Lai dotos mācīties uz tālo Indiju, nepieciešama drosme un uzņēmība. Tā visa nav trūcis jogas studentei un pasniedzējai Sanitai Siliņai, kura mums uzticēja savu pieredzes stāstu un arī vērtīgus ieteikumus citiem Indijā studēt gribētājiem.
Pirmo reizi Indijā nonācu, vēlēdamās apgūt jogas pasniedzēju programmu. Tā kā Svami Šivanandas mācība man jau bija pazīstama, tad izvēlējos šo organizāciju. Tās ašrami un studiju centri ir dažādās pasaules valstīs. Arī Indijā ir vairāki. Es ar nolūku meklēju tādu, ko piedāvā tieši Indijas organizācija, nevis rietumnieki noorganizē visu grupas braucienu no A līdz Z. Izvēlējos sākumposmā līdz Deli ceļot viena, pirms tam veicot nelielu izpēti.
Šivanandas ašrams, kurā pieteicos, ir neliels. Kursā var uzņemt ap 30 cilvēku (atšķirībā no vēl viena ašrama dienvidos, kur to pašu programmu vienlaikus apgūst ap 200 dalībnieku). Ašrams atrodas netālu no Utarkaši (Uttarkashi) pilsētiņas Indijas Ziemeļu daļā.
Pirms brauciena kursa dalībnieki saņēma pārējo kontaktu sarakstu, lai, ja vēlamies, varam savstarpēji noskaidrot, kurā datumā kurš ierodas, un iepriekš sarunāt kādu koplietošanas transportu.
Deli satikos ar savu nākamo kursabiedreni – amerikānieti Kortniju. Mēs tur uzkavējāmies vienu dienu un tad ar vilcienu devāmies uz Haridvāru. Tur pārnakšņojām un pēc tam nolīgām rikšu, lai aizbrauktu līdz netālajai Rišikešai, kur bijām sarunājušas tikties ar vēl diviem kursabiedriem – vienu meiteni no Āfrikas un puisi no Indijas. Viņi jau iepriekš bija rezervējuši taksometru braucienam uz Utarkaši. Ir arī citi veidi, kā nokļūt no Deli līdz mūsu galamērķim: var braukt tikai ar autobusiem (ja grupa tādu noīrē) vai ar vietējiem sabiedriskajiem autobusiem.
Ja ir vēlme noskaidrot dažādas nianses, kas saistītas ar šādiem pārceļojumiem, tad internetā var atrast diezgan daudz forumu un blogu par šīm tēmām. Kā arī, ja brauc uz kādu konkrētu vietu vai pasākumu, tad par transporta iespējām vislabāk jautāt tā organizatoriem vai dalībniekiem.
Labs palīgs ir arī ceļvedis "Lonely Planet", kuru es arī pirmajā reizē diezgan daudz izmantoju.
Lai saprastu, vai veselu mēnesi spēšu nodzīvot tādā režīmā, kāds tika paredzēts kursā, pirms tam pieteicos dažu dienu jogas brīvdienu programmā (Yoga vacation) citā Šivanandas ašramā Eiropā. Tur dienaskārtība un ritms ir līdzīgs kā jogas pasniedzēju programmai.
Jāņem vērā, ka, braucot uz šādu programmu, nāksies iziet ārpus ierastās komforta zonas un piemēroties ašrama dienas režīmam. Dzīvesveids tur ir diezgan askētisks un pieticīgs. Savukārt ieguvums ir nenovērtējams!
Pabeidzot mēneša kursu, vēl dažas dienas kopā ar vairumu kursabiedru uzturējāmies Rišikešā. Tur ir daudz ašramu, kur par ļoti pieticīgu cenu iespējams pārnakšņot, ieturēt maltīti un piedalīties jogas klasēs. Jārēķinās ar to, ka ārzemnieka reģistrācija šādā vietā var krietni ievilkties laika ziņā – birokrātisko formalitāšu dēļ.
Pavisam nesen atgriezos no brauciena uz Dev Sanskriti Universitāti Haridvārā. Šis brauciens tika organizēts LU Indijas studiju un kultūras centra jogas studentu grupai. Tā bija īpaši izstrādāta mācību programma jogas praktizētājiem no Latvijas. Brauciens grupā ir vēl viens veids, kā ceļot, uzticot maršruta plānošanu un rūpes par ceļojumu kādai personai vai organizācijai.
Man šis ceļojums bija lieliska iespēja iepazīt grupas biedrus tuvāk un mijiedarboties arī ar Universitātes kopienu Indijā. Šī universitāte ir ļoti īpaša. Tajā pat nesen nodibināts Baltijas centrs (!). Viss ir tīrs un sakopts. Universitāte nav tikai mācību iestāde, bet arī organizācija, kas uzņēmusies sociālo atbildību un izveidojusi dažādas programmas (palīdzība amatniecības un uzņēmējdarbības sākšanā, iemācot vietējiem jaunas prasmes; jauniešu atbalsta programma; veselības veicināšanas programmas u.c.). Dev Sanskriti Universitātē tiek veikti dažādi akadēmiska līmeņa zinātniskie pētījumi, tai skaitā – arī par dažādiem jogas aspektiem.
Mūsu studiju programma bija diezgan intensīva (gan prakse, gan teorija), un galvenā darbība notika universitātē un tai piederošajos centros. Devāmies arī pāris ekskursijās ārpus Universitātes teritorijas uz Haidvāru un Rišikešu.
Tiem, kas dodas uz Indiju mācīties kādā jogas programmā, ieteiktu vispirms izpētīt mācību iestāžu un aršamu piedāvājumu, jo tas ir ļoti plašs. Apmācību kvalitāte ir ļoti dažāda. Ne velti Rišikešu dēvē par "garīgā tūrisma" (spiritual tourism) pilsētu. Jogas un meditāciju apmācība tiek reklamēta kā prece lielveikalā turpat vai uz katra stūra.
Tiem, kam interese par citām jomām, piemēram, finasēm, vides zinībām, vadību, IT un tehniku, ir iespēja pieteikties Indijas Tehniskās un ekonomiskās sadarbības programmā. Šajā mājaslapā katru gadu tiek izsludināti kursi, kas ilgst dažas nedēļas vai vairākus mēnešus, dažādu Indijas reģionu augstskolās. Arī Latvijas pilsoņi var uz tiem pieteikties. Esmu tikusies ar dažiem cilvēkiem, kuriem bija iespēja studēt šajās programmās, un dzirdējusi labas atsauksmes.
Par praktiskajām lietām runājot
Sadzīve abās vietās, kur mācījos, bija līdzīga: nakšņošana divvietīgas līdz astoņvietīgās istabiņās. Mazgāšanās notiek vienkārši, spainī ielejot ūdeni no krāna un pēc tam aplaistoties ar kausiņu. Ja arī duša funkcionē, tad neiesaka to izmantot – mikroorganismu dēļ, kas tur mēdzot uzkrāties. Vietās, kurās es uzturējos, bija pieejams siltais ūdens, bet jārēķinās, ka ir arī askētiskākas vietas tikai ar auksto ūdeni. Ēdināšana tika nodrošināta – veģetārais ēdiens.
Indijā reizēm mēdz pazust elektrība uz nenosakāmu laiku. Parasti tas ir diezgan īss periods, ja ir ģeneratori. Šivanandas ašramā interneta nebija, un vietējo sim karti ar grūtībām izdevās dabūt tikai trešajā nedēļā. Vienreiz nedēļā devāmies uz tuvējo ciematu, kur ir interneta kafejnīca. Protams, ka ir arī vietas ar nepārtrauktu piekļuvi internetam, vienkārši jārēķinās, ka var būt gan tā, gan tā...
Naudas maiņai pēc 2016. gada naudas reformas ir noteikts limits, cik daudz iespējams mainīt vienā reizē. Kā arī ir nedēļas limits no bankomāta izņemamajai naudai.
Ja regulāri neceļo uz šo valsti, tad ieteicams arī iepriekš pabrīdināt savu banku par nodomu turp doties, jo citādi pastāv iespēja, ka tava karte tiks bloķēta.
No līdzi ņemamajām lietām var noderēt: palags, spilvendrāna, ūdens vārāmā spirāle, aptieciņa, kurā paredzēti līdzekļi dažādām vēdera kaitēm, antiseptiskie līdzekļi, ziede pret moskītiem u.c. Attiecībā uz gadalaiku un klimatisko zonu, kurp devos, – vēlams paņemt silta, kā arī ūdens necaurlaidīga apģērba kārtu, jo laika apstākļi var būt mainīgi.
Februāra–aprīļa mēnešos pa dienu bija diezgan silts, bet, kad pāris dienas lijis, – tad drēgns un pat auksts.
Šo ceļojumu laikā esmu satikusi brīnišķīgus cilvēkus no visas pasaules, savstarpēji bagātinoties. Jebkurš ceļojums ļauj paplašināt skatījumu, "laužot" aizspriedumus un priekšstatus. Tā ir lieliska iespēja iepazīt ne tikai valstis un cilvēkus, bet arī pašam sevi, jo dzīve noliek priekšā visnegaidītākās situācijas.
Mana ceļojumu recepte – ļauties un būt šeit un tagad!