Grāmata ir veidota kā saruna starp autori un lasītāju. Tajā ir iekļauti desmit sarunu cikli – sazemēšanās, sievišķība, pašapziņa, mīlestība pret sevi, attiecības, prāta vadīšana, iedvesmas spēles, Visuma likumi, labi darbi pasaulei un ceļa maize laimīgai dzīvei. Katrai dienai ir dota sava, īpaši izvēlēta tēma un uzdevums, kas palīdz koncentrēt domas, mainīt paradumus, disciplinēt prātu, mācīties mīlēt sevi un vairot mīlestību pret visu pasauli.
100 dienas – tas ir ilgs laiks. Kā lai neapstājas pusceļā, kā lai tiek cauri visām 100? Jautāju pašai grāmatas autorei.
"Mums ir jādod kāds darbiņš prātam. Ja nē, tad prāts ievilktu mūs slinkumā, šaubās vai kādā negācijā. Bet, ja prātam ir interesanti, tad tas ir gatavs turpināt. Grāmatā prātam katru dienu ir kāds uzdevums, kas padara visas šīs 100 dienas ļoti interesantas arī mentāli. Mēs īstenībā nenovērtējam, cik ļoti būtiska lomu mūsu dzīvē spēlē prāts... Tādēļ es uzrakstīju 100 uzdevumus jeb katras dienas tēmu, lai šīs 100 dienas būtu ļoti interesantas, un tai pat laikā, pašiem nemanot, mēs izejam dziļu apzinātības praksi."
Bet ko autore pati lasa, lai iedvesmotos? "Es jau vairākus gadus nelasu," atzīstas Inese. "Pati katru gadu izdodu pa grāmatai, un tas man neļauj pieslēgties cita autora darbiem. Man ļoti, ļoti, ļoti svarīgs ir autentiskums jeb kanāls, kas man pašai ir vaļā. Ja izlasu kādu citu, tad kaut kā gribās visu laiku atsaukties uz lasīto. Lai kā es gribētu izlasīt Jura Rubeņa "Viņa un Viņš", vēl nevaru. Man ir jāatrod laiks, kad pati nerakstu. Citādi nākamā grāmata izskatītos apmēram tā – "Rubenis saka tā....", "Juris Rubenis raksta tā...." Nu, un es, protams, nevaru to pieļaut. Tādēļ... nelasu."
Piedāvājam grāmatas fragmentu, kas sniedz vispilnīgāko priekšstatu, par ko tad īsti ir Ineses Prisjolkovas jaunā grāmata.
Nobeigums
Šodien ir jauns spirgts rīts, un pirmo reizi pēc 100 dienām es neuzrakstīšu Tev uzdevumu vai tēmu, par kuru padomāt. Es neizvirzīšu jaunu dienas mērķi arī sev. Tas ir tik savādi.
Kā atsaucoties uz manu mīlestības pilno noskaņu, laukā sāk līt skaists, tīrs, pavasarīgs lietutiņš, kas vēsta, ka daba ir laipni aicināta mosties, ka ir sākusies jauna dzīve – tīra, saposta, skaista, vesela, laimīga un veiksmīga dzīve. Šāda dzīve aicināt aicina to baudīt.
Mīļā, kā Tu jūties?
Kā Tu jūties brīdī, kad Tu zini – nu Tu esi cita. Pilnīgi citādāka, nekā biji pirms 100 dienām.
Vai Tu atceries, kā mēs sākām savu ceļu?
Kā mēs domājām un atlasījām savas apņemšanās un spriedām, ko diez varētu izdarīt tik vērtīgu un jaudīgu, lai dzīve mainītos.
Pašā sākumā mēs vēl nezinājām, ka apņemšanās ir tikai viena maza daļa no milzīgā pārmaiņu procesa, ko mēs šajā ceļā veiksim.
Mēs sākām ar dzīves caurskatīšanu un izvēlējāmies to, kas mums ikdienā visvairāk traucē, devām solījumu, ka šo apņemšanos pildīsim sev un Dievam par godu, ka būsim priecīgas un laimīgas šajā ceļā.
Atceries?
Vai Tu atceries sava solījuma tekstu?
Pēc tam mēs šo domu sazemējām ar praktisku darbu vai treniņu, veidojām talismanu, pārdomājām dienas režīmu, un meklējām uzticības personu, kas mūs atbalstīs.
Un tad mēs sev dāvājām dāvanu un balvu par pirmajiem sasniegumiem.
Atsevišķa tēma jau citās desmit dienās bija veltīta sievišķībai. Mēs:
- mēģinājām pazīt savā uzvedībā un attieksmē sievišķību un vīrišķību.
- mācījāmies vadīt mīļas sarunas un dzīvot dienu bez steigas.
- radījām mājīgu vidi un izvēlējāmies vijīgus tērpus.
- mācījāmies baudīt procesu un tik centīgi netiekties uz rezultātu.
- atklājām, cik daudz savā dienā protam ļauties un cik radoši pieejam saviem dienas darbiņiem.
Ļoti svarīgas sarunas mūsu pašapziņas veidošanai un nostiprināšanai bija par to, kā uztvert pasauli ar apziņas centru sevī un pazīt, kas mūs grauj un kas ļauj augt pārliecībā un varēšanā. Mēs
- formulējām mērķi,
- mācījāmies teikt jā un nē,
- būt saimnieces savā dzīvē,
- cienīt citus un pastāvēt par sevi.
Mēs vairojām savu iedvesmu un motivāciju. Un pēc tam mēs runājām par latvietes saknēm, spēku un pašapziņu.
Citas desmit dienas mēs veltījām sevis iepazīšanai un iemīlēšanai. Vai Tu atceries tās bezgalīgi garās piecas minūtes, kurās Tu skatījies spogulī sev acīs? Sākumā tas likās dīvaini, bet pēc tam laiks pārvērtās mūžībā. Absolūti īpaša bija mūsu brīnišķīgā sevis lutināšanas diena, kad pret savu ķermeni izturējāmies kā visdārgākajā SPA. Mēs audzējām sevī jutekliskumu un dabas stihiju spēku, vairojām elastību ķermenī un savā attieksmē un mācījāmies būt vairāk laimīgas nekā pareizas.
Mums bija brīnišķīgas desmit dienas, kad mēs piepildījām ar mīlestību visas savas attiecības, kādas mums jebkad ir bijušas, – ar mammu, tēti, brāļiem māsām, bērnības draugiem un vienaudžiem dažādos vecumposmos.
Līdz mēs nonācām pie tā, ka varam piepildīt ar mīļumu arī nedraudzīgās attiecības – arī attieksmi pret pāridarītājiem un tiem, kas aizvainojuši vai izturējušies nesaprotami vai slikti. Mēs mācījāmies iemīlēt visu pasauli.
Manuprāt, viena no visgrūtākajām un nopietnākajām tēmām palīdzēja ievirzīt savu prātu pozitīvā domāšanā un mācīja prātam paklausību. Mēs likām savam prātam domāt par konkrētām lietām, par ķermeņa daļām, par priekšmetiem. Mēs mācījāmies vērot savu dzīvi un savas emocijas, kā arī ieklausījāmies klusumā, pēc tam sekojām līdzi, kas skan fonā. Es ticu, kas tas mūsu prātam bija kaut kas jauns un ļoti noderīgs.
Vai Tu atceries mūsu iedvesmas spēles? Mēs iztēlojāmies, ka esam pašas skaistākās, mēs radījām sev mīlestības dienu, mēs smaidījām pretimnākošiem cilvēkiem un dzīvojām sev un Dievam par godu.
Ak, cik šis viss bija svētīgi!
Bija mūsu sarunas par Dieva un Visuma likumiem, un tagad mēs zinām – ja dzīvojam saskaņā ar dievišķo enerģiju, viss veicas, ja ejam pret to, tad ir grūti. Galvenais ir zināt Visuma kārtību un dzīvot saskaņā ar to.
Visbeidzot bija mūsu labo darbu dienas, kad veltījām sevi pasaulei.
Vai Tev ir sajūta, ka, pateicoties Tev, pasaule kļūst labāka?
Vai Tev ir pārliecība, ka esam izdarījušas milzīgu darbu gan savam, gan visas pasaules labumam?
Vai Tu apzinies, ka ikviena cilvēka enerģija spoguļojas apkārtējos cilvēkos un notikumos?
Mūsu enerģija tagad ir daudz tīrāka un gaišāka, nekā tā bija vēl tikai pirms trīs mēnešiem.
Mūsu atvadīšanās laiks faktiski sākās jau pirms desmit dienām, jo pēdējās sarunās es Tev tikai stāstīju stāstus, ko dāvāju Tev līdzi kā ceļamaizi. Tavs transformācijas ceļš bija jau gandrīz pabeigts, un atlika to tikai nostiprināt. Tādēļ manas dzīves vērojumi un atziņas bija vairs tikai kā mazi, mīļi atgādinājumi.
Tagad Tev mani un man Tevi ir jāpalaiž. Mums viss būs labi. Es esmu par to pārliecināta.
Es skatos pa logu, kā pilnīgi redzami nāk pavasaris. Es skatos pa logu un domās redzu, kā Tu sāc savu laimīgo dzīvi un kā pasaule, pateicoties Tev, kļūst labāka. Man prātā skan rindas no sen dzirdēta Ārijas Elksnes dzejoļa:
Lietus ir pārgājis. Es apģērbju savu mazo puisīti, paņemu pie saites suni un eju izstāstīt jūrai par Tevi, par sevi un 100 dienām, kuras pavadījām kopā. Pasaule IR mainījusies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
