Neviens nav teicis, ka būt mammai ir viegli. Tomēr tas ir arī skaisti. Šoreiz par saviem pirmajiem mirkļiem mātes lomā stāsta trīs jaunās māmiņas, atklājot savas sajūtas vēl līdz galam neiepazītajā lomā, kā arī daloties priekos un bēdās.
Kristīne: man bija bail nokavēt dzemdības
Kristīne Raslava māmiņas lomā ir nedaudz vairāk nekā astoņus mēnešus. Viņa kopā ar vīru Jāni audzina meitiņu Paulu.
Amizanti gan sanācis, bet Kristīne teic, ka vienīgais, no kā viņa ir baidījusies grūtniecības laikā, ir tas, ka viņa varētu nokavēt dzemdības. "Citas bija stāstījušas, ka jau mēnesi iepriekš visu laiku ir viltus kontrakcijas, bet man nebija, tāpēc nezināju, kā būs." Tomēr, kad īstais laiks pienācis, to palaist garām nav bijis iespējams, smejoties atminas Kristīne. Viņa stāsta – nav bijis ne viegli, ne grūti. Vien vēlējusies, lai viss notiek ātrāk. "Atceros, ka sēdēju istabiņā un dusmojos, jo nevarēju sagaidīt."
Kad ieraudzījusi savu meitiņu Paulu, Kristīne, protams, bijusi neizsakāmi laimīga. "Biju priecīga, ka vairs nejūtu nekādas sāpes, jo tas viss pēkšņi pagaist. Nezinu kā citiem, bet man tieši tā arī bija. Nogurums pārvērtās priecīgā satraukumā, protams, vēlāk tas atgriezās. Bet tajā brīdī, jā... Tiešām pazuda nogurums un iestājās laimes sajūta. Līdz tam gan nezināju, kā tas būs, bet brīdī, kad mazo brīnumiņu uzliek tev uz vēdera, pēkšņi atveras kaut kādas čakras un sākās jauna dzīves daļa. Ļoti nozīmīga, svarīga, mīlestības pilna!"
Tomēr jau no pirmajiem soļiem ārpus slimnīcas jaunā ģimene esot bijusi pārliecināta par saviem spēkiem, vien mazliet bijis satraukums par to, ka, ja būs nepieciešama palīdzība, neviens neieradīsies uz izsaukumu gluži kā slimnīcā. Pašā sākumā arī bijušas bailes vilkt krekliņus pār galvu un pirmo reizi griezt nagus. Tagad, kad mazā ir paaugusies, sākusi celties un velties, parādās jaunas bažas – bailes no sasitumiem un no kaķa skrāpējumiem, kurš no visas sirds iepaticies jaunajai dāmai.
Kristīne stāsta, ka mazā Pauliņa neesot ļoti mierīga un mēdzot arī paraudāt, tomēr ar katru dienu paliekot arvien labāk. "Pirmie trīs mēneši vispār ir pazuduši kā miglā, bet šobrīd grūtākais ir tas, ka reizēm nevar saprast, kāpēc viņa raud – vai viņai kaut kas sāp, vai vienkārši niķītis atnācis ciemos vai vēl kaut kas...Sākumā grūti bija būt mierīgai, kad bērns raud. No viņas asarām uzvilkos es, viņa to sajuta – uzvilkās vēl vairāk un tā veidojās apburtais loks..."
Jaunā mamma stāsta, ka šos mirkļus vienmēr palīdzējuši pārvarēt tuvākie. Liels atbalsts ir no meitiņas tēta Jāņa, kurš ir gatavs palīdzēt jebkurā laikā, iesaistās savas atvases audzināšanā, kā arī dara visu iespējamo un neiespējamo, lai savas ģimenes dāmām būtu labi. Arī paldies vīramātei Ditai un Kristīnes mammai Dacei, kura bieži nāk palīdzēt, kad nolaižas rokas, kā arī tētim Jānim, kas allaž apgādā jauno ģimeni ar dažādiem labumiem. Protams, lielu atbalstu sniedz arī viņas draudzenes – jaunās māmiņas, kurām vienmēr var palūgt kādu padomu no sērijas "bet ko darīt, ja..", "kāpēc ir tā?".
Kristīne atzīst, ka dzīve ir izmainījusies, un ir nācies atteikties no saviem hobijiem – tautiskajām dejām un kora, kurā palēnām sāk atgriezties, tomēr viņa ir laimīga. "Šobrīd dzīve apgriezusies kājām gaisā, bet es izbaudu laiku mājās ar meitiņu, jo tik maza, kā viņa ir tagad, nebūs nekad, un tik daudz laika viena otrai mēs pēc tam nevarēsim veltīt. Un, lai arī cik grūti bija, tas aizmirstas katrā brīdī, kad mazā pasmaida, ierunājas savā jaukajā valodiņā, smejas, samīļo un iedod slapju, siekalainu buču," patīkamajos mirkļos gremdējas jaunā mamma. "Laimes brīdis ir tad, kad viņa iemieg tavā klēpī un jūtas tur kā visdrošākajā vietā uz pasaules. Patiesu laimi sagādā katrs jaunais sasniegums. Esmu laimīga, kad viņa savas mazās rociņas stiepj man pretī, lai paņemu viņu un samīļoju. Laimes mirklis ir arī tad, kad esmu dusmīga, jo nevaru nolikt viņu gulēt, bubinu, bet viņa par to pasmejas. Šādu brīžu ir tik daudz un tos visus gribas iemūžināt un atcerēties!"
"Tikai pirms astoņiem mēnešiem, kad kļuvu par mammu, sapratu, kā skrien laiks. Bija reizes, kad darba nedēļa paskrēja ātri, taču tagad tie, kas skrien, ir mēneši, jo tieši tā es šobrīd skaitu laiku – mēnešos. Reti kurš pajautā – kā tu jūties? Kā iet tev? Tagad jautā – kā tad jums iet? Cik tad jau liela? Un tad es atbildu – astoņi mēneši," par savu ikdienu teic lepnā māmiņa.
Taujāta, lai viņa raksturo, ko īsti nozīmē būt mammai, Kristīne teic: "Šis ir sarežģīti. Būt mammai. Tas ir būt visam – miera ostai, siltam apskāvienam, zālēm, klaunam, skolotājai, apkopējai, pavārei un visam, visam citam. Bet kopumā, būt mammai, tas ir skaisti!"
Sniedze: nogurums turpinās mēnešiem
Kad mazā ieradusies pasaulē, Sniedze izjutusi vieglumu – it kā sāpes pārgājušas, bet iestājies liels nogurums. "Kad ieraudzīju mazo, nebija uzreiz tā kā filmās rāda, jo bija ļoti grūti un gribējās mieru. Bet pēc tam bija tā sajūta – neticas, ka mazā nu jau ir klāt. Šķita, ka vēl nesen tikai uzzināju, ka būs, un nu jau turi rokās mazulīti. Tad iestājas tāda laimes sajūta," atminas Sniedze. Viņa teic, ka nogurums pēc šīs pieredzes esot bijis tik liels, ka viņa vēlējusies aizmigt pat uz gadu vai diviem. "Nogurums turpinās mēnešiem un līdz šim vēl ir nedaudz, jo nav iespējams pa nakti izgulēties, tev vienmēr jābūt pie mazā un viņam vajag tevi uz simts procentiem."
Sniedze stāsta, ka pirmais mēnesis esot bijis ļoti grūts: "Visu to laiku bija jāpierod pie tā, kā paņemt rokās, vai viņai nav pārāk auksti vai karsti, ko viņa vēlas, ja raud, kā apkopt... Bail bija likt vannā pirmo reizi, bet kaut kā palēnām sapratām visu un tagad jau šķiet viss pilnīgi normāli. Bez mazās mēs nespētu iedomāties savu dzīvi." Jaunā māmiņa stāsta, ka, neskatoties uz to, meitiņa pirmajos trīs mēnešos esot bijusi mierīga un tikai tagad sākusi izrādīt savu raksturiņu. Tomēr, protams, abu atvasīte likusi pārbaudījumus jaunajiem vecākiem arī agrāk: "Apmēram divos mēnešos bēbītim saka jukt diena ar nakti. Tas izpaudās tā, ka viņa visu dienu gulēja, bet naktī gribēja spēlēties. Un tur neko nevar izdarīt. Bija reize, kad mēs pat līdz četriem no rīta tusējām. Lai to mainītu, bija nedēļas, kad mēs ap pusnakti gājām staigāties ar ratiem, lai viņa aizmigtu. Palēnām kaut kā atkal apradām ar to, ka nakti ir jāguļ un dienā ir jādarbojas. Uz šo brīdi mums viss ir kārtībā ar miegu un uzvedību," stāsta Sniedze, piebilstot, ka pilnvērtīgs miegs arī bijis vienīgais, no kā tā pa īstam nācies atteikties, viss pārējais esot kā parasti un ir iespējams apvienot.
"Reizēm uznāk tāda bezcerības sajūta, it sevišķi tad, kad ir pārgurums, bērns ir kašķīgs, ir kādas nesaskaņas mājās vai problēmas, bet, paskatoties uz to mazo sejiņu, kas ir priecīga tevi ieraugot, uzreiz visas sliktās domas pagaist. Pats grūtākais ir mīlēt sevi, ja tev visvairāk ir jāmīl savs bērniņš un vīrs," skaidro jaunā mamma.
Anete: man likās, ka nemācēšu sadalīt uzmanību tā, lai abiem tā ir pietiekoša un maksimāli vienāda
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
