es nezinu, bet varbūt viss kopā. Divas stundas meditācija un salds miegs – un nākamajā rītā abas kājas bija veselākas par veselām. Esmu pārliecināts, ka tas bija ne tikai pārbaudījums, bet arī skolotāja izaicinājums un vienlaikus viņa viedums parādīt, ka spējam, ja gribam. Es apgāju tam kalnam apkārt, dažkārt man likās, ka lidoju. Jo vairāk griezu mantru ratus, jo raitāks solis man bija.

Judra Rinpoče man prasīja, kapēc es esmu izvēlējies iet par dziednieku, zinot, ka savā ziņā ir bezjēdzīgi palīdzēt cilvēkiem. Viņš teica, ka vairāk cilvēkiem un sev var palīdzēt tad, ja esi apgaismots, tapēc visu uzmanību vajadzētu veltīt personīgajai apgaismībai. Vaicāju: "Bet vai drīkst palīdzēt cilvēkiem, vienlaikus tiecoties uz apgaismību?" Viņš atbildēja: "Tas būs ilgi, iespējams, – vairākas dzīves." Toreiz atbildēju, ka nekur nesteidzos, bet – vai viņš var iemācīt, kā es to varētu paātrināt? Tanī dienā viņš man deva Vadžrasatvas svētību un nodeva praksi. Es mācījos daudz un iemācījos daudz šo divu nedēļu laikā.

Tagad esmu sapratis, ko Judra Rinpoče teica par bezjēdzīgu palīdzēšanu cilvēkiem, jo – cik bieži pa šo laiku gadījies nonākt situācijās, kur cilvēki sevi ir noveduši līdz bezpalīdzībai un nevēlas neko darīt paši, tikai uzvelt atbildību kādam, lai pēc tam viņu vainotu...

Es arī sapratu, uz ko mani veda Gerčens Rinpoče, sakot – izdari nevis tūkstoš reižu, bet simt tūkstoš reižu. Viņš skaidri pateica, ka, praktizējot mazliet, mazi būs arī rezultāti. Iemācīties praktizēt visu laiku un visur, neatkarīgi no apstākļiem, ir izaicinājums un pavisam cita virzība!