Ienākot Tamāras mājā, uzreiz apņem patīkams mājīgums – pie griestiem karājas bērnu izgatavoti rotājumi, pie sienām sakārti neskaitāmi dažāda izmēra rāmīši ar fotogrāfijām, no kurām raugās smaidošu bērnu sejiņas, bet virtuvē par godu Tamāras dzimšanas dienai gaida kārdinošs svētku mielasts.
Nešaubīgi jūtams, ka saimniece apveltīta ar dabas dotu sievišķīgumu un spēju radīt omulīgu ģimenes ligzdiņu. Tamāra ir lielisks piemērs četrām audžumeitām un dēlam, kuri savukārt viņai iemācījuši drošāk un atklātāk paust mīlestību. Ik dienas, atbildot uz bērnu jautājumiem: "Iedosi bučiņu?", "Vai šodien tu arī mani mīli?", viņa uzcītīgi piepilda mazo "mīlestības kausiņus", vienlaicīgi pildot arī savējo. Jo mīlestība – tā ir došana. Turpmāk stāsta pati Tamāra…
Vispirms jāsadraudzējas
Kādreiz domāju: strādāšu tik ilgi, cik izturēšu, bet tagad zinu – nedrīkstu viņus nodot, jo šiem bērniem bez manis neviena cita nav, turklāt arī es esmu viņiem ļoti pieķērusies. Mūsu kopīgais ceļojums sākās gandrīz pirms pieciem gadiem. Apgādībā bija palicis tikai viens puisis, un pienāca brīdis, kad man bija jāuzņem jauni bērni. Aizbraucām uz Rīgu, kur bērnunamā priekšā bija šie pieci – četras māsiņas un viens brālītis. Pirms tam dzīve viņus bija mētājusi no vienas vietas uz otru, liktenis tos nebija saudzējis, tāpēc bērni bija nobijušies, un nevarētu teikt, ka mani sagaidīja atplestām rokām.
Mazā četrgadniece negribēja braukt, arī septiņgadīgā māsa teica, ka nevēlas doties man līdzi, tikai piecgadīgais brālis paziņoja: "Es gan gribētu!" Mēģināju pirmajā tikšanās reizē iedraudzēties, cik labi vien pratu, teicu, ka man ir liela māja, ka aizbraukšu vēl to piekārtot un pēc divām dienām atbraukšu pakaļ. Bērniem jau nebija izvēles, bet jutu, ka viss būs labi. Mēs braucām mājās.
Spurainie eži
Sākumā bērni uzvedās kā spuraini eži. Ne tikai pret mani, viņi pat savā starpā neprata uzvesties – grūstījās, lamājās, visi runāja tikai krieviski. Stulbenis! Idiots! Kad to atceros un redzu, kā viņi šo gadu laiku mainījušies, kļūst tik labi ap sirdi. Sākumā domāju – ar ko lai sāk? Izvēlējos bērniem tīkamāko ceļu – caur saldumiem. Ēdām končas, cepumus un citus gardumus.
Viņi ļoti daudz ko neēda, jo vienkārši nebija tādus ēdienus redzējuši – pārtikuši vien no pelmeņiem, omletēm un ātri vārāmajām makaronu zupām. Neēda nevienu saldo ēdienu, biezputras, arī kartupeļus, ja tiem uzlēju mērci. Tagad viss mainījies – pakāpeniski ieviesu pa vienam jaunam ēdienam. Reiz atnesu no tirgus skābētus kāpostus. Pieskrēja viena no meitām, pētīja un teica: "Fui, tie smird!" Bet es ņēmu ar pirkstiem, kāri ēdu un stāstīju, cik garšīgi. Mazā neizturēja un prasīja: "Labi, vai varu pagaršot?" Paņēma ar diviem pirkstiem, pielika pie mutes... un tad pavaicāja: "Vai varu visu izēst?" Tas bija kā apstiprinājums arī pārējiem bērniem, ka tas ir kaut kas garšīgs, un kāposti tūlīt saņēma pelnīto atzinību.
Ciemos pie mammas kapa
Mums mājās ir ļoti daudz fotogrāfiju. Bērniem ļoti svarīgi pašiem redzēt sevi iemūžinātus dažādos dzīves notikumos un parādīt to arī citiem. Ar laiku aktualizējās smagais jautājums par mammu, kura ir mirusi. Bērni kaut kā līdz galam nevarēja tam noticēt, dažs vēl cerēja, ka viņa atgriezīsies un atbrauks pakaļ.
Nolēmu, ka man jāatrod viņas kaps un bērni turp jāaizved. Sazvanījos ar kapu arhīva pārzini, atradām kapavietu un devāmies sāpīgajā, bet nozīmīgajā braucienā. Man to atcerēties joprojām emocionāli ir ļoti grūti, katrs bērns pie kapa deva mammai solījumus un ar to mirkli arī saprata, ka viņas tiešām vairs nav. Mācu, ka viņi nekad nedrīkst aizmirst savu mammīti, nedrīkst aizmirst viņas vārdu un uzvārdu. Mamma vienmēr būs mamma.
Dāmu paradīze
Mēs šajā mājā esam piecas sievietes un viens puisis. Reiz puika (tolaik deviņus gadus vecs) par mazām blēņām tika izsaukts pie ciemata direktora un sāka kratīt sirdi: "Tu jau nezini, kā man tur vienam ir ar tām sievietēm! Tu jau mani nesaproti!" Jūtu, ka meitenes mani ļoti uzmana – vienmēr ievēro, kad esmu sasmaržojusies un kā sapucējusies. Man ļoti patīk pucēties, un to vēlos iemācīt arī viņām, jo sievietēm par sevi jārūpējas. Man ir divas bioloģiskās meitas, kuras jau ir lielas, arī viņas agrāk pucēju, pa naktīm šuvu kleitiņas. Arī šīm meitenēm vēlos to visu nodot un iemācīt. Tāpēc nedēļas nogalēs ļauju gan nadziņus uzkrāsot, gan matus ieveidot. Gribētu uzdāvināt viņām tādu skaistumkopšanas dienu, kad visas parūpējamies par sevi.
Vēlos iemācīt bērniem būt kārtīgiem, sakopt sevi, skaisti salocīt drēbes, nevis samest skapī kā pagadās. Vienu brīdi man likās, ka to neiemācīšu, bet tagad skatos – tik liela haosa vairs nav. Viņi tomēr mani ir sadzirdējuši. Iespējams, neesmu tradicionāla mamma, jo vēlos būt vairāk kā draugs un padomdevējs. Taču tajā pašā laikā reiz sajutu, ka manas labvēlības dēļ tūlīt, tūlīt man sāks kāpt uz galvas. Tad atkal pievilku grožus stingrāk, un puika teica: "Nu jā, tu jau mums esi boss!" "Esmu, esmu," atsmēju pretī, jo kārtībai jābūt.
Vai siksna palīdzēs saprast?
Kā katra mamma, arī es vēlos bērnos ieaudzināt vērtības. Sākumā viņi bieži meloja, pat par sīkumiem. Likās, ka tā ir gandrīz akūta vajadzība – melot. Reiz puika gatavojās ar ciemata puišiem braukt uz hokeju, bet skolā bija dabūjis piezīmi, uz kuras speciāli uzlīmējis uzlīmi. Pēc skolas viņš atnāca pie manis un tomēr visu godīgi izstāstīja. "Tad es nevarēšu braukt?" viņš vaicāja. "Varēsi, jo visu man godīgi izstāstīji," atbildēju. Par sodiem nereti vaicāju pašiem bērniem: "Bet ko tu darītu manā vietā?" "Nezinu, paņemtu siksnu…" "Vai nopēršana tev kaut ko palīdzētu saprast?" "Nē…" Un tā mācāmies – ko darīt, kā darīt un kāpēc, līdz bērni paši nonāk pie pareizajām atziņām.
Meitenēm ir labas sirsniņas, skatās filmas ar asarām acīs, jūt līdzi vājākajiem. Augstu vērtēju, ka mani bērni prot atšķirt labo no ļaunā. Daži bērni vēl atceras, kā bioloģiskajā ģimenē tēvs ar nazi trenkāja mammu un viņi paši tikmēr bailēs slēpās zem gultas. Tad skaidroju, ka alkoholisms ir nopietna slimība, kas diemžēl izraisa arī ļaunumu un agresiju. Piedzīvoto nevar izdzēst, bet ir jāskaidro, kāpēc tā noticis, lai paši dzīvē izvairītos no līdzīgām kļūdām.
Eju līdzi laikam
Kad gatavojos mūsu intervijai, pajautāju savai meitai – vai viņai nāk prātā kāda doma, kāpēc esmu laba mamma? Un viņa arī pateica: "Mammu, tu vienmēr ej līdzi laikam. Tu esi mūsdienīga, krāšņa, koša, vienmēr optimiste, un bērniem tas ļoti patīk." Meita atcerējās, ka ilgus gadus strādāju kultūras namā un bieži vien ņēmu viņas līdzi – Jaunajā gadā man bija jākāpj uz skatuves un jātēlo Sniegbaltīte, un viņām par to bijis lepnums. Meita ir pārliecināta, ka šīs rakstura īpašības patīk arī šiem bērniem.
Tiesa, manī ir tas rotaļīgais gariņš, un laikam tas ir mans trumpis. Ja tikai sēdētu un darītu savas lietas, bērniem būtu garlaicīgi ar mani. Reiz saulainā dienā viņi izskrēja dārzā, lai spēlētos piepūšamajā baseinā, un pēkšņi saskuma: "Tu jau sauļosies... Bet mēs gribētu, ka tu spēlētos ar mums." Atbildēju: "Sauļošos? Nē, es ar jums dauzīšos baseinā!" Cik viņi bija priecīgi, kādas emocijas un smiekli! Mans mazdēliņš arī zina, ka omei var prasīt izskriet pa labirintu, jo ome skries. Audzinot šos bērnus, man ir iespēja atkal izbaudīt bērnību, man pat ir prieks ar viņiem atkal no jauna mācīties skolā, nemaz nerunājot par piknikiem pie jūras un citiem priekiem.
Iemācīt mīlēt
Ģimenē, kurā es uzaugu, un arī vēlāk, kad audzināju pati savas meitas, nebija raksturīga mīlināšanās, nebija ierasts atzīties mīlestībā vai prasīt, lai iedod bučiņu. Atceros, man pat nepatika, ja sabrauca tantes un līda bučoties. Bet ar šiem bērniem ir citādi, viņi man ir iemācījuši daudz atklātāk paust jūtas, un arī mazbērnu mīļoju daudz vairāk. Puika speciāli vakarā nospārda segu un sauc, lai apsedzu; kad apsedzu, mīļi pieprasa buču. Ko darīt, ja bērnam vajag? Dodu! Dažreiz meitenes izdara kādu blēņu un tad staigā apkārt prasīdamas: "Bet vai šodien tu arī mūs mīli?" Skaidroju, ka esmu saskumusi par viņu rīcību, bet mīlestību pret viņām tas nekādi neiespaido.
Dažkārt man liekas, ka par daudz nopietni runāju – par vērtībām un mīlestību, bet ir brīži, kad redzu, ka viņi ir sapratuši un zemapziņā tas viss nogulsnējies. Reizēm bērnos rodas trauksme: "Bet vai mēs varēsim pie tevis nākt arī vēlāk, kad kaut ko vajadzēs?" Smaidot atbildu, ka nevis varēs nākt, bet būs jānāk – mēs esam ģimene.
Brokastu sprediķis
Brīvdienu brokastīs noturu teju tādu kā sprediķi. Stāstu par kādu notikumu, pastāstu kādu situāciju un izskaidroju cēloņu un seku likumsakarības. Piemēram, ja labi mācās, tad iegūst labu darbu un var dzīvot labu dzīvi, bet, ja nemācās un nestrādā, tad jārēķinās ar to, ka nebūs naudas un iespējas nodrošināt sev iztiku. Bērni vienmēr ievēro, kas jauns ir manai meitai, un tad viņa bērniem skaidro – lai varētu kaut ko skaistu nopirkt, tas jāpanāk ar darbu.
Reiz piefiksēju, ka bērni nezina, kā izaug kartupeļi – vaicāja, vai tos var noplūkt kokā? Tā nu es pirmā ciemata vēsturē izveidoju siltumnīcu. Esam tur sastādījuši no visa pa drusciņai – kartupeļus, bietes, kāpostus, burkānus, zemenes. Tagad bērni redz, kā jāstāda un jāapkopj, un ka pēc tam var novākt darba augļus. Nu gluži kā bērnus izaudzināt. Meitas saka: "Mammu, tu viņiem visu sevi atdot." Bet es domāju – viņi izaugs par krietniem cilvēkiem, jutīšu lielu gandarījumu.
Šis stāsts ir fragments no grāmatas "20 padomi laimīgākai bērnībai", kas tapusi, atzīmējot SOS bērnu ciematu 20 gadu darbības jubileju Latvijā. Grāmatā aizkustinošos, patiesos un sirdsgudros stāstos SOS mammas dalās bērnu audzināšanas pieredzē, atklājot savus noslēpumus laimīgākai bērnībai, kurus apkopojusi un pierakstījusi grāmatas autore Zane Zusta. No maija beigām tā lasītājiem būs pieejama Jāņa Rozes grāmatnīcās un SOS bērnu ciematu atbalstītāja "Møller Auto" salonos visā Latvijā, kā arī labdarības e-veikalā mājaslapā - "Sosbernuciemati.lv". Grāmatas atvēršanas svētki notiks 30. maijā pulksten 16, tirdzniecības centrā "Spice".
SOS bērnu ciemati ir nevalstiska organizācija, kas jau 20 gadus Latvijā veido un atbalsta SOS ģimenes bērniem, kuri zaudējuši vecāku aprūpi. Šobrīd divdesmit sešās SOS ģimenēs aug 130 bērni un jaunieši. Lielākā daļa SOS ģimeņu dzīvo divos SOS bērnu ciematos – Īslīcē un Valmierā, bet divas SOS ģimenes dzīvo arī ārpus ciematiem – Iecavā. Ikvienas SOS ģimenes dzīvi vada SOS mamma vai SOS vecāku pāris, un parasti tajā dzīvo četri līdz septiņi bērni. Bieži vienā SOS ģimenē dzīvojošie bērni ir bioloģiskie brāļi un māsas. SOS mammas ir SOS ciematu ģimeņu pamatu pamats.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
