Rīga – Parīze: kā Jolanta 22 gados kļuva par daudzbērnu mammu un dzīvo kā filmā  (16)

Mātes dienu gaidot, lūdzām Jolantu padalīties savās sajūtās, kā tas ir – būt tik jaunai trīs bērnu mammai, turklāt tālu no savas dzimtenes.

"Es nekad nevarēju iedomāties, ka 22 gadu vecumā kļūšu par trīs bērnu mammu. Vēl vairāk, es nekad nebiju domājusi, ka vispār par tādu kļūšu. Bet, kā tagad smejas mana mamma jeb nu jau 40 gadīga ome: "Nekad nesaki nekad!" smaida Jolanta un turpinājumā – viņas pašas stāsts.

"Es satiku savu bērnu tēvu 2014. gada trešajā jūlijā, trīs dienas pēc skolas absolvēšanas. Pēc garas darba dienas es saņēmu īsziņu no draudzenes ar uzaicinājumu patusēt. Tā bija silta vasaras nakts, un man kabatā bija 14 eiro, kas bija pietiekami, lai nopirktu divas "Cuba Libre's", un es nodomāju: "Kāpēc gan ne?" Devāmies tūrē pa Vecrīgas klubiem, taču iestrēgām vienā no tiem, jo tur nu viņš bija – bezgala izskatīgs, harizmātisks vīrietis, kurš burtiski izstaroja pašpārliecinātību. Tieši tāds, no kādiem meitenēm ir labāk turēties pa gabalu, taču mani, kā vienmēr, vilka uz nepatikšanām.

Izrādījās, ka viņš ir no Parīzes. Es apzinājos, ka no mūsu savienības diez vai sanāktu kaut kas prātīgs. Mūs šķīra vairāk nekā 2000 kilometru distance, bija stipri jūtamas kultūras, vecuma un pat rakstura atšķirības. Bet pamēģini to ieskaidrot 20 gadus jaunai meitenei, brīvai no jebkādiem pienākumiem un atbildības, kas iemīlējusies burtiski bez prāta un ar milzu alkām pēc piedzīvojumiem. Es biju gatava sekot viņam uz visām debespusēm. Un tā arī notika. Jau pēc mēneša viņš atbrauca man pakaļ, lai kopā dotos uz Franciju. Un te nu es biju, trīs minūšu gājienā no Eifeļtorņa, roku rokā ar manu monsieur. Kur skatījās mani vecāki?

Rezultātā, pēc nepilna kopā pavadīta gada, tāda, ka "Santa Barbara" vienkārši "otdihaet" (nobāl), mums pieteicās bērniņš. Nemelošu, sajūtas bija divējādas. Man bija bail. Es lasīju, ka divas trešdaļas pāru pēc pirmā bērna parādīšanās cieš no depresijas un gandrīz trešdaļa šķiras.

Es biju pārliecināta, ka mēs būsim daļa no šīs statistikas, jo, kā jau iepriekš minēju, mūsu attiecības bija tālu no ideālām. Mēs apzinājāmies, ka mūsu kopdzīve nebūs no tām vienkāršākajām, un atkāpties vairs nav kur. Mums atlika divi varianti: turpināt kašķēties līdz neprātam vai saņemties un kļūt atbildīgiem. Ne sevis, bērna dēļ. Mēs izvēlējāmies otro variantu, un viss mainījās.

2016. gada martā piedzima mūsu Anja. Sajūtas bija neaprakstāmas. Vienā mirklī no bezrūpīgas meitenes es kļuvu par mammu. Arī viņš mainījās. Rūpes par bērnu mūs padarīja par vienotu komandu. Mēs atbalstījām un iedrošinājām viens otru. Vēl vairāk, mēs iemācījāmies kašķēties "pareizi" (mēs joprojām mācāmies). Anja pārpildīja mūs ar tik neaptveramu mīlestību, ka viss apkārt sāka šķist mazsvarīgs. Vai es jau minēju, ka nav nekā burvīgāka, kā vērot savu vīrieti kopā ar bērnu? Tu izjūti pilnīgi citāda veida mīlestību, tādu, kas pārklājas ar cieņu un īpašu maigumu. Kaut kādā brīdī mēs pat sākām izskatīties pēc vienas no tām pārspīlēti laimīgajām ģimenēm, uz kurām skatoties, paliek nelabi. Taču tas ilga tikai brīdi (bet, protams).

Vienu dienu es pamodos no sāpēm vēdera lejasdaļā. Sāpes bija tik neaprakstāmi mokošas, ka nācās izsaukt ātro palīdzību. Atklājās, ka manā olnīcā ir milzu cista, kuru bija steidzami jāoperē. Pēc divām stundām es gulēju uz operācijas galda, un kad pamodos, pie manis piegāja medmāsa, un iedeva man rokās papīru, uz kura bija ultrasonogrāfijas attēli. Es atkal biju stāvoklī, šoreiz ar dvīņiem, vien piecus mēnešus pēc pirmā bērna dzimšanas. Man iestājās smaga depresija, kas ilga līdz pat pēdējai grūtniecības dienai. Saprotiet mani pareizi, man patika būt mammai un es biju pateicīga par iespēju tādai būt. Tomēr, kad tev ir 22 gadi, tu diez vai sapņo par daudzbērnu ģimeni šajā vecumā. Tu esi enerģijas un ambīciju pilna, un tici, ka visa pasaule ir tavu kāju priekšā. Manā priekšā bija fakts, ka pēc nepilna gada es kļūšu par trīs bērnu māti, un dzīve, par kuru es biju sapņojusi, būs nesasniedzama. Kas par muļķībām bija manā galvā!?

Šodien mūsu dvīņu meitenēm Mijai un Lunai jau ir vairāk nekā mēnesis, Anjai – trīspadsmit mēneši. Pa šo laiku esam paspējuši pabūt desmit pasaules valstīs, no Dubajas līdz Ņujorkai. Mēs saderinājāmies un divreiz pārvācāmies. Kaut kur pa vidu es pat biju uzsākusi studijas, kuras diemžēl nācās pārtraukt, taču es neesmu pārtraukusi pilnveidot sevi kā personību. Tomēr ir grūti nepazaudēt sevi visā tajā juceklī, kas nu jau ir manas dzīves pamatsastāvdaļa.

Audzināt vienu bērnu ir grūti. Audzināt trīs, turklāt ar gada un vien 20 minūšu starpību, ir vēl grūtāk. Kopš mēs pārvedām mājās mūsu jaunākās atvases, esmu raudājusi vairāk nekā visa mūsu trijotne. Es jūtos nogurusi, līdz bezspēkam izsmelta. Man nav laika ne paēst, ne nomazgāties. Man ir nopietnas problēmas ar ēstgribu, un mana nervu sistēma ir tuvu totālam sabrukumam. Bet es nemelošu, ja teikšu, ka vēl nekad neesmu bijusi tik laimīga. Manuprāt, tas arī ir pats grūtākais, esot mātei – pastāvīgi upurēt sevi, un tajā pašā nepazaudēt savu "es".

Mana dzīve ir apgriezusies kājām gaisā, es joprojām cenšos atrast sevi šajā trakajā piedzīvojumā – būt mātei. Ir dienas, kad no laimes birst asaras, ir dienas, kad asaras birst visiem, turklāt vienlaicīgi, it īpaši naktīs. Bez šaubām, mūsu mājā vienmēr valdīs haoss, un izskatās, ka mana galva vairs nebeigs sirmot. Tomēr katrs mirklis ir tā vērts! Neskatoties uz miega, ēdienreižu un higiēnas trūkumu, mēs esam iemācījušies būt laimīgi. Kā teica kāda no mana bloga sekotājām: "Dievs mums neuzliek vairāk, kā mēs spējam panest." Būt mammai maniem trīs mazajiem putnēniem, lai arī cik tas smagi nebūtu, ir labākais, kas ar mani ir noticis. Es no visas sirds ticu, ka esmu tur, kur man ir jābūt. Paldies "Cuba Libre'i" jeb liktenim. Nekad nevar zināt, kur tas tevi aizvedīs.

Jolantas blogu atradīsi šeit, bet viņa aktīvi darbojas arī savā "Instagram" kontā.