Mūžīgais jautājums: kāpēc ir tik grūti atrast otru pusīti?  (3)

Jau pašā vārdā ir atbilde – puse ir tikai kaut kāda daļa, cilvēks, kurš jūt, ka viņam kaut kā dzīvē trūkst.
Un visu dzīvi viņš vada meklējumos. Klejo no attiecībām uz attiecībām un meklē savu papildinājumu, lai izveidotos viens vesels.

Iesaistījies attiecībās, tu saproti, ka šī nav tava pusīte, un izej no tām.

Ja dzīvē notiek attiecību saraušana, turklāt ne pēc tavas, bet partnera vēlēšanās, rodas smaga trauma un sāpes. Bez šīs daļas tu zaudē veselumu, jūties nepilnīgs – tu atkal esi kļuvis par pusīti.

No vienas puses, šāds attiecību veids ir kā svētība, jo tajās tu gūsti lielu atbalstu. Visu, kā tev pašam nav, tu sameklē otrā cilvēkā. Atrod, izveido pāri un radi veselumu.

Tādas attiecības pirmajā acu uzmetienā ir ļoti harmoniskas un stabilas, taču – līdz pirmajiem konfliktiem.

Bet, kad izej no šādām attiecībām, tu jūties tā, it kā tev būtu atņemts visvērtīgākais dzīvē. Un tu paliec vientulībā.

Līdzīgs pievelk līdzīgu. Sieviete pievelk vīrieti uz tāda paša attīstības līmeņa kā viņai. Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs apgūstam noteiktas mācībstundas. Pēc laiciņa mēs no šīm ļaudīm šķiramies. Atrodam nākamo partneri. Un atkal tas pats, mainās ja nu vienīgi "mācību priekšmeti". Bet pati situācija, ja uz to raugās no malas, paliek līdzšinējā.

Ja esi pavirzījies uz priekšu, veicis lēcienu attīstībā, kļuvis vibrāciju ziņā augstāks, tātad nākamais partneris, ko atradīsi, atbildīs tev. Taču attīstība notiek katru dienu. Un, ja pēc laika tu būsi izmainījusies, bet tavs partneris nemainās un izvēlas palikt uz tā paša attīstības līmeņa, tad tuvojas neizbēgama šķiršanās. Daudzi izvēlas palikt tādās attiecībās, jo baidās no vientulības, no palikšanas "nepilnīgam".

Kāpēc mēs laiku pa laikam atgriežamies tādās situācijās?

Bērnībā ļoti daudzus no mums nostādīja izvēles priekšā: "Gribi, lai tevi mīlu? Nopelni manu mīlestību." Reti kurš bērnībā izspruka bez tādas vecāku šantāžas. Viņi jau negribēja neko sliktu, viņiem vienkārši bija nepieciešami ērti bērni, kuri netraucē dzīvot pieaugušo dzīvi. Viņus tā bija mācījuši viņu pašu vecāki. Un tā tālāk.

Pēc tādām epizodēm iekšā veidojas vakuums, tukšums, ko gribas piepildīt. Un mēs to piepildām ar kaut ko no ārienes. Meklējam partnerus, lai dabūtu uzmanību un mīļumu. Un tajā slēpjas lielas lamatas.

Kad mīlestības, uzmanības un kaisles pārpilnība izsīkst vai ieiet rāmākā fāzē, tad viņam ar saņemto plūsmu kļūst par maz. Un viņš to meklē kaut kur pa malām. Tie pat nav seksuālie kontakti, bet vienkārši mijiedarbība.

Šāds tukšums neaizpildās no iekšpuses, tāpēc tāds cilvēks visur cenšas to atrast (uzmanību, pozitīvu vērtējumu utt.).

Ja iekšā ir tukšums, tu visu dzīvi meklēsi šo pusīti. Iespēju aizpildīt to, kā tev trūkst.

Galvenais rādītājs, kā noteikt, vai tu esi pusīte: ja tev ir bijusi šķiršanas ar mīļoto cilvēku un pēc tam tu juties tā, it kā mirtu un it kā tava sirds būtu pārplēsta, – tā ir šī pusīšu sajūta.

Veselums – tā ir pabeigtība, pilnīgums. Veseluma ideja ir saistīta ar pretstata jēdzienu – melns-balts, sieviešu-vīriešu, labs-slikts utt.

Ja divus konfliktējošus pretstatus savieno un integrē, tad rezultāts ir kopīgs veselums.

Veselais ir lielāks par daļu summu. 1+1 ir nevis 2, bet kaut kas vairāk. Veselo raksturo jaunas kvalitātes un īpašības, kas nepiemīt atsevišķām daļām, bet rodas mijiedarbības procesā. Veselam būt ir daudz vienkāršāk, jo nav zaudējuma sāpju. Nav sajūtas, ka dzīve sabruks ik reizi, kad tev pateiks "uz redzēšanos". Tu esi iekšēji piepildīts. Tas nenozīmē, ka tev nevienu citu nevajadzēs. Tu izlemsi, vai gribi būt kādās attiecībās.

Apvienot vīrišķo un sievišķo. Ikvienā ir gan vīrišķā, gan sievišķā daļa. Vīrišķā ir aktīva, tās uzdevums – rīkoties. Tā ir loģiskāka un vienkāršāka. Cilvēki ar prevalējošu vīrišķo enerģiju neredz zemtekstu, uzticas loģikai. Sievišķā daļa ir pasīva, uz iekšieni vērsta, intuitīva, vairāk uzticas sajūtām, emocijām.

Senāk varēja būt vai nu viens, vai otrs. Tagad mēs dzīvojam interesantā laikā, kad efektīva rezultāta vārdā sevī jāapvieno abas daļas. Ideālajā gadījumā viss ir līdzsvarā, šis princips darbojas sen un visur.
Apvienot tumšo un gaišo. Mūsos katrā ir tas, ar ko lepojamies, un tas, kas mums nepatīk. Tas, ko nepieņemam, un tas, no kā kaunāmies.

Īpašības, ko mēs noraidām un nosodām, tiek izstumtas no mūsu apziņas: tā ir mūsu tumšā puse.
Tas, kas mūs sajūsmina citos, piemīt arī mums pašiem. Tā ir mūsu gaišā puse.

Savienot ķermeni un garu. Mācies izpaust savas jūtas, attīsti intuīciju, nodibini saikni ar savu garu, ar savu augstāko "Es".

Savienot prātu ar sirdi. Mūsu smadzenes ir dators. Bet datorā glabājas tikai tas, ko mēs tur esam ielikuši. Prāts pārstrādā tikai to informāciju, kuru saņēmis iepriekš. Kaut kad tas ir strādājis. Un mēs esam izmantojuši tikai savas zināšanas un dzīves pieredzi. Taču mēs nevaram zināt visu, pamanīt visus variantus, toties varam just, ieklausīties intuīcijā. Pieņemot svarīgu lēmumu, nepaļaujies uz prātu vien. Uzklausi, ko spriekšā čukst sirds.

Būtība ir tajā, ka pusīšu nav. Pusīte ir tas, ko tu neredzi sevī. Pusīte ir tas tukšums, ko pūlies aizpildīt "no ārpuses". Tu pievelc cilvēkus, par kādiem gribēji kļūt, un formē mītisku, nenoturīgu veselumu. Kad attiecības ieplaisā, tu paliec viens – pusīte.

Tāpēc, ja vēlies atrast savu cilvēku, kļūsti par to! Ko tu izstaro, to arī pievelc.

Sīki apraksti visas īpašības, ko vēlies redzēt šajā cilvēkā. Salīdzini ar sevi – vai tev tas viss piemīt? Ja ne – tu nekad nepiesaistisi tādu partneri, kādu vēlies.

Ja savienoji vīrišķo ar sievišķo, gaišo ar tumšo, ķermeni ar garu un prātu ar sirdi, tad tu iegūsti veselumu. Un pievilksi tādu pašu partneri.