Mīlēt var arī svešus bērnus. Trīs SOS mammu stāsti

Turklāt Anita Ozola, Ligita Insberga un Ināra Krūmiņa ne tikai pastāstīs par savu pieredzi, bet dāvās arī padomus citiem, kuri, iespējams, vēl šaubās, vai varētu kļūt par vecākiem svešiem bērniem.

Mamma Anita runā ar lielu aizrautību, ik pa brīdim dziļi ievelkot elpu, lai atkal no jauna iegrimtu vērtīgos pieredzes stāstos. Par komandas garu, radošumu un atvērtību pret bērniem. Sarunas laikā viņa rāda neskaitāmus rokdarbus un meistardarbus, ko paveikusi viņas ģimene. Anita šķiet sirsnīga, draudzīga, darboties griboša, ar vēlmi palīdzēt katram bērnam, iedziļinoties viņu personībā. Sarunas laikā mamma Anita ļoti bieži par SOS ģimeni saka "mēs" – tas ir tikai loģiski, jo viņa lieliski prot nojaukt barjeras, kuras nereti uzliek pieaugušie. Tā ir viņas atslēga ceļā uz bērnu uzticību un sirdi.

Kādreiz mums bija tāpat kā daudzās ģimenēs – lielā istaba bija kaut kas svēts – galds apklāts ar galdautu, uz tā vāze ar ziediem, viss kārtīgs... Bet radošums manī jau ir kopš bērnības, tāpēc vienā brīdī ļāvu tam izpausties, un dzīvojamā istaba kļuva par mūsu kopējo radošo darbnīcu. Tagad ap apaļo galdu pulcējamies nevis tikai, lai skaisti paēstu, bet lai atrotītām piedurknēm grieztu, līmētu, zīmētu, veidotu un iegrimtu sarunās. Mēs visi iekarstam un plānojam, ko gatavosim. Kopā! Kas man vislabāk tajā patīk? Uzticēšanās un kopējais darbs, darbojas pirkstiņi, un atbrīvojas domas.

Manā paspārnē ir pieci bērni, katrs šeit ieradies ar pagātnes "bagāžu", bet man pieejama tikai oficiālā informācija. Pie šī galda darbojoties, uzzinu visu, kas ir viņu sirsniņās, kas nomāc, ar ko gribas padalīties, atzīties, saņemt sapratni. Bērni kļūst atraisītāki, atzīstas blēņās. Piemēram, viens atzinās, ka reiz nodedzinājis šķūnīti, cits nesa rādīt vecmāmiņas bildi un stāstīja, cik viņa bijusi barga. Bērniem patīk, ka kopā ar viņiem strādāju, un arī man pašai tas sagādā prieku. Esmu sapratusi, ka bērniem jābūt kā komandai – jāstrādā kopā un citam citu jāatbalsta. Viņi neapsmej viens otru, bet palīdz – mācās līdzcietību un sapratni. Tas ir liels spēks! Vienam no bērniem mājas pieliekamajā kambarī pat izveidota amatnieku darbnīca – tur viņš griež, zāģē, veido lietas. Šo telpu varētu izmantot saimnieciskām vajadzībām, bet manī ir liels prieks, ja zinu, ka tā daudz lietderīgāk kalpo bērnam. Radoša darbošanās ir kā meditācija – var sakārtot domas, nomierināties, atgūt spēkus. Mēs visi iegūstam no tā, īpaši jau bērni, kuri izbauda, ka kāds viņiem velta laiku un tajā brīdī nav nodarbināts ne ar ko citu.

Radošums nes līdzi arī nekārtību – bet bērni iemācījušies paši aiz sevis sakopt. Mājās speciāli nelieku visu kārtot, bet gribu, lai paši redz, kas būtu jāizdara. Mācu, ka gultas gan jāsaklāj. Dzīvojamajā istabā ir liels grāmatu plaukts – jā, bērni tur rada nekārtību, bet tad vismaz redzu, ka viņi ņem grāmatas un lasa. Bērni nebaidās darboties, un šādas iemaņas tiem noderēs arī vēlāk. Vai tad labāk, ja plaukts ir perfektā kārtībā, bet bērni nelasa nevienu grāmatu, jo negrib to izjaukt?

Esmu atcēlusi ēdienreizes pēc grafika – kurās īstās mājās tādas ir? Viens ir slims un dzīvojas mājās visu laiku, cits atnāk no skolas un grib uzēst pirms pusdienām kādu maizīti – bērniem ledusskapis ir pieejams, viņi paši arī prot šo to pagatavot. Vēlos viņiem radīt maksimālu mājas sajūtu, arī durvis neslēdzam. Manas durvis ir vaļā, bērniem esmu pieejama – pirms skolas jaunākie ielien vēl noskatīties multenīti, vakarā ienāk uzspēlēt kārtis, izlasīt kādu pasaku un novēlēt arlabunakti. Mēs kolekcionējam bruņurupuču figūriņas, tas kļuvis par visu kopīgo aizraušanos. Atkal cauri mijas radošums un komandas gars – tādi mēs esam. Ziemai kopīgi vārām ievārījumus un marinējam gurķus. Pēc tam bērni brīnās, ka gurķus var ēst, cik grib, bet saku: "Jūs taču paši tos gatavojāt!" Tādam gurķim ir pavisam cita garša. Bērniem mācu, ka vislabākās dāvanas ir pašu gatavotās – iesaiņo skaisti ābolu, un dāvana no sirds gatava!

Ir bijis, ka bērni iegrimst skumjās un saka: "Mums neviena šajā pasaulē nav!". Tad mācu, ka viņiem ir šī ģimene – SOS māsas un brāļi, ka viņi ir komanda, kuri vienmēr viens par otru rūpēsies. Bērniem ir grūti, ka trūkst bērnības atmiņu, fotogrāfiju, tāpēc vēlos izveidot mūsu ģimenes albumu – ar pirmo izkritušo piena zobu, nogriezto bizi – viņu bērnība sākas šeit. Brauksim arī aplūkot dzimtās vietas, tas ir svarīgi. Mums ļoti patīk pavadīt laiku kopā – makšķerēt, braukt ar skrituļslidām, ziemā slidot, esam pērļojuši, gatavojuši sapņu ķērājus, ziemā sētā vedam sniegu un veidojam slidkalniņu.

Savukārt vasarā īrējam mājiņu Miķeļbākā, braukājam uz Rīgu uz koncertiem, apmeklējam visus Bauskas pasākumus. Tie ir mūsu kopīgie laimes mirkļi! Īpaša tradīcija mums ir Jaungada naktī – ejot uz Rātslaukumu, šķērsojot Mūsas upītes tiltu, atklājam visus grēkus, kas pa gadu nav pateikti, bet ar noteikumu, ka par to nedrīkst dusmoties. To iedibināja vecākā meita, kura nu jau izaugusi un aizgājusi savā dzīvē. Ja jūs zinātu, kā tas strādā, jo bērni taču paši labi zina, kas ir labi, bet kas slikti, tomēr sirsniņu noslēpumi nospiež. Ko tik neesmu uzzinājusi – končiņas zaguši, "Nutellu" ēduši, sakūluši olas ar cukuru, bastojuši stundas, neklausījuši skolotājiem! Bērni saka: "Tik laba sajūta, ka var izstāstīt, bet par to nebaras". Tas ir mīļi, ka bērni tiek uzklausīti un saprasti – viņi to novērtē un mēs satuvināmies.

Bērni ir bērni, gadās dažādi notikumi un tad pareizi jāprot reaģēt. Reiz vecākais dēls pārnāca no skolas ļoti bēdīgs. Nejautāju uzreiz, kas noticis, gribēju, lai pats izstāsta. Mājas koridorā mums ir tāfele, uz kuras varam rakstīt dažādas lietas – gan kas jāatceras, kas uzmundrina, no kā jāmācās. Kādu brīdi viņš pasauc mani un rāda, kas rakstīts uz tāfeles: "Es pazaudēju 20 eiro…". Pats ļoti pārdzīvoja. Tajā brīdī nezināju, ko teikt. Domāju: "Anita, nesaki neko!" Protams, sākumā dusmojos, tā ir liela nauda, taču neko nepateicu. Nākamajā rītā uzsākām mierīgu sarunu, jautāju, kā tas gadījās. Puisis bija naudu ielicis bikšu aizmugurējā kabatā, bet, ņemot ārā citas lietas, tā izkritusi. Es jutos tik labi, ka neko viņam iepriekšējā dienā dusmu iespaidā nebiju pateikusi. Katram taču var gadīties kas tāds! Teicu: "Piedod, ka vakar neko nepateicu, vienkārši baidījos sarunāt kaut ko lieku!" Pēc tam domāju, ka tā bija lieliska mācība – nerunāt jūtu karstumā, bet nogaidīt 24 stundas.

Mazākajai meitiņai bija nepilni divi gadiņi, kad viņa ienāca šajā ģimenē – tagad jau gandrīz desmit. Esmu viņiem mamma un tā arī jūtos, man ir arī savi bioloģiskie bērni – dēls un meita, un kā smejos – slēpju arī vīru. Bērni mani sauc par "mammu Anitu" vai "Anitiņu" – atsaucos uz abiem. Man ļoti patīk mans darbs. Saku – strādāšu tik ilgi, kamēr varēšu aiziet ar kājām līdz Bauskai un atpakaļ. Dažreiz uznāk sagurums, kad liekas – vairs nevaru! Bet tad saņemos, eju uz supervīzijām, strādāju, meklēju risinājumus. Valentīndienā ciemata bibliotēkā nolikām pastkastīti. Bērni domāja, ka tur neko nemetīs, bet bija pārsteigti, kad tā bija pilna. Es arī katram bērnam gatavoju apsveikumu, viņiem par to bija tāds prieks.

Savukārt viens no dēliem vēstulīti man atnesa personīgi. Izlasīju un apraudājos. Tur bija rakstīts, ka esmu labākā mamma pasaulē. Lasot šādus vārdus, apzinos, cik man ir liela atbildība šo bērnu priekšā. Brīžiem bērni izteikti sāk taujāt: "Anitiņ, tu esi tik mīļa - tu taču esi mīļa?" Var just, ka viņi baidās, ka pazudīšu, jo iepriekšējā pieredze nav bijusi laba... Bet saviem bērniem esmu pieejama arī pēc oficiālajiem astoņpadsmit gadiem. Tās ir saites, ko nevar tik vienkārši pārraut.

Man ļoti patīk novērot, kā bērni mainās uz labo. Mīlestība un rūpes viņus atver, un cik labi, ka tas var notikt jebkurā vecumā. Puisis, kurš pie mums atnāca dzīvot jau pusaudža vecumā, sākumā bija īgns, spurains, nervozs, bet gada laikā viņš ļoti mainījās. Pats man teica: "Anitiņ, atceries, cik man pagājušajā gadā bija slikts raksturs? Man nekas nepatika." Savukārt cits puika Ziemassvētkos nerakstīja uz lapiņām vēlēšanos, jo teica: "Es neko negribu!" Arī tas mainījās, strādājām ar psiholoģi, bērns atvērās. Man ir svarīgi, lai viņi būtu laimīgi, un cik varu, mēģinu palīdzēt. Manuprāt, laime slēpjas apmierinātā dzīvē, kad dari to, kas patīk. Saku bērniem – strādājiet kaut vai par sētniekiem, bet esiet laimīgi. Nevar strādāt darbu ar saskābušu seju!

Nekad nav bijusi sajūta, ka šeit strādāju – es te dzīvoju. Man kaitina skaļi lozungi un tas, kā mediji pārsaldināti sagroza realitāti – audzināsim bārenīšus un visi būs ļoti laimīgi! Šāds patoss man tiešām nepatīk, jo audzināt bērnus ir liels un smags darbs, turklāt absolūti neparedzams. Tā kā iepriekš biju strādājusi bērnunamā un skolā (tur strādāju vēl joprojām, un šai skolā mācās arī mani bērni), cerēju, ka mani nekas pārsteigt nevarēs – ir jau tik daudz redzēts un piedzīvots. Ceļš uz SOS bērnu ciematu bija diezgan dabisks – sākumā te darbojos kā auklīte paralēli darbam skolā, bet, kad vienā no mājiņām ilgi nevarēja atrast mammu, iedomājos – kāpēc ne? Bērni ir sarežģīti, ar mācību un garīgās attīstības traucējumiem, taču man viņi jau bija iekrituši sirdī un ļoti saistīja ar savu godīgumu, attieksmi pret cilvēkiem, vēlmi pieņemt un sirds siltumu.

Mana saime ir četri puikas un viena meitene. Meita nu jau liela un mācās Rīgā. Viņai jau sen patika friziera profesija, to es redzēju. Tāpēc izbrīnījos, kad meitene paziņoja, ka pēc pamatskolas mācīšoties tepat Valmierā par pavāri. Izrādījās – viņu baida dzīvošana Rīgā. Tā kā man tur dzīvo radi, kopā bieži sākām braukt ciemos – sākumā meitene pat baidījās kāpt trolejbusā un jutās nedroši, braucot ar liftu uz divpadsmito stāvu, bet lēnām pie visa pierada un pēc pusgada nolēma tomēr doties uz Rīgu un apgūt profesiju, kas viņai tiešām patīk. Man ir liels prieks par savu meiteni – viņa ir ļoti uzcītīga, dzied, dejo, spēlē volejbolu, un viņa nākotnē, cerams, darīs sev tīkamu darbu. Protams, ir uznākušas krīzītes, kad negrib mācīties vai vēlas atmest kaut kam ar roku, bet vienmēr teicu, ka prasmes, ko apgūst pamatskolā, būs labs pamats turpmākajai dzīvei.

Ar puišiem gājis raibāk – divi ir vecāki puiši – sākumā ļoti agresīvi, skolotāji no viņiem baidījās, savukārt divi jaunākie ar vidēji smagiem garīgas veselības traucējumiem. Viens no viņiem diemžēl tagad atrodas pansionātā, par ko man nemitīgi sāp sirds, bet vismaz nokārtoju viesģimenes statusu un braucam ciemos. Vecākie puikas sevi skolā pierādīja ar centību – izdevās pārliecināt viņus, ka mācīšanās ir svēta lieta – darbiņš, kas jāpadara. Vecākais veidojas par brīnišķīgu cilvēku – ļoti strādīgs, ģimenisks, brauc uz laukiem pie saimnieka strādāt dažādus darbiņus, bet, braucot mājup, vienmēr kaut ko nelielu nopērk arī pārējiem. Aizrāvies ar automodelismu, galdniecību un novusu. Kad palūkojas atpakaļ pagātnē, atceros, ka šis pats puisis skolā aiz dusmām mētāja krēslus, tad ir prieks, kāds viņš ir izaudzis.

Nākamais dēls ir filozofs, kuram ļoti patīk dzīvnieki, ja jāpērk grāmatas, tad tikai enciklopēdijas! Mazais puika aktīvi nodarbojas ar reitterapiju – kad viņš "strādā" uz zirga, es braucu prom, jo nevaru noskatīties, kā viņš zirga mugurā vingro gluži kā cirka meistars! Viņš ir arī muzikāls, ļoti šarmants, interesants, spēj iekarot simpātijas. Starp citu, par mūsu Kārlīti ir uzrakstīti dzejoļi – to izdarījusi aktrise Irina Tomsone, kura raksta dzeju. Viņai Kārlītis ļoti iepatikās, un tapa vairāki dzejoļi, kuros mazais Kārlis sarunājas ar skudru un risina dažādas sev svarīgas tēmas: par dzīvi, par dabu, par Dievu. Un bērni lepojas, ka mūsu mājas krustmāte ir Regīna Devīte no "Ugunsgrēka" – Regīna ir mana sena jaunības dienu draudzene.

Bērni bija noilgojušies pēc mammas, tāpēc ļoti labi mani pieņēma, taču drīz vien viņi sāka vaicāt: "Kāpēc vecāki pie mums nenāk?" Zināju tikai tik daudz, ka mamma un tētis bija mēģinājuši bērnus satikt, bet kaut kas līdz galam nebija izdevies. Nolēmu to tā neatstāt, kādu rītu saģērbos un posos ciemos, domāju – ja dzīs ārā, iešu prom, bet būšu mēģinājusi.

Pieļāvu iespēju, ka no rīta cilvēki būs mājās, tāpēc pastāv lielākas iespējas aprunāties. Mana priekšrocība – manī nav nosodījuma pret šiem cilvēkiem, ne jau viņi man jāaudzina, bet gan bērni, tāpēc gribēju kaut ko darīt, lai visi kļūtu kaut nedaudz laimīgāki šajā ārkārtīgi sarežģītajā dzīves situācijā. Tēta nebija mājās, tāpēc satiku tikai mammu. Šķiet, man izdevās viņu uzrunāt ar vienkāršību, vismaz tā viņa pēc tam teikusi bērniem. Lieliski saprotu, kāpēc viņi līdz šim nebija nākuši ciemos – ir grūti nākt un lūgt tikšanos ar bērniem uz vietu, kurā viņi jūtas ļoti vainīgi par visu, kas noticis, un neiederīgi šajā sakārtotajā vidē. Ir jābūt ļoti stipriem, lai to izturētu.

Veiksmīgā kārtā izdevās nokārtot, ka vecāki pie bērniem drīkst nākt uz mūsu mājiņu – ne vienmēr bāriņtiesa to ļauj. Cienu viņus par to, ka, lai arī abi tobrīd vēl bieži lietoja alkoholu, nākot tikties ar bērniem, viņi vienmēr bija skaidrā. Tiklīdz sākām atjaunot zaudētos kontaktus, uzreiz bija redzams – lai kā šiem bērniem trūcis, mīlestības trūcis nebija. Bērni bija ļoti mīlēti, un tāpēc viņi man arī ir tik forši. Vecāki nāca svinēt svētkus – nesa katram sarūpētas dāvaniņas, es izdomāju arī dažādus kopīgus izbraucienus. Tā kā man ir radi gan Rīgā, gan Jūrmalā, tad reiz nolēmām vasarā sarīkot kopīgu izbraukumu pie jūras.

Vieni gatavoja maizītes, citi rūpējās par ugunskuru, citi sarunājās, bērni dauzījās. Cik priecīga biju redzēt, ka bērni jūtas ārkārtīgi laimīgi, ka visi cilvēki, kuri viņiem ir svarīgi, ir kopā un labi saprotas. Visi tiešām bija sajūsmā. Ko gan tas dotu, ja vecākus nosodītu – it kā man būtu tiesības kādam norādīt, kā dzīvot? Bērnu vecāki strādāja kādā saimniecībā, kur bija lielisks mājas saimnieks – reiz viņš visu mūsu lielo, draudzīgo saimi uzaicināja svinēt pie viņa Jāņus. Bija liels galds – uz tā bija gan kartupelīši, gan salātiņi, un mēs atkal visi bijām kopā. Vecāki mani vienmēr sveica ar dziesmu, ko pasūtīja "Latvijas Radio2" – zinu, ka viņi mani novērtēja.

Nesen izlasīju kādā rakstā, ka mīlestība pret bērnu – tā ir perspektīva. Nevis šodien viņam iedot čipsus, kolu un datoru, bet domāt par nākotni – kas būs? Par to mēs ļoti daudz runājam. Nevaru noliegt, ka bērni nereti slinko – un tad jautāju: "Vai tiešām neiznestas miskastes dēļ esi gatavs sabojāt attiecības?" Visiem jautājumiem pieeju skaidrojoši. Bērni zina, ka viņu vecākus uzņemu brīnišķīgi, ka man pret viņiem ir vislabākā attieksme, bet zina arī manas domas par viņu izvēlēto dzīvesveidu. Kāpēc to slēpt? Sarunas izvēršas ļoti pamācošas, un soli pa solim bērnus pašus aicinu secināt, kas vainojams pie tā, kā ir. Bērniem vecākus gribas aizstāvēt, bet kopīgi analizējam – kāpēc nav naudas, kāpēc nav darba, kāpēc vajadzīga izglītība, kā būtu jārīkojas, lai paša dzīve būtu labāka kā vecākiem. Bērniem jāsaprot, ka katrs pats ir atbildīgs par to, kā iegrozīsies dzīve.

Diemžēl mamma pirms kāda laika nomira... Tas viss notika ļoti pēkšņi, viņai palika slikti, un drīz vien jau sieviete nonāca reanimācijā. Bērni ļoti pārdzīvoja – vecākais dēls divas dienas pēc skolas brauca un sēdēja pie mammas gultas, trešajā dienā sapratu, ka kļūst arvien sliktāk. Atturēju no apciemojuma, jo baidījos, ka tūlīt, tūlīt aizies... Sapratu, ka bērni steidzami jāved atvadīties... Dēls vēl būvēja plānus, ko darīsim, kad mamma izveseļosies, bet zināju, ka mans uzdevums ir pateikt, ka tas var arī nenotikt. "Es jau zinu," viņš bēdīgi teica. Lieliski sapratu – kamēr vecāki ir dzīvi, tikmēr bērniem ir cerības uz īstu apvienošanos un jaunas dzīves sākumu. Nedēļu viņa bija reanimācijā, bērni atvadījās. Viss bija smagi un sarežģīti. Kad braucām uz kapiņiem, lasījām pļavā maijpuķītes. Bērniem teicu: "Mēs jau puķītes varam arī nopirkt, bet katra puķīte, ko salasīsiet, ir pēdējā dāvaniņa mammai no jums". Tas bija ļoti smagi.

Tas, ko gribu teikt – ja vien ir iespēja, bērniem nevajag liegt kontaktu ar viņiem svarīgajiem cilvēkiem. Nevienam nav tiesību nosodīt otru, mācīt, kā dzīvot, un vainot. Bērni ir ārkārtīgi laimīgi, ja izjukušā ģimenes modelī visi pieaugušie prot atrast daudzmaz kopīgu un draudzīgu valodu. Viņi jau nezina, kā viss varētu būt, bet lielākais prieks – redzēt visus saskaņā. Bērniem ir arī omīte, pie kuras viņi brauc ciemos, ciemojas arī pie tēta, un tētis nāk pie mums. Man ir jautāts, vai dažreiz neesmu bijusi greizsirdīga uz vecākiem? Cilvēciski varbūt sākumā ir bijušas tādas sajūtas, bet nekad tādā līmenī, lai kļūtu nelaipna vai nepieklājīga. Savā dzīvē nepārtraukti saskaros ar to, ka nav jāakcentē savas jūtas vai ambīcijas, bet gan jādomā par to, kā bērns dvēselē jūtas.

Reiz puikam skolā bija jāzīmē ciltskoks – kad bijām sarakstījuši par visiem, par kuriem zinājām rakstīt, viņš jautāja: "Un kur visā šajā man likt tevi? Likšu pa vidu!" Tas bija ļoti simboliski, un bija patīkami apzināties, ka esmu pratusi būt tieši tur, vidū, un ka tam šo bērnu nākotnē, iespējams, būs kāda nozīme.