Austrumu zemēs – Ķīnas, Tibetas, Nepālas, Indijas u.c. kultūrās – gongs jau izsenis kalpojis gan kā saziņas līdzeklis (starp cilvēkiem un dieviem, starp cilvēkiem un cilvēkiem, arī kā brīdinājums ienaidniekiem), tomēr galvenokārt izmantots, lai dziedinātu ķermeni un garu. Gongs vienmēr uzskatīts par maģisku instrumentu, simbolu, piemēram, Senajā Grieķijā tas atvēra mirušo valstību, citviet tā skaņas vēstījušas par svarīgiem notikumiem, ar gongiem pavadīja rituālus. Gongs vienmēr ticis uzskatīts par labklājības simbolu.
Gongu un Tibetas (vai Nepālas) dziedošo trauku dziedinošā iedarbība ir iespējama, pateicoties skaņas un vibrācijas saspēlei. Skaņas virstoņu (obertonu) mijiedarbības pamatā ir skaņas viļņu princips – divas skaņas plūsmas satiekas, izveido stāvošu vilni un izšķīst skaņu jūrā.