Enerģiju dziednieks: mēs vienmēr sevi dziedinām paši, pat to neapzinoties!  (1)

Par veikumu humanitārajā jomā Rubina muzejs (Ņujorka) Patrikam piešķīris Mandalas prēmiju. Viņš ceļo pa visu pasauli, dziedina cilvēkus un apmāca dziedināšanas tehnikās savos semināros, kā arī vada palīdzības projektus trūcīgajiem iedzīvotāju slāņiem, kam liegtas pilsoņu tiesības. Viņa unikālā pieeja dziedināšanai, meditācijām un garīgā "Es" harmonizēšanai ir mainījusi daudzu jo daudzu cilvēku dzīves. Pirms došanās uz Latviju Patriks pastāstīja par saviem semināriem un to, kā atvērties mīlestībai un būt pašreizējā mirklī.

Es to nesauktu par zināšanām vai kalpošanu. Tas, ko es daru, nav izlasīts grāmatās. Es tikai stāstu to, kas nāk caur mani, jo manī ir tukšums, kas spēj piepildīties ar būtisko. Patiesībā tas nāk no viena aspekta – no rūpēšanās. Par cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem... Tās ir vienkārši rūpes.

Kad man bija četri gadi, mūsu ģimenē gadījās bēda – mans brālis bija uz nāvi slims, ārsti apgalvoja, ka nav nekādu cerību. Tajā vecumā mans domu gājiens bija vienkāršs: mums saka, ka Dievs rūpējas par visiem, tad kāpēc viņš nepalīdz tagad?

Es izgāju dārzā, palūkojos debesīs (tolaik es domāju, ka Dievs dzīvo tur) un sakliedzu uz Radītāju: "Kāpēc tu neparūpējies par manu brāli? Tas taču ir tavs darbs! Mēs taču darām savējo – ejam uz baznīcu. Palīdzi viņam!" Pēc tam es iegāju mājā un pateicu slimnieciņam: "Tev viss būs labi, es parunāju ar Dievu – tu izveseļosies." Un tā arī notika.

Pēc tā gadījuma es sapratu, ka Dievs mani dzird vienmēr, kad viņu uzrunāju. Paklīda valodas, ka man dota īpaša svētība, sāka nākt cilvēki. Bet bērnībā es neuzskatīju to par svētību: draugi pēc skolas skrēja spēlēties, bet mani vecāki sauca mājās, lūdza parunāt ar Dievu, palīdzot tiem, kam tas bija nepieciešams. Tāpēc es Dievam teicu: "Izdari to ātrāk, es arī gribu spēlēties!"

Un vēl es prātoju – kāpēc Dievs nepalīdz visiem. Vai viņš ir ļoti slinks? Vai daudz skatās futbolu? Jo tik daudzi cilvēki slimo, un man viņam jāatgādina, lai viņš tos dziedina.

Nu, kaut kā tā viss sākās un kopš tā laika turpinās.

Ir milzumdaudz teoriju par to, kā rodas kaites. Bet es jautāju cilvēkiem: kāpēc lai šo kaišu nebūtu? Mēs šai planētai esam kā vīrusi – iznīcinām mežus, uzspridzinām kalnus, piesārņojam gaisu un ūdeņus. Kāpēc tad lai vīrusi nedrīkstētu ieviesties mūsu ķermeņos? Lielākā daļa slimību mūsos ienāk caur muti, jo mēs pārāk daudz pļāpājam, ēdam, dzeram, pīpējam. Ja cilvēki dzimtu bez mutēm, Zeme būtu mierīgāka vieta.

Ja kaut kas noiet greizi, ļaudis bieži sāk spēlēt spēlīti "kurš vainīgs". Kad nav kāda cita, ko tiesāt, nākas vainot pašam sevi. Bet tas nav īpaši patīkami, tāpēc slimais sāk meklēt iemeslus savā iepriekšējā dzīvē. Pie manis kā dziednieka ir bijuši 52 cilvēki, kuri apgalvoja, ka uzzinājuši par savu iepriekšējo dzīvi šausmu lietas – viņi bijuši Hitleri! Kā, nez, viņi visi pamanījās būt viena vēsturiska persona? Neviens man nav teicis, ka iepriekšējā dzīvē bijis parasts cilvēks...

Hinduismā un budismā atbildes atrod caur karmu. Bet kāpēc jāmeklē cēloņi? Ja reiz kād saslimis, izdari visu, lai viņš atveseļotos un varētu normāli dzīvot. Kāpēc lūkoties atpakaļ?

Aplūkosim tikai vienu dienu. Padomā par negatīvajām emocijām, ko izjuti, nejaukajām domām, kas ienāca prātā, ļaunajiem vārdiem un rīcību. Vai vēlies par to uzņemties atbildību uz visu dzīvi?

Ķermenis sevi dziedina 99 gadījumos no 100. Tikai 1% gadījumu tas saslimst, un mēs ejam pie ārsta. Vai viss ēdiens, ko izvēlamies, ir kvalitatīvs un vērtīgs? Vai mūsu dzīvesveids tiešām ir veselīgs? Ne gluži. Un cik bieži mēs sasirgstam? Ne īpaši. Mēs slimojam tad, kad ķermenis vairs nespēj tikt galā ar visu, ko mēs tam nodarām. Tas itin kā saka – pietiek! Bet tajā laikā, kad jutāmies labi, ķermenis pats sevi dziedināja.

Ja tavs draugs 20 gadus pēc kārtas dara tev labu, bet vienreiz sadara kaut ko dumju, vai tu pārstāsi ar viņu kontaktēt? Bet cilvēki tieši tā arī dara – skatās uz vienu lietu, nedomājot par kopainu. Vai vēl viens piemērs: mēs priecājamies par skaistu gleznu. Bet uz audekla ir kaut kāds maziņš defektiņš. Teju nemanāms, pašā stūrītī. Un mēs sākam runāt par šo trūkumiņu, aizmirstot par mākslasdarbu.
Mūsos "iebūvēta" dīvaina programma – atrast kļūdu tā vietā, lai pievērstu uzmanību labajām pusēm. Mēs esam pārstājuši baudīt skaistumu. Tāpēc, kad aktualizējas jautājums par veselību, mēs izskatām tikai to laiku, kurā jutāmies slikti.

Taču mēs vienmēr sevi dziedinām paši, pat to neapzinoties. Ja mums saka kaut ko nepatīkamu – neviļus sakrustojam rokas uz krūtīm (aizsedzam saules pinumu). Kad kaut ko piemirstam – kasām pakausi (jo tur atrodas atmiņas centrs). Ja iegriežam pirkstā – bāžam to mutē (jo siekalās ir antiseptiķis). Ķermenis to visu zina.

Un ne velti runā, ka mēs ārstējamies miegā. Tas ir vislabākais laiks, jo snauž un neiejaucas mūsu vislielākais ienaidnieks – prāts, un ķermenis var mierīgi atjaunoties.

Veselums – tā ir ceļa daļa. Tu ej skolā, un tev ir vajadzīgs skolotājs. Bet, kad beidz mācības, vari iztikt arī bez pasniedzēja. Lai būtu vesels, tev nepieciešams skolotājs – ticība. Bet, kad esi ieguvis veselumu, pat tā vairs nav nepieciešama.

Kad es rādu pirkstu, ko tu redzi? Tikai pirkstu? Bet es – Visumu! Mēs visi esam Visuma daļa un pats Visums vienlaikus... Savos semināros es nedodu neko jaunu, vien atmodinu "guļošus" cilvēkus, palīdzu viņiem atcerēties to, kas viņos vienmēr bijis. Tu neesi saistīts ar Radītāju. Mēs šajā enerģijā esam pastāvīgi, mums nevajag tai kaut kā speciāli pieslēgties. Cilvēks, kurš meklē šo saikni, ir kā zivs ūdenī, kas sūdzas par slāpēm.

Padomā no šāda viedokļa – kāpēc es uztraucos par savu rītdienu? Baidos par ēdienu, pajumti? Uztraucos, ka draugi varētu mani pamest vai kaut kas notikt ar veselību? Ļaudis pamatā satraucas par to.

Pieņemsim, ka mēs pašlaik sarunājamies. Iztēlojies, ka starp mums visu laiku ceļo skudru karavāna. Tūkstoši. Mūs tas nesatrauc. Bet te pēkšņi pamanām vienu no rindas. Kāds iesaucas – uzmanību, tur ir skudra! Tas taču skan muļķīgi, vai ne? Mēs esam nodzīvojuši jau tūkstošiem dienu, kāpēc gan satrauktoes par nākamo? Kas lai zina, varbūt pēc piecām minūtēm mums uzkritīs jumts uz galvas, bet es te satraukšos par rītdienu... Vienīgais mirklis ir šis. Tas jābauda visā pilnībā. Tas var būt pēdējais.

Te palīdz patiesas mīlestības meditācija. Saproti, kas tas ir – mīlestība? Tas nav tas, par ko raksta dzejnieki. Tā nav emocija, sajūta vai programma. Tas ir esības stāvoklis. Ja tu patiesi mīli cilvēku, tad, esot ar viņu, jebkurā mirklī un neatkarīgi no apstākļiem velti viņam sevi simtprocentīgi. Tāda meditācija ir vajadzīga jebkurā darbā un ar jebkuru būtni.

Kad esmu ar kādu, aizmirstu par citiem. Katram atdodos par 100%. Tā ir īsta mīlestība un veselums. Tas izpaužas ikdienā. Ja gludini veļu, tad tava uzmanība ir 100% tur. Nevienam nepatīk gludināt manas drēbes, jo es pēc tam pārgludinu, nepanesu ne vismazāko krunciņu, man vajag, lai ir perfekti. Bet iemesls nav perfekcijā, vienkārši es esmu uzmanīgs jebkurā lietā. Piemēram, ja dzeru kafiju, tad tajā mirkli nesarunāšos – dzēriens pieskārsies manām lūpām, pēc tam mēlei, un es baudīšu tā garšu. Apzināti iepauzēšu un pēc tam turpināšu sarunu. Katra vismazākā detaļa ir būtiska. Visam ir jābūt izcili! Tādējādi visa dzīve ir meditācija.

Šoreiz Patriks Latvijas cilvēkiem piedāvās semināru par to, kā sakoncentrēt visu savu enerģiju izvēlētajā virzienā, kā uzkrāt dievišķo enerģiju un vadīt to ar savu gribu, kā atraisīt savu potenciālu un pilnībā to izmantot, kā veidot savu dzīvi, atbrīvojoties no visiem ierobežojumiem, kā sadalīt uzmanību visām dzīves sfērām un kā to saglabāt. Paredzēts, ka seminārs ilgs līdz pēcpusdienai, tāpēc tie, kas līgo 23. jūnijā, vēl pagūs gan vainagus nopīt, gan guni sakurt.

Vairāk par Patrika darbību vari uzzināt viņa "Facebook" lapā.