"Es laikam tūliņ nomiršu, nāc paskaties, vai tu redzi to pašu ko es?" tā Simonai Šponai sacīja ginekoloģe, kad tika veikta pirmā ultrasonogrāfiskā izmeklēšana. Trīs! Pārsteigta bija gan ārste, gan Simona, kura šajā reizē vizītē bija ieradusies bez vīra. Simonas bērniņi piedzima šā gada 18. janvārī Rīgas Dzemdību namā, šogad pirmie un pagaidām, cik zināms, – vienīgie šā gada trīnīši. Ko nozīmē auklēt trīņus, cik daudz spēka tas prasa no vecākiem, par to stāsta Simona, 34 gadus veca rīdziniece.
Šis ir stāsts, ko veltām Mātes dienai. Gaidot šos sirsnīgos, mīļos un kā mēdz teikt – slapjo kabatlakatiņu svētkus – maija otrajā nedēļā katru dienu piedāvāsim iepazīties ar kādu mammu. Šoreiz tā ir trīnīšu mamma Simona.
Simona ar dažus gadus jaunāko vīru kopā ir jau astoņus gadus, bet zīmīgi, ka tieši šogad, kad sagaidīti viņu pirmie bērniņi, abi svinēs piecu gadu kāzu jubileju. Kopš laulībām pārim nebija izdevies tikt pie mazuļa, bet nu – pārsteigums pašiem un citiem, jo vienā reizē ģimenes papildinājums ir tāds, ka uz viņiem jau attiecas statuss "daudzbērnu ģimene". Kad Simonas darba kolēģe rādījusi radu trīņu meitenīšu fotogrāfijas, viņai nekad mūžā nevarēja ienākt prātā, ka reiz pati būs trīņu mamma. Un vēl jau brīžiem, skatoties, kā viņi rindiņā čuč, pat īsti neticoties – tie ir manējie? Sarunas laikā Simona vairākkārt slauka asaras – laimes un aizkustinājuma un jāatzīst, arī es nespēju novaldīties un pat neapzinoties, tās sariešas arī manās acīs.
Trīņu grūtniecība un sastapšanās ar lielo pasauli
Simona ir gara auguma, slaida sieviete, ar ķermeņa svaru nedaudz virs 50 kilogramiem. Kā viņa varēja iznēsāt trīs mazuļus? Bija grūti, bet bērniņi bija gaidīti un pašai bija daudz jāziedo, tostarp jāņem darba nespējas lapas, lai saudzētu sevi un mazos.
To, ka Simona gaida trīs mazuļus, viņa uzzināja 9. grūtniecības nedēļā. Kad par to tika pavēstīts vīram, viņa pirmā reakcija bijusi šāda: "Kā es viņus visus nodrošināšu? Kā mēs dzīvosim?". Simona smaida – tipiska atbildīga vīrieša reakcija. Savukārt Simona uzreiz sapratusi, ka pirmkārt, bērniņi dzims priekšlaikus, bet, otrkārt, nodomājusi – kaut tikai pašai viss būtu labi.
"Man jau stāstīja, ka līdz 12. grūtniecības nedēļai var visādi gadīties, piemēram, kāds no auglīšiem iet bojā. Bet man bija sajūta, ka būs man trīs bērniņi. Vēders man parādījās jau ļoti agri. Laikam 22. grūtniecības nedēļā man tas bija jau tik liels, kā citām sievietēm pašās beigās. Bija smagi, protams, vienu brīdi man bija noteikts gultas režīms. Lai nostiprinātu dzemdes kaklu, uzlika riņķi. Mazliet ar nierēm bija problēmas, arī tad pāris dienas dabūju paārstēties. Bet to jau man ārsti brīdināja, ka kādā brīdī būs jāpaguļ slimnīcā," stāsta Simona.
Lai gan ārsti cerēja, ka "izvilks" Simonas grūtniecību līdz vismaz 34. nedēļai, mazie negribēja vairs gaidīt. Viņi dzima 32. grūtniecības nedēļā un divās dienās. Puikas svars bija 1980 gramu, vienas meitenes – 1820 gramu un otras meitenes – 1540 gramu. Pasaulē bija nācis Kārlis, Marta un Emīlija.
"Man mājās nogāja augļūdeņi, un ar vīru braucām uz slimnīcu. Tur mani apskatīja, bet teica, ka novēros vēl. Bija vēls un es teicu, lai vīrs brauc mājās, jo mums ar mašīnu līdz Dzemdību namam ir ļoti tuvu. Teicu, kad būs pienācis laiks, piezvanīšu. Tā es gulēju, bet man sākās arvien stiprākas kontrakcijas. Teicu personālam, bet viņas tā kā uzreiz nereaģēja, līdz vienā brīdī tomēr atnāca ārste un patiešām saprata, ka ir laiks. Mani nekavējoties ķeizaroja, tādēļ arī nepaguvu piezvanīt vīram.
Es dzirdēju, kā mazie katrs savādāk ieraudas, un sapratu, ka viss ir kārtībā. Es mazos nemaz uzreiz neredzēju, tas bija vīrs, kurš viņus satika pirmo reizi un man stāstīja par viņiem. Pēc operācijas bērnus aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu, kamēr es atguvos citā nodaļā. Un vīrs, nevarot mani sazvanīt, brauca uz slimnīcu, bet viss jau bija noticis," stāsta Simona, kura atklāj, ka sākumā viņai nemaz neesot bijusi apziņa, ka ir mamma. Bērniņus Simona ieraudzīja tikai vienu dienu vēlāk.
Mēnesis Bērnu slimnīcā
Pēc Dzemdību namā pavadītām pāris dienām Simonu ar mazajiem pārveda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcu, kur ir speciāla nodaļa priekšlaikus dzimušajiem bērniem. Vairākas dienas Simonas mazie atradās speciālās iekārtās – siltās ūdensgultās, lai bērniem nostiprinātos termoregulācija. Vēl mazie bija pieslēgti pie aparātiem, kas mērīja skābekļa līmeni organismā un uzraudzīja sirdsdarbību. Tur jaunajai ģimenei iemācīja primāro aprūpi, hendlingu, katru dienu nācis fizioterapeits. "Jā, tur mēs uzturējāmies kopā ar vīru. Kā smējāmies pēc tam, savā gultā nebijām gulējuši mēnesi. Kopumā, esot slimnīcā, man nebija iekšēju baiļu, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā. Man nebija nekādas panikas nedz tur, nedz tad, kad bija laiks doties mājās. Es jau arī pirms tam biju daudz lasījusi par priekšlaikus dzimušu bērnu aprūpi.
Ja tagad jāatceras tas laiks, jāatzīst, ka man pat nebija laika samīļot tos bērniņus, jo viss bija mehāniski – baro, pampers, sver, baro, pampers, sver… Piens man arī ātri beidzās. Pirmo mēnesi es centos, lai vismaz reizi dienā katrs no mazajiem to dabū. Bet man pašai pēc ķeizargrieziena operācijas bija liels asiņu zudums, ļoti zems hemoglobīna līmenis, tādēļ arī piens kļuva arvien mazāk un mazāk," atminas Simona.
Simona ar asarām acīs stāsta, cik pašaizliedzīgi par priekšlaikus dzimušajiem mazuļiem rūpējušās tās daudzās mammas, kuras satikusi, esot šajā nodaļā. Pat tās, kuru bērniem ārsti paziņojuši ne visai cerīgas izredzes veselības ziņā, ticējušas un rūpējušās par mazajiem ar pārliecību, ka viss būs labi.
"Man bija pārliecība, ka tikšu galā, un es ļoti gribēju mājās. Mēs ar vīru arī ļoti labi tikām galā, mūs pat sauca par paraugģimeni, atnāca, paskatījās, ka viss kārtībā, un gāja prom. Un jau nemaz neloloju ilūzijas, ka būs viegli, tādēļ arī man nebija nekāda vilšanās, ka ir citādāk. Biju jau to pieņēmusi, ka trīs bērni vienlaikus būs grūts darbs, bet mēs esam līdzsvaroti vecāki," uzsver Simona.
Modinātājs kā bubulis
Un pienāca laiks, kad jaunā ģimene varēja doties mājās. Simonas mamma aizgāja no darba, bet tas neesot bijis saistīts tikai ar trīnīšu dzimšanu. "Tas bija mammas lēmums un tagad ikdienā viņa man palīdz, bet brīvdienās mēs galā tiekam divatā ar vīru. Tad, savukārt, mammai ir brīvdienas. Arī vīrs pamainīja sava darba grafiku. Protams, nav viegli un, mazajiem augot, viņi pieprasa arvien lielāku uzmanību, un viens to pagūt nevar," atzīst daudzbērnu mamma.
Simona pēc izglītības ir juriste, bet pēdējā laikā strādājusi personāla atlasē. Par vīru plašāk viņa nevēlas stāstīt. Abi arī nevēlējušies atklāt savas personības, kad par trīņu dzimšanu šādu jautājumu viņiem uzdeva Dzemdību namā. "Mēs nevēlējāmies publicitāti presē un sociālajos tīklos, tāpēc Dzemdību nama sabiedrisko attiecību speciālistei lūdzām, lai neatklāj mūsu personības, bet tikai faktu, ka ir piedzimuši trīnīši," saka Simona. Lai gan apsveikumu bijis ļoti daudz un tie līdz sirds dziļumiem aizkustinājuši jauno ģimeni, diemžēl netrūcis arī nožēlojamu komentāru pie īsās ziņas masu medijos, kur dažs labs atļāvies pavīpsnāt, vai atkal radīta kārtējo nabagu paaudze un vai tad spēs uzturēt tik daudz bērnu. Simona ar vīru stāv pāri šādiem komentāriem, tomēr īpaši patīkamas emocijas tie neraisa. Jā, viņi spēj un spēs savus trīnīšus audzināt, un ja kādu interesē valsts piešķirto tūkstošu izlietojums, tad, kā uzsver Simona, neviens cents no tiem netiek iztērēts citādāk, kā vien mazo vajadzību apmierināšanai.
Mazie tiek baroti ar piena maisījumu, tā sagatavošanas process vien jau aizņem pietiekami daudz laika, tad pudeļu mazgāšana, sterilizēšana. Darba gana. Kārlis jau ir sasniedzis 4580 gramu svaru, bet meitenes 3480 un 3660 gramus. Katram no bērniem ir sava maisījuma deva. Un puika vienmēr esot pirmais augšā uz ēšanu, skaļi pieprasot pudeli. Viņam pirmajam arī tiek iedots ēdiens, lai māsas nenobiedē ar savu skaļo kliegšanu. Emīlija, kura piedzima pirmā un vismazākā, arī straujiem soļiem piedzen pārējos. Otrais dzima brālis, bet Marta pasauli ieraudzīja trešā pēc kārtas.
Sākumā bērni bija jābaro ik pēc trīs stundām, un, protams, lai naktī varētu pamosties paši un piecelt bērnus, likts modinātājs. Un tad tas jau zemapziņā tā "iesēdies", ka ne tikai Simonai, bet arī citām mammām, kas bija Bērnu slimnīcā, modinātājs jau murgos zvanījis. Tagad vairs modinātāju Simonas mājās neliek, bērnus baro tad, kad viņi paši to pieprasa, jo vecāki arī sapratuši, ka no miega pamodināti, bērni tāpat nekādi lielie ēdāji nav. Un nu Simonai ar vīru naktī izdodas nogulēt pat piecas stundas pēc kārtas, protams, ne katru nakti, bet nu jau miega ir vairāk.
Lai citiem būtu izpratne, piemēram, cik daudz autiņbiksīšu dienā aiziet, Simona skaidro, ka tos maina pirms katras ēdienreizes, kuras dienā ir piecas sešas. Protams, gadās arī ķibele vēl pa vidam. Tad rēķiniet paši, viss ir reiz trīs. Simona smej, ka varētu vadīt paraugstundas, cik ātri var nomainīt bērnam autiņbiksītes.
Depresijai nav laika
Pēdējos gados daudz tiek runāts par pēcdzemdību depresiju, skumjām, tādēļ taujāju, vai Simona kaut ko tādu ir piedzīvojusi. Nē, jo viņai vienkārši nebija laika un nebija nekāda pamata – mazuļi bija ļoti gaidīti, piedzima veseli un pieprasīja tūlītēju aprūpi 24 stundas diennaktī. "Uz mani nostrādāja tā slimnīcas vide, kad atrados nodaļā ar citām priekšlaikus dzimušu bērniņu mammām. Kad klausies tos stāstus, saproti, ka tu neko nekad nevari paredzēt. Visas tās mammas ir tik stipras, un tu vienkārši nevari būt vājš. Tad man bija žēl, citreiz paraudāju un skatījos uz saviem bērniņiem, ar kuriem viss ir kārtībā. Tās mammas, kurām bija daudz sliktākas prognozes attiecībā uz bērna veselību, bet viņas tic, tic no sirds," uzturēšanos bērnu slimnīcā atceras Simona.
Toties viņa pati pasmejas par sevi, ka patlaban dažreiz sadusmojoties uz vīru, kurš ir aizsūtīts sagatavot mazajiem maisījumu, kamēr Simona maina autiņbiksītes. "Un tad viņš nenāk, nenāk, man šķiet, kur var tik ilgi taisīt tās pudeles. Es jau pamperus esmu nomainījusi, bērni gaida ēdienu, bet viņš nenāk. Lai gan pati jau arī gan jau tikpat ilgi tos taisu, jo katram jau ir sava deva," atzīst Simona.
Laime jau ir tad, ja viens mazulis guļ
Ģimenei ir trīsistabu dzīvoklis Rīgā, kurā divas istabas ir izolētas, bet viena ir apvienota ar virtuvi jeb studijas tipa, tādēļ nākotnē ir iecere mājokli samainīt uz lielāku. Viņiem ir arī lauki, uz kuriem aizbraukt brīvdienās, un Simona arī sapņo, kad sāksies siltais laiks un varēs izrauties no savas mājas, kura jau apnikusi līdz mielēm.
Un kā nu ne, jo ģimene dzīvo trešajā stāvā, bet trīņu ratus nav iespējams tikt viegli pārvietot. Ārā iešana izvēršas par veselu pasākumu, kurā jāiesaistās vairākiem cilvēkiem, jo arī ratus nevar atstāt ārā bez uzraudzības. Kamēr saģērbj vienu mazuli, kamēr otru, tad trešo… Tā nav joka lieta. Tad, kad Simona iziet ārā, tad arī pastaigas ir garum garās. Bet nav jau tā, ka ikdienā mazie nedabūtu paelpot svaigu gaisu. Ģimenes dzīvoklim ir liels balkons, uz kura tad arī mazos liek čučēt.
"Visi kaimiņi, man šķiet, nemaz vēl nav pamanījuši, ka mums ir trīņi un droši vien domā, kas pie mums notiek, ka ir tāda raudāšana. Kad staigājam pa āru, latvietis parastais jau visbiežāk tikai noraugās uz mūsu ratiem, bet dažs uzdrošinās arī pajautāt, vai tiešām tie ir trīņi jeb bērni ar mazu gadu starpību. Vispār, ja būtu zinājusi, ka trīņu rati ir tik smagi, neparocīgi, jo arī stumt tos nav ērti, būtu labāk pirkusi dvīņu ratus un vienus parastos, jo tāpat es viena nevaru iziet ārā," par sadzīvi stāsta Simona.
"Es vēl tagad, turu rokās vienu, gultā guļ divi pārējie, skatos uz viņiem un domāju, vai tie ir manējie? Vēl apziņā līdz galam tas nav aizgājis. Un es nekad nemainītu šo laimi – laist pasaulē trīs bērnus – ne pret ko citu. Kā mēdz teikt, trīs zaķi ar vienu šāvienu. Turklāt vēl mums ir gan meitas, gan dēls. Īpaši priecīgs par to ir vīrs, protams. Un es gaidu to brīdi, kad viņi viens otru sāks apzināties, aiztikt, spēlēties. Pagaidām laime ir jau tad, kad viens no viņiem guļ, tad šis bērniņš tiek aiznests uz otru istabu, lai pārējie divi ar savu raudāšanu viņu netraucētu. Varbūt tad, kad viņi sāks savā starpā spēlēties, man būs nosacīts miers," smaidot nākotnē ielūkojas trīnīšu mamma.
"Vienlaikus, jāatzīst, ka man katra diena ir citādāka. Es nezinu, cikos kas notiks. Es nevaru pateikt, cikos varēsim izbraukt no mājas. Daktera vizītes man ir ļoti jāieplāno – cikos mazie ēdīs, cik ātri izdosies viņus apģērbt. Kāda būs nākotne? Tas viss ir tik aizraujoši un jau tagad šķiet, ka man pakausī ir trešā acs. Vienu šūpoju, bet ar pakausi jūtu, ka otram vajag ielikt knupi. Izskatās, ka man attīstās vēl citas maņas," stāsta Simona.
Laba un laimīga mamma ir atpūtusies un pašrealizējusies mamma
Lai gan trīnīši vēl ir pavisam mazi, jau patlaban katrs ir ar savu raksturu, katrs ir personība. Tieši tāpēc arī Simona neplāno bērnus ģērbt vienādi. Jā, meitenēm dažas lietiņas ir vienādas, bet nākotnē tāds nebūšot mērķis, jo katrs bērns ir ar savu vārdu un savu personību. Simona smej, ka gan jau abas māsas brāli un tēti spēs aptīt ap pirkstu. Arī vizuāli bērniņi atšķiroties, lai gan māsas, kurām ir vienādi kombinezoni, kad saģērbtas, mamma nevarot atšķirt.
Kad mazie piedzima, Simona un viņas ģimene saņēmusi tik daudz pozitīvu atsauksmju, pat no tādiem attāliem radu radiem, ar kuriem gadiem kā kontakts bijis zudis. Jā, arī amatpersonas apsveikušas ģimeni. "Esam kā slavas zenītā. Cilvēki nāk klāt un vaicā, kā tiekam galā. Bet nav jau variantu – netikt. Cilvēks visam atrod risinājumu. Man ir draudzenes, kuras sūdzas, ka netiek galā ar vienu bērnu. Man tagad šķiet, ka ar vienu ir tik viegli, tās būtu kā brīvdienas," smaidot saka Simona.
Viņa atklāj, ka agrāk ar vīru daudz ceļojuši, bet tagad gan nezina, kad kaut kur varēs aizbraukt. Tagad arī brīvdienas tiek pavadītas mājās, jo ir ļoti sarežģīti visiem kaut kur izrauties. "Ar vīru divatā vispār neatceros, kad kaut kur bijām. Gribētos to divvientulību, gribētos vairāk izrauties no mājām. Vīrs jau vēl uz darbu aizbrauc, bet es visu laiku mājās, man jau sienas skrien virsū. Nomainīt vidi – kaut vai tā būtu cita māja, tas man ir ļoti svarīgi," saka Simona, kura sarunas laikā gan vairākkārt uzsver, ka ir ļoti laimīga un nesūdzas par grūtībām, jo bija jau tam visam gatava.
Simona ir pārliecināta, ka atgriezīsies darbā, tiklīdz mazuļus varēs laist bērnudārzā. "Tad es mājās atgriezīšos ar citu enerģiju. Esmu vairāk sabiedrisks cilvēks, un man noteikti gribēsies savu galvu nodarbināt arī garīgi, attīstīties, ne tikai domāt par bērnu lietām. Uzskatu, ka laba un laimīga mamma ir atpūtusies un tā, kura ir pašrealizējusies, un tad arī viņa spēj labāk pildīt mammas lomu," uzsver Simona.
Sarunu noslēdzam ar vienošanos, ka tiksimies pēc pāris gadiem, kad mazajiem būs jau savi nedarbi un panākumi, ar kuriem padalīties, tad, kad ģimenei būs ne tikai jāaprūpē mazie, bet arī jāsāk audzināt un izglītot.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
