Kāpēc un kādas īsziņas mēs rakstām saviem bijušajiem?  (1)

Pats vienkāršākais izskaidrojums – tāpēc, ka ar laiku un attālumu sliktais pabālē, bet labie kopā pavadītie mirkļi iegūst tādu kā "restaurētu" mirdzumu, apaug ar pašsacerētiem mītiem un neliek, neliek, neliek miera sirdij! Esot atsevišķi, mēs dabiski vairāk fokusējamies uz kopīgo un labo, bet, berzējot dibenu gar dibenu katru dienu, acīs vairāk duras tas, kas krīt uz nerviem, kaitina, iet šķērē ar mūsu vērtībām.

Taču ir arī cits skaidrojums.

Dziļi dvēseles līmenī mēs jūtam, vai ir atrisināta karma, un, ja nav, – dabiski tiecamies kaut ko darīt lietas labā. Protams, nevienas attiecības nav nejaušas, katrās ir kaut kas apgūstams. Var droši teikt, ka katras no tām esam nopelnījuši. Turklāt, kā jau tas notiek ar lielāko daļu daudzo iepriekšējo dzīvju notikumu, – neatceramies, par ko mums tāds gods vai sods.

Te ir viens āķis. Ja kāda cilvēks šajā dzīvē liek tavai sirdij lūzt, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir nelabojams nelietis, bezsirdis, emocionāli neinteliģents vai vēl kaut kā (atminies, kādus apzīmējumus tu mēdz lietot, un aizvieto šos, ja nepatīk).

Dažkārt iespējams ieskicēt, kādas attiecības cilvēkiem bijušas iepriekšējos iemiesojumos, un tādējādi izprast, par ko tā sāpe šajā dzīvē. Atvainoties kaut domās, izlīdzināties, piedot sev un raudzīties, vai kaut kas mainās. Nereti tiešām mainās, un tad var mierīgāk sadzīvot – kopā vai atsevišķi.

Bet var gadīties arī tā, ka cilvēks, kurš pieviļ vai sāpina, ir tuva, mīļa dvēsele, kura uzņēmusies ļoti nepateicīgu lomu – mācīt tevi. Cilvēks mācās galvenokārt caur sāpēm un grūtībām, diemžēl tā tas ir, un kādam jābūt skolotāja lomā. Šīs radniecīgās dvēseles ir tās, kuras mēs situatīvi varam ienīst, gānīt un tamlīdzīgi, bet dziļākajā būtībā nespējam nemīlēt. Jo dziļākajā būtībā mēs viņās atpazīstam kaut ko ļoti tuvu. Tajos brīžos, kad prāts palikts malā. Un tad roka pati stiepjas pēc viedtālruņa... Jo tu ar septīto maņu jūti, ka viņa enerģētika tevi baro (jā, jā – pat negatīva atgriezeniskā saikne).

Vai es iesaku nezvanīt un nerakstīt? Nē, dari, kā uzskati par piemērotāku. Bet – es noteikti iesaku nesaspļaut akā, no kuras var nākties dzert nākamajā dzīvē (ātrākas karmas gadījumā – vēl šajā). Ja zvani vai raksti īsziņu, tad tāpēc, lai pateiktu kaut ko labu!

Nevis, lai parādītu, cik krāšņi tu pašlaik (vai vēl aizvien kopš šķiršanās) ciet.

Mūsu sabiedrībā gan ir pierasts glorificēt sēras, upura lomā lielākajai daļai no mums ir daudz vieglāk "ierakstīties" nekā uzvarētāja tēlā, taču ir jāsaprot – pēc būtības ciešanas mūs nepadara godājamākus citu acīs. Arī bijušo partneru acis ne (izņemot ja nu vienīgi gadījumu, kad viņš, savukārt, ir iestrēdzis glābēja lomā). Tā kārtīgi iekūņojoties upura lomā, tu pazemini savas vibrācijas – varbūt pat līdz tam, ka nākamais piesaistītais cilvēks būs tāds pats pasaules apbižotais, un tad jūs varēsiet sacensties, kuram liktenis ļaunāks. Vai arī tas var būt kāds, kurš tevi sāpinās vēl vairāk, un tas arī, kā saka, nav variants.

Nobeigumam – mazliet izklaides. Mana versija par to, kādi motīvi katrai zodiaka zīmei liek spiest tālruņa podziņas un sūtīt ziņu uz kādreiz vissvarīgāko numuru.