Trīs ruksīši no kārtīgām, nodrošinātām ģimenēm. Skolēnu biznesa pasakas

"Junior Achievement Latvija" sadarbībā ar partneriem un atbalstītājiem visa mācību gada garumā organizēja finanšu pratības konkursus "Mana vārdnīciņa" 1.-4. klašu skolēniem un "Biznesa pasakas" 5.-9. klašu skolēniem.

Konkursā "Mana vārdnīciņa" Latvijas Bankas žūrijas komisija izvērtēja 188 iesniegtos darbus no 30 Latvijas skolām, noskaidrojot labākos sākumskolas skolēnus – konkursa finālistus. Savukārt konkursā "Biznesa pasakas" tika saņemtas 286 iesūtītas pasakas, kuras izvērtēja "JA Latvija" sadarbības partneri un atbalstītāji – Latvijas Ekonomikas attīstības forums, zvēru pazinējs un Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka, "Latvijas valsts meži" un citi.

Nu ir noskaidroti un apbalvoti konkursa laureāti un ar pasaku autoru un "JA Latvija" atbalstu, piedāvājam iepazīties ar dažām skolēnu sacerētajām biznesa pasakām. Biznesa pasaku konkursā 5.-9. klašu skolēni tika aicināti sacerēt pasaku par ekonomikas un uzņēmējdarbības tēmām, un pasakām bija jābeidzas laimīgi.

"Reiz kādā lielā, lielā mežā piedzima mazs, mazs pūcēns. Kad pūcēnam palika gadiņš, viņš vēlējās apskatīt lielo, plašo mežu. Pūcēns devās ceļā. Pirmais, ko pūcēns satika, bija ezītis. Ezītis sasveicinājās ar pūcēnu un teica: "Man nav laika garām sarunām, man jāstrādā, esmu uzņēmējs un gribu, lai manam uzņēmumam veicas." Pūcēns neizpratnē noskatījās ezītim nopakaļ un nodomāja: "Kas ir uzņēmums?" Kad pūcēns pārnāca mājās, viņš jautāja mammai: "Mammu, kas ir uzņēmums?" Mamma atbildēja: "Manu mazo pūcēn, uzņēmums ir tas, ka tu piegādā kādam vajadzīgu lietu, piemēram, ezītis mūsu mežā piegādā sēnes, par vienu sēni ezītis pretim prasa kādu spalviņu savai midziņai." Pūcēns iesaucās: "Ho-o, es sapratu! Kad izaugšu liels, tad es arī veidošu savu uz- uz- uzņēmumu!"

Pagāja divi gadi, pūcēns bija izaudzis liels. Vienu dienu pie pūcēna pielidoja sarkankrūtīte un vaicāja: "Pūcēn, tu esi liels, man vajag dažādus zariņus, vai tu vari palīdzēt?" Pūcēns atbildēja: "Labi, bet tu man par to pretim dosi desmit sēklas." Sarkankrūtīte piekrita. Pēc izpalīdzēšanas pūcēns atcerējās savu bērnības sapni. Viņš nolēma doties uz meža domi. Nokļuvis meža domē, pūcēns teica: "Es vēlos dibināt savu uzņēmumu, tā nosaukums būs "Izpalīdzīgie spārni". Meža dome piekrita, pūcēns ieguldīja savus krājumus: visas savāktās meža putnu izkritušās spalvas. Pūcēns sniedza pakalpojumu tiem, kam vajadzēja palīdzību ligzdu veidošanai. Lai viņam veiktos, tika radīta reklāma, kurā bija minēts, ka pūcēns palīdz dažādos ligzdu celtniecības darbos, par vienas stundas darbu prasa desmit sēklas. Pūcēna pirmie noalgotie darbinieki bija māsa un brālis.

Pagāja gads, pūcēnam nebija nekādu parādu, arī palīgi bija apmierināti, jo regulāri saņēma algu. Pāri palika tūkstoš sēkliņu, daļu noguldīja nebaltām dienām, daļu izmantoja kā rotaļlietas bērniem. Pēc kāda laika viņa pakalpojumi bija pieprasīti arī citos mežos. Pūcēns saprata, ka trijatā galā netiks, ka vajag vairāk darbinieku, tāpēc izlika sludinājumu, ka meklē palīgus dažādos celtniecības darbos. Pūcēna uzņēmums attīstījās, viņam bija daudz darbinieku. Pūcēna uzņēmumā visi jutās apmierināti, jo uzņēmējs pucēns rūpējās ne tikai par darbinieku materiālo nodrošinājumu, bet arī par viņu labsajūtu – katru gadu viņš visus savus darbiniekus aizveda ekskursijā uz kādu neredzētu mežu.

Mācīsimies no gudrā, uzņēmīgā un izpalīdzīgā pūcēna rūpēties par citiem un arī par sevi!"

"Reiz dzīvoja trīs ruksīši no kārtīgām, nodrošinātām ģimenēm. Dzīvoja viņi kā gribēja, katra diena bija svētki. Viņiem bija viss, par ko varēja sapņot jebkurš Zvērpilsētas iedzīvotājs: dārgi pulksteņi, izmeklētas mašīnas, ēdiens tikai no restorāniem, apģērbs no dārgu zīmolu veikaliem. Ruksīšiem bija daudz draugu, katru dienu viņi atpūtās dārgos klubos. Vecāki neatbalstīja šādu ruksīšu dzīvesveidu un tāpēc nolēma rīkoties.

Pirmo ruksīti sauca Francis, viņa tēvs bija Zvērpilsētas veikalu ķēdes īpašnieks, tas nozīmē – ļoti aizņemts ruksis, tāpēc nevarēja veltīt laiku savam dēlam. Mamma nekur nestrādāja, savu brīvo laiku izmantoja, ceļojot pa pasauli, tāpēc arī viņa bieži nebija mājās. Par Franci rūpējās mājkalpotājas. Francis bija viens no populārākajiem zvēriem pilsētā, visi viņu pazina kā "ballīšu karali". Viņš bija jaunākais no trim ruksīšiem.

Otro ruksīti sauca Marsels, viņa vecākiem piederēja populāru restorānu ķēde Eiropā. Viņi ļoti mīlēja savu vienīgo dēlu, tāpēc izpildīja visas viņa iegribas. Marsels mācījās visprestižākajā augstskolā, tomēr draugi zināja, ka viņš ir ļoti slinks un nevēlas neko darīt.

Trešo ruksīti sauca Tobiass. Viņa tēvs bija 17. vietā "Forbes" sarakstā. Viņam piederēja pasaulē pati lielākā elektronikas ražošanas kompānija. Neskatoties uz tēva panākumiem, Tobiass bija ļoti pacietīgs un čakls. Tomēr tas netraucēja viņam daudz laika pavadīt klubos un tērēt tēva naudu pa labi un pa kreisi.

Beigu beigās vecākiem apnika, ka viņu dēli slinko un tērē naudu, tāpēc viņi savstarpēji vienojās, ka laiks bērniem sākt patstāvīgu dzīvi. Vecāki sapulcināja kopā visus trīs rukšus un paziņoja, ka tagad viņi paši pelnīs sev naudu dzīvošanai. Katra ģimene izsniedza savam dēlam lielu naudas summu un atļāva pašiem izvēlēties, kā viņi izmantos iegūto naudu.

Draugi, maigi izsakoties, bija pārsteigti par vecāku lēmumu. Viņiem bija daudz naudas, bet nezināja, ko ar to iesākt. Iepriekš, tērējot naudu, nedomāja par to, kur ņems nākamo. Taču viss nebija nemaz tik slikti, jo visiem bija zināšanas biznesā, viņi mācījās augstskolās.

Par šo situāciju vismazāk satraucās Tobiass, jo viņš jau sen gribēja uzsākt savu biznesu. Draugi vienojās, ka vislabāk viņi pārzina izklaides industriju, tāpēc atvērs pilsētā divus jauniešu klubus.

Nevarētu teikt, ka Marsels un Francis alka nepacietībā aktīvi darboties šajā biznesā. Marsels pēc dažām dienām atklāti paziņoja, ka nevēlas neko darīt, pameta draugus un aizbrauca atpūsties uz Spāniju. Francis un Tobiass nolēma palikt kopā un turpināt veidot biznesu. Viņi ieguldīja jauniešu klubos visus līdzekļus, paši dzīvoja diezgan pieticīgi.

Ieguldītais darbs atmaksājās, ideja izrādījās veiksmīga un guva lielu popularitāti, klubus apmeklēja daudz jauniešu. Viņi sāka gūt peļņu.

Tieši tajā laikā no Spānijas atgriezās Marsels. Viņš izklaidēs bija iztērējis visu savu naudu, tāpēc neko labāku neizdomāja, kā atgriezties pie vecākiem un lūgt piedošanu. Vecāki, protams, dēlam piedeva, tomēr izvirzīja nosacījumus, lai turpina mācības augstskolā un sāk strādāt tēva uzņēmumā.

Francis un Tobiass cītīgi strādāja un kala plānus par darbības paplašināšanu. Tad iejaucās viņu vecāki, kuri uzslavēja bērnus par to, ka viņi kļuvuši pieauguši un patstāvīgi. Visi izlīga mieru.

Trīs draugi pabeidza augstskolu, pēc vecāku aiziešanas pensijā pārņēma ģimenes uzņēmumus un kļuva par ģimenes apgādniekiem. Tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi!"

"Zilonēns vārdā Tobijs vienmēr vēlējies kļūt par lielu zvaigzni cirkā. Bet sakarā ar to, ka Tobijam bija milzīgas ausis, apaļīgs ķermenis un īss snuķītis, viņu cirkā nepieņēma. Viņam vajadzēja meklēt citu iespēju, kā tikt cirkā.

Kādu dienu zilonēns aizgāja līdz cirkam, lai redzētu leģendāro lauvu Maksu. Tobijs nolēma aiziet ātrāk, lai viņam būtu garantēta labākā vieta visā zālē. Zilonēns bija aizgājis uz cirku tik agri, ka visas dekorācijas tikai sāka uzstādīt. Slēpjoties aiz stūra, Tobijs izdzirdēja, kā runā cirka galvenais par to, ka viņiem nebija pietiekami modernas un košas dekorācijas. Un tad zilonēnam iedegās spuldzīte galvā. Ja viņš nevar būt cirka lielākā zvaigzne, vislabākais veids, kā kļūt kaut cik pazīstams cirkā, viņš varētu pats izveidot dekorācijas no kartona, kuru varētu atrast pie atkritumiem.

Tobijs uzreiz steidzās uz atkritumiem un atrada kaudzes ar kartonu. Viņš mēģināja paņemt snuķītī, cik vien varēja, bet ar vienu kaudzi kartona nebūtu pietiekami, lai izveidotu milzīgajam cirkam dekorācijas. Tā zilonēns patērēja apmēram stundu, tikai nesot kartonu uz savām mājām. Pēc mēneša griešanas, krāsošanas un smaga darba, viņš bija gatavs savu preci piedāvāt cirkam.

Pēc ilgas runāšanas ar cirka galveno, viņi nolēma apskatīt, kādas būs dekorāciju atsauksmes pēc cirka testa izrādes. Daudzi mazie dzīvnieciņi, ieraugot jaunās cirka arēnas noformējumu, uzreiz lūdza vecākiem, vai kaut ko līdzīgu nevar paši iegādāties. Tādā veidā cirka vadītāji saprata, ka dekorāciju pieprasījums ir liels, un zilonēna dekorācijas arī sanāk lētākas, nekā iepriekš pirktās. Tādā veidā zilonēns pats uzsāka biznesu, ieguva sadarbības partnerus un nopelnīja naudu gan no cirka, gan ārpus tā."

"Reiz dzīvoja Pēteris, kuram nebija ko darīt. Viņš gribēja zīmēt, bet nebija uz kā, tāpēc viņš izgāja ārā.

Ārā viņš redzēja daudz atkritumus un izdomāja, ka varētu sākt savu atkritumu savākšanas biznesu, lai padarītu skaistāku apkārtni un atkritumus izmantotu pārstrādei, un pēc tam gatavotu papīru. Nākamajā dienā viņš pie sevis uzaicināja draugus, lai paziņotu to, ka viņš ir izdomājis veidot šo biznesu.

Kad draugi bija atnākuši, viņi visi gribēja zināt, kāpēc viņi vispār tika uzaicināti ciemos. Un, kad visi bija paēduši, Pēteris viņiem izstāstīja par šo biznesa plānu. Viņi visi bija izbrīnīti. Viņi Pēterim uzdeva visdažādākos jautājumus. Pēteris uz šiem jautājumiem atbildēja, bet vispopulārākais jautājums bija ''par ko šis bizness būs''. Pēteris uz šo jautājumu atbildēja ar ''es vēl īsti nezinu, tāpēc es jūs šeit sasaucu, lai paprasītu, vai kāds vēl negribēs piedalīties šajā biznesā un tad mēs kopīgi varētu izdomāt, par ko šis bizness varētu būt''.

Šim plānam pieteicās Jānis, Ilze, Gustavs, Māra, utt. Pēteris lika visiem apskatīties rūpīgi apkārt un lika ieraudzīt daudzos samestos papīrus un citus atkritumus, kurus vajadzētu savākt un daļu no tiem izmantot kāda produkta ražošanai. Kopīgi spriežot, viņi nonāca pie secinājuma, ka nodarbosies ar atkritumu savākšanu un pārstrādi, nākotnē uzcels atkritumu pārstrādes uzņēmumu, kā rezultātā ražos papīru un līdz ar to saudzēs dabu, jo necirtīs kokus.

Viņiem visiem kopā gāja ļoti jautri un interesanti. Katram bija ļoti daudz idejas un neviens negribēja pamest šo biznesu. Pēteris bija laimīgs, kad viņa plāns ritēja tik raiti un visiem tas šķita interesants.

Bet tad pēkšņi plāns izjuka, visi aizgāja, jo viss sāka ritēt daudz lēnāk un visiem bija daudz mazāk laika, lai satiktos un piedalītos plānā.

Izrādās, ka visu, kas saistīts ar biznesu, bija grūti paredzēt, grūti bija sadarboties. Pēteris bija bezgalīgi saskumis, viņš raudāja un pārdzīvoja, lūdzās, lai visi nāk atpakaļ, taču neviens viņu neuzklausīja un nepalīdzēja Pēterim, jo liela daļa bija iedomājusies, ka biznesā viss ir jautri un ātri var kļūt bagāts.

Taču tad ieradās Kristaps, kurš mainīja visu un darīja ar Pēteri visu līdz galam, analizēja kļūdas un turpināja, to, kas bija labi iesākts. Pie reizes viņi kļuva par labākajiem draugiem un viņi bija nešķirami. Pēteris atkal bija laimīgs un smaidīja katru dienu, vairs nekad nebija saskumis. Kristaps vairs viņu nekad neatstāja nelaimē un vienmēr palīdzēja, ja bija grūti. Viņi abi kļuva slaveni ar savu biznesu, un visi viņus slavēja, viņi kļuva bagāti kopā. Lielākais prieks bija par sakopto dabu un produkciju, ko var izgatavot no atkritumiem. Apkārtējie iedzīvotāji nevarēja vien beigt slavēt uzņēmīgos puišus. Arī katrs, kas gatavojās kaut ko nomest zemē, drusku piedomāja, ka tas nav labi, ka te viss ir tik tīrs un skaists, ka nemetīs gan zemē, bet aiznesīs līdz atkritumu kastei. Viņi apceļoja pus pasauli, viņi pie reizes nodarbojās ar labdarību un palīdzēja gan bezpajumtniekiem, gan bērniem, kas ir bez ģimenēm.

Viņi no sava biznesa dāvāja bērniem papīra lapas, kas ļāva bērniem atsākt zīmēt, bērni vairs nezīmēja tikai datorā, bet zīmēja uz īstām papīra lapām. Viņiem bija pašiem sava papīru fabrika un viņiem viss gāja kā pa diedziņu. Pēteris nekad nebija juties tik laimīgs, viņš nekad nebija jutis to, ka viņš kādam būtu vajadzīgs, līdz uzradās Kristaps, kurš mainīja viņa dzīvi uz visiem laikiem. Tagad viņi varēja atļauties visu, ko vēlējās, un viņiem bija slavenākā un skatītākā fabrika pasaulē, ar ko viņi ļoti lepojās.

Viņi kļuva laimīgi, bagāti un smaidīgi uz visu mūžu, Pēteris nezināja, kā pateikties Kristapam par visu ko viņš, viņa labā ir darījis. Viņi kopā ir tik daudz piedzīvojuši, tas pat nav vārdiem izsakāms, viņi spēlējās kopā, viņi raudāja kopā, viņi atbalstīja viens otru.

Tāpēc jāatceras, ka nekad nav par vēlu domāt un rīkoties, jums vajag tikai cilvēku, kas jums palīdzēs un atbalstīs jūs, arī Pēteris vienkārši pēkšņi izdomāja veidot biznesu, ko bija saplānojis, un nu, lūk, – viņam tas izdevās. Viņš atrada tādu cilvēku kā Kristaps un viņa dzīve kļuva desmit reižu labāka. Tāpēc, lai vai kas notiktu, nepadodaties, smaidāt un priecājaties par dzīvi."