Astoņi mīti par daudzbērnu ģimenes modeli  (1)

Palūkosim visizplatītākos mītus par šo ģimenes modeli, ko apkopojis "Detimail". Lai ko nerunātu demogrāfi, tomēr daudzbērnu ģimeņu skaits mūsdienās pieaug. Jā, ir dažādas daudzbērnu ģimenes, bet nu jau stereotipiskā domāšana par to, ka daudz bērnu ir tikai ģimenēs, kuru vecāki "nedomā ar galvu", vairs nav tik izteikta. Gluži pretēji – arvien vairāk tieši turīgajās ģimenēs izšķiras par trešā, ceturtā, piektā bērniņa nākšanu pasaulē. Te atradīsi lietas, ko var mācīties no daudzbērnu ģimenēm.

Protams, šādu ģimeņu ir, pat ja sociālie dienesti ne vienmēr operē ar objektīviem kritērijiem par nelabvēlību, un ko tad runāt par parastiem cilvēkiem? Kāds, piemēram, par nelabvēlīgām uzskata ģimenes ar zemiem ienākumiem, kāds cits ir gatavs šajā melnajā sarakstā ierakstīt visus vecākus, kuri lieto alkoholu, trešais vispār par labvēlīgu vidi spriež pēc ģimenes locekļu sejas izteiksmēm. Patiesībā robeža starp labvēlīgu un nelabvēlīgu ģimeni ir tik trausla, un no malas to nemaz tā nevar saskatīt.

Kas attiecas uz ģimenēm, kurās bērni aug antisanitāros apstākļos, kur viņi pedagoģiski netiek audzināti, pakļauti vardarbībai, tad tas notiek gan ģimenēs ar vienu, gan ar daudziem bērniem. Atvašu skaitam nav nozīmes. Tiesa, ka daudz bērnu var padziļināt problēmas nelabvēlīgā ģimenē, un viņiem ir grūtāk palikt apkārtējo nepamanītiem, tieši tāpat kā sociālajiem dienestiem. Tomēr arvien vairāk daudz bērnu laist pasaulē izvēlas turīgas, izglītotas un visādi citādi labvēlīgas vides ģimenēs.

Patiesībā šis ir filozofiskas dabas jautājums. Var ilgi strīdēties par to, kas ir vairāk bezatbildīgi – laist pasaulē trešo, piekto, desmito bērnu, ja ģimenē ir zemi ienākumi, vai veikt abortu? Bērniem nenodrošināt katram savu istabu vai šķirt no mīloša tēva, "uzlabojot" savu personīgo dzīvi? Dzemdēt, esot pilnīgā atkarībā no vīra, vai vienīgo bērnu apdāvināt ar kaudzēm mantu, gadžetiem un citām izklaidēm?

Katrā konkrētā situācijā tā ir ģimenes personīgā izvēle. Un, ja pāris ir orientēti uz stipru ģimeni, kurā mīlestības pietiek gan vienam diviem, gan daudz bērniem, vai nav tā, ka drīzāk šāda izvēle ir cieņas un apbrīnas vērta?

Starp citu, pastāv interesanti novērojumi, saskaņā ar kuriem bērni veiksmīgāki dzīvē biežāk ir tajās draudzīgajās ģimenēs, kurās kopā ar īsto mammu un tēti aug vēl vairāki bērni, nekā tie, kur vecāki "iet un nāk", bet bērns aug viens vai viņam ir pusbrāļi un pusmāsas.

Protams, nabadzība ir briesmīga lieta. Par nelaimi, tādā situācijā patiešām dzīvo daudzas ģimenes, ieskaitot daudzbērnu. Īpaši izplatīta tā ir attālākos lauku reģionos, kur pabalsti par bērniem nereti kļūst par galvenajiem ģimenes ienākumiem. Bet no tās summas, kā mēdz teikt, galus nesavilksi…

Bet gan jau piekritīsi, ka nebūt ne visi var būt pārliecināti par rītdienu un parītdienu. Mēs nevaram precīzi zināt, vai arī mūs pašus tuvākajos gados nepiemeklēs krīze, kura mūsu profesiju padarīs par nepieprasītu darba tirgū, vai nenotiks kāda dabas katastrofa, vai mūs nepiemeklēs slimība, kuras dēļ mēs nevarēsim strādāt… Tad kāpēc mēs esam tik pārliecināti, ka kāds mums blakus "veicina nabadzību"?

Iespējams, šie bērni turpina valkāt vecāko brāļu un māsu apģērbu un nebrauc atpūsties uz ārzemēm. Pilnīgi iespējams, ka viņu svešvalodas zināšanas līdzinās nullei, jo viņu vecākiem vienkārši nav naudas privātskolotājiem. Var pat gadīties, ka šie bērni neiegūst augstāko izglītību. Taču tas vēl nenozīmē, ka viņi ir nelaimīgāki bērni nekā tie, kuri aug pilnībā finansiāli nodrošinātās ģimenēs, patiesībā, tam vispār nav nekāda sakara ar to, cik laimīgs vai nelaimīgs ir bērns.

Patiešām, naudas daudzbērnu ģimenēs praktiski nekad nav tik daudz, lai par to varētu vispār nedomāt. Daudzbērnu tēti vairumā gadījumu tiešām ir spiesti daudz strādāt, bet mammas – ekonomēt, bet viņu bērni – labi mācīties. Bet, vai tā ir tikai daudzbērnu ģimenēs? Un vai tas patiešām ir tik briesmīgi?

Šeit atradīsi četru bērnu mammas atzīšanos, kā ir audzināt bērnus, esot trūcīgās ģimenes statusā.

Jā, dažos gadījumos patiešām tā ir. Bet vēl nereti mēdz būt tā, ka bērni, kuru tēvi cietuši no alkoholisma, kategoriski atsakās lietot šos grādīgos dzērienus. Bērni, kuru mammas tētus "zāģēja" no rīta līdz vakaram, atsakās precēties, lai kāds arī nebūtu izredzētais/izredzētā. Bērni nejūtas komfortabli jebkurā ģimenē, kurā valda nepavisam ne veselīga atmosfēra, vai arī vecāku audzināšanas metodes ir kropļojošas, taču tas, cik pašam būs bērnu, no brāļu vai māsu skaita gan ir visai maz atkarīgs.

Nē, tipisku daudzbērnu vecāku vispār nav – viņi ir tie paši, kā visi pārējie vīrieši un sievietes. Kāds sev seko vairāk līdzi, kāds mazāk, bet attiecībās starp laulātajiem bērnu skaits nav nekāda mēraukla, tieši pretēji – tās tikai no jauna atsvaidzinās. Noslēpums ir tajā, – ja divi pieaugušie apzināti nolemj laist pasaulē vairākus bērnus, viņi cenšas dzīvot bez strīdēšanās, neļauties kārdinājumiem pakašķēties, palīdzēt viens otram. Ja necentīsies, nekas labs neizdosies, bet ja centīsies – mīlestības uguntiņa nenodzisīs, un viņi to ļoti labi saprot.

Kas attiecas uz nogurumu, tad, protams, bērni prasa morālus un fiziskus spēkus, par to nevar strīdēties, bet vienlaikus viņi ir arī spējīgi vecākus aplipināt ar savu enerģiju. Dažreiz daudzbērnu ģimenes vienkārši pārsteidz ar savu spēju akumulēt šo enerģiju.

Parasti šie uzskati tiek nostiprināti ar argumentu, ka vecākiem fiziski nepietiek laika un spēku tik daudz bērniem. Tomēr tā tas nav: katrs no mums velta pietiekami daudz laika un spēku, kas viņam patiešām ir svarīgi, kas viņu aizrauj un nes gandarījumu. Ir cilvēki, kuriem ir interesanti būt ar bērniem, un viņi arī atvases ar iedvesmu audzina. Tādi ir gan starp daudzbērnu, gan starp vienbērnu ģimenēm, tieši tāpat kā audzināti un neaudzināti bērni sastopami visdažādāko sastāvu ģimenēs.

Noteiktā ziņā tā tas arī ir, jo, redz, pieredze ar katru nākamo bērnu patiešām ir lielāka un viņu, šķiet, audzināt ir vieglāk. Tomēr būt daudzbērnu mammai tas nav ikdienišķs, nepavisam ne viegls un ne vienmēr pienācīgi novērtēts darbs.

Runa pat nav par to, ka mājās, kurās ir daudz bērnu, valda nekārtība, un šis mīts izplatās milzu ātrumā, bet zupa septiņu litru tilpuma katlā nezin kādēļ vārās tik ilgi – kā ir dzīvot daudzbērnu ģimenē, noteikt un salīdzināt ar kaut ko, ir visai sarežģīti, taču ir iespējams. Daudzbērnu mammas pārdzīvojumi, kas saistīti ar bērnu audzināšanu, ir gana lieli, un ne jau visi bērni uzreiz pārvēršas par iznesīgiem jaunekļiem un jaunietēm. Nav viegli, protams, nav viegli, neiztērējot visas nervu šūnas un nekaitējot attiecībām ar bērniem, kad katrs no viņiem atrodas konkrēta vecumposma krīzē, kad katram no viņiem ir savas grūtības un problēmas, kuras var būt arī rakstura īpatnību dēļ.

Patiesībā daudzbērnu ģimenē augsne egoisma attīstībai nav mazāk auglīga kā jebkurā citā ģimenē. Jo var taču vecāki izrādīt īpašu mīlestību pret vienu no bērniem, var skaust brālim, būt greizsirdīgam, ka mamma vairāk ar viņu nodarbojas, justies liekam, vientuļam, jo mājoklī nav neviena sava personīga stūrīša, tāpat nav pašam sava velosipēda. Tā ka – viss ir atkarīgs no tā, vai vecāki varēs bērnos ieaudzināt spēju domāt par citiem, draudzēties, sadarboties, rūpēties par tuviniekiem. Ja ģimenē valda mīlestība, bet vecāki ir sirsnīgi, protams, viņiem tas viss izdosies. Bet tomēr – bērnu skaits nepavisam neietekmē, vai kāds būs vai nebūs egoists.

Ir cilvēki, kuriem, atrodoties stereotipu varā, nepatīk daudzbērnu ģimenes principā – vienkārši tāpat, nepatīk un viss. Tas ir diezgan dīvaini, jo katra ģimene, neatkarīgi no bērnu skaita tajā, ir unikāla, jā, un arī izpratne "daudz bērnu" katram ir sava. Turklāt dzimstības aktīvajiem pretiniekiem dažreiz vajadzētu apzināties, ka tāpat kā no naida līdz mīlestībai, tāpat arī no vārdiem "viens divi bērni" līdz "daudz bērnu" – ir viens solis.