Viktorija jūlijā svinēs savu 26. dzimšanas dienu. Pieaugusi sieviete, bet tāpat – bērns saviem vecākiem, mazbērns – vecvecākiem. Kas būs viņas viesi? Protams, ģimene un draugi, bet cik daudzi no Viktorijas ģimenes locekļiem? Vai visi kopā? Viņas vecāki izšķīrās. Nenotikušas sarunas, dvēseles sāpes, kā ar elektrību dabūt pa nagiem no vārda "mīļākā", nedzirdēt un nespēt izrunāt vārdus "Mīlu tevi"...
Ja biežāk veidojam rakstus no speciālistu – psihologu, psihoterapeitu – skatpunkta par to, kā vajadzētu noritēt vecāku šķiršanās, ja reiz bez tādas neiztikt, šoreiz piedāvājam aplūkot, kā ģimenes sašķelšanās divās frontēs izskatās no bērna skatījuma. Kā viņš to redz, jūt un vai un kādas sekas šis process atstāj uz nākotni.
Viktorija ir mūsu stāsta varone, bet viņas vārds ir mainīts. Tādēļ, ka izrunāšanās vēl nav notikusi, tādēļ, ka pati vēl līdz galam to nav izsāpējusi… Ļausim viņai pašai atklāties tad, kad pienāks laiks. Stāsts ir kā veltījums Starptautiskajai bērnu aizsardzības dienai, rosinot pieaugušos aizdomāties, vai vienmēr bērnam ir bijušas tiesības uz ģimeni, emocionālo labklājību un baudīt abu vecāku klātbūtni.
Turpinājumā – sievietes atmiņas par to, kā šķīrās viņas vecāki:
"Mēs taču bijām ideāla ģimene. Vismaz tā teica visi tie, kas uzzināja, ka mana mamma un tētis ir nolēmuši šķirties. Sak, kā, viņi kopā izskatījās tik saticīgi! Nevaru nepiekrist, jo pat tad, kad ģimenē viss bija sašķobījies, mēs joprojām turpinājām apmeklēt publiskus pasākumus kopā, smaidīt un neizrādīt ne mazāko iemeslu aizdomām par problēmām, kas patiesībā valdīja mūsu ģimenē. Par nesaskaņām zināja vien paši tuvākie.
Mani vecāki apprecējās vēl padomju laikā. Drīz vien pieteicās bērni, es un mans brālis, un padsmit gadus viss bija tiešām lieliski. Taču es labi atceros to brīdi vai laiku, kad kaut kas mainījās.
Neieslīgšu detaļās, bet padsmit gadus vecam bērnam noteikti nevajadzētu dzirdēt vārdu "mīļākā". Domājot par tām sajūtām, atceros zosādu, kas man piemetās, un atceros arī to, kā sirds sāka dauzīties straujāk un pēkšņi kļuva pavisam karsti. Tas bija viens no vakariem, kad mēs ar brāli tikām nolikti gulēt, bet mūsu istabas durvis netika pavisam aizvērtas. Tas bija viens no vakariem, kad tētis ar mammu negāja gulēt nevis tāpēc, ka kopīgi skatījās kādu filmu, bet gan tāpēc, ka viņi runāja. Runāja skaļi. Domāju, viņi noteikti nenojauta, ka es daudz ko dzirdu. Un toreiz es pirmo reizi dzīvē tik personiski izjutu vārdu "mīļākā". Līdz tam es to biju dzirdējusi tikai ziepju operās un filmās, tāpēc, saprotams, man par šo vārdu bija izveidojies zināms priekšstats, kas nebūt nenozīmēja ko labu. Nu jau vairs neatceros, kas tika runāts tālāk, bet vēlējos, kaut tas viss būtu tikai sapnis un kaut šāda saruna nebūtu notikusi, un kaut es to vispār nebūtu dzirdējusi.
Vispār jau laikam tas "mīļākās" brīdis bija kā apstiprinājums tam, ka kaut kas mūsu ģimenē tomēr nav kārtībā. Tētim vakaros regulāri parādījās kaut kādas "darīšanas", savukārt mammai arvien biežāk bija redzama saraudāta seja. Jā, es kā bērns ticēju tām "darīšanām" un nogurumam pēc darba, kas var likt raudāt, taču nu, skatoties atpakaļ, vien pasmaidu par to. Protams, ka es nenojautu, kas notiek patiesībā. Man kā bērnam to nevajadzēja ne redzēt, ne zināt, un neviens no vecākiem neko skaidri mums nepateica.
Divas gultas un bērnu sadale
Ar laiku vecāki sāka gulēt atsevišķi. Par laimi, mūsu mājoklis to ļāva un visiem pietika vietas izveidot savu atsevišķo telpu. Ar laiku viņi savus strīdus vairs neslēpa. Arī tad tie bija skaļi, nebija iespējams tos nedzirdēt, un strīdējās viņi par visabsurdākajām lietām. Kādām? Godīgi sakot, neatceros. Taču es pieķēru sevi pie domas par to, kāds būs nākamais solis, jo bija skaidrs, ka ilgi tā dzīvot nevar. Izrādījās, ka man bija taisnība.
Pat neatceros īsti, kā mums ar brāli paziņoja, ka mamma pārcelsies uz citu dzīvokli un ka brālis dzīvos kopā ar viņu. Tikpat ļoti, cik es sapratu, ka mamma dzīvos citur, tikpat ļoti es apzinājos, ka es palikšu kopā ar tēti. Tā vienkārši bija un ir, un viss. Un es pat šodien nevaru skaidri atbildēt, kāpēc tā ir, jo, protams, otrs lielākais jautājums aiz "Kā gan tavi vecāki varēja izšķirties?" parasti ir "Kāpēc tu paliki kopā ar tēti?". Es nezinu. Es, goda vārds, nezinu. Bet tas bija skaidrs gan man, gan mammai. Mamma ar brāli pārvācās citur, mēs ar tēti palikām.
Ja man jautā, kādas ir sajūtas, kad mamma aiziet dzīvot citur, tad… Nu man ļoti negribētos teikt, ka "ir vieglāk", gluži kā "Prāta vētras" dziesmā, bet tiešām. Nav vairs ne strīdu, ne domstarpību, ne apziņas, ka vecāki neguļ kopā, ne tās neveiklās sajūtas, ka ģimene ārēji ir saticīga, bet iekšēji salauzta. Varētu pat teikt, ka beidzot ir miers.
Mamma no attāluma un šķiršanās temata 'tabu'
Ar mammu mēs tiekamies regulāri, es braucu pie viņas ciemos, brālis brauc pie mums. Arī regulāri sazvanāmies. Noteikti nav tā, ka mamma no manas dzīves būtu izslēgta, absolūti nē. Bet nav arī tā, ka viņa visu laiku būtu blakus.
Vai vecāki izdarīja pareizi? Es pat nezinu. No vienas puses, ir tiešām labi, ka beidzot katrs bija laimīgs, diemžēl laime viņus vairs nevienoja. Tagad katram no vecākiem ir sava dzīve, savas otrās pusītes, ar kuriem man ir labas attiecības. No otras puses, nav dūmu bez uguns. Es nojaušu, kuram no vecākiem bija lielāka loma ģimenes šķelšanā, bet gan jau ne abi bija bez vainas.
Nē, mēs par to neesam runājuši. Es nekad neesmu prasījusi vecākiem, nevienam no viņiem, kāpēc tas notika. Es to nevaru. Ticu, ka tas man ir gandrīz vai kā pienākums – saprast, kā un kāpēc attiecības un ģimene var neizdoties, bet es nespēju līdz šai tēmai nonākt. Mēs ģimenē vispār maz runājam par jūtām. Mēs zinām, ka mīlestība un rūpes pavada ikvienu mūsu dzīves dienu, bet vārdos to izteikuši neesam. Es jau smejos, ka neesam kā amerikāņi, kuri uz katra soļa saka "Love you". Varbūt vajag. Bet, ja man jautā, vai šos vārdus esmu kādam pateikusi skaļi, laikam jāsaka, ka neesmu gan. Man to ir grūti izdarīt, domāju, ka neesmu tāda vienīgā.
Mūža mīlestībai neticu!
Gan jau, ka manas ģimenes pieredze kaut kādā ziņā ir ietekmējusi arī to, kā es pati veidoju attiecības un kādi ir mani ideāli. Saprotams, mīlestībai mūža garumā es vairs neticu. Jā, kādreiz ticēju, jo kuram gan negribas ticēt tam, ko rāda televīzijā un ko redzi savas ģimenes un paziņu lokā. Es ticēju, ka var ar vienu cilvēku nodzīvot visu dzīvi kopā. Bet es arī redzu, ka cilvēki, kas ir apprecējušies jauni, šķiras. Un tādi manu paziņu lokā ir vairāki. Pat tie, par kuriem varētu teikt kā reiz par manu ģimeni. Tu nekad nezini, kas notiek ārēji saticīgā un laimīgā ģimenē. Esmu redzējusi, kā cilvēki, kas gadiem ilgi nodzīvojuši veiksmīgā laulībā, pēkšņi saprot, ka viens otru nemīl un ka nu gan ir jāšķiras. Protams, pēkšņi tas nenotiek, un mēdz taču gadīties visādi. Galu galā, ja esi nelaimīgs, kāpēc mocīties?
Protams, mēs neviens nevaram paredzēt, kas notiks nākotnē. Bet tieši tāpēc, ka man ir bail šķirties, es vairos no attiecību uzsākšanas. Esmu dažas reizes izsāpējusi šķiršanos, bet kurš gan nav. Zinu, daudzi teiks, ka tā jau nevar iet attiecībās – domājot par šķiršanos, un nav jau teikts, ka ar to otru cilvēku nevarētu nodzīvot ilgi un laimīgi. Taču man tāds cilvēks vēl nav gadījies.
Ja man jautā, kāda būtu bijusi dzīve kopā ar abiem vecākiem un kas notiktu citādi.... Man visu laiku blakus būtu mamma, brālim – tētis. Mēs kopīgi sēstos pie vakariņu galda, pārrunātu dienas notikumus, iespējams, draudzīgi brauktu kādā ceļojumā. Bet es vairs neatceros, kā tas ir – kad vecāki ir kopā. Skatoties uz savu draugu vecākiem, es vairs neatpazīstu šīs ģimeniskās attiecības. Es neatceros, kā uzvedās mani vecāki, kad kopīgi brokastoja, pārnāca mājās pēc darba, atpūtās brīvdienās. Varbūt tas bija pārāk sen, lai es to vēl šobrīd atcerētos.
Bet es ļoti, ļoti gribētu, lai man būtu šīs atmiņas, nevis "mīļākās" epizode, vecāku gulēšana atsevišķi un strīdi. Iespējams, to es vecākiem pārmestu visvairāk – veidu, kādā viņi kārtoja savas attiecības. Ir taču tik daudz piemēru par to, kā vecāki bez naida vai dusmām šķiras. Taču es neturu ļaunu prātu uz saviem vecākiem. Protams, es nebiju laimīga, ka tā sanāca, un labprātāk būtu vēlējusies, kaut viss būtu citādi. Kurš gan to negribētu..."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
