<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@evertonvila"> Everton Vila </a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Godīgi sakot, es nepazīstu nevienu cilvēku, kurš dvēseles krīžu (un nereti – vīna vai cita reibinoša dzēriena) iespaidā nekad nebūtu ķēries pie telefona, lai uzrakstītu savam bijušajam. Vismaz iedomājies to izdarīt noteikti ir katrs, pat ja prāts pēc tam ņem virsroku un telefons tiek rātni nolikts malā. Kāpēc tā notiek?

Pats vienkāršākais izskaidrojums – tāpēc, ka ar laiku un attālumu sliktais pabālē, bet labie kopā pavadītie mirkļi iegūst tādu kā "restaurētu" mirdzumu, apaug ar pašsacerētiem mītiem un neliek, neliek, neliek miera sirdij! Esot atsevišķi, mēs dabiski vairāk fokusējamies uz kopīgo un labo, bet, berzējot dibenu gar dibenu katru dienu, acīs vairāk duras tas, kas krīt uz nerviem, kaitina, iet šķērē ar mūsu vērtībām.

Taču ir arī cits skaidrojums.

attiecības

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit