Vai tiešām mūsdienu bērni izmanto tikai tiesības, bet pienākumus ignorē  (4)

Latvijā pastāv Bērnu tiesību aizsardzības likums, kurā bez tiesībām ir minēta arī virkne pienākumu, tostarp, ka bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos. Tāpat šis pants paredz, ka bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem. Lai bērns pildītu pienākumus, viņam jāredz piemērs, viņam tas jāiemācās.

Un tiesības – visbiežāk bērni cieš, no kā? Kā jūtas šodien bērns… Par to savu skatījumu sniedz gan galvenie bērnu tiesību uzraugi – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI), gan psiholoģe un sociālā pedagoģe. Kādēļ runājam par šo tēmu? Pavisam vienkārši – 1. jūnijs ir Starptautiskā bērnu aizsardzības diena.

Bērniem veltīta diena dažādās valstīs tiek atzīmēta dažādos datumos. Tās aizsākumi meklējami 1925. gadā, kad Ženēvā norisinājās Pasaules konference bērnu labklājībai. Kopš 1950. gada Starptautisko bērnu aizsardzības dienu lielā daļā pasaules valstu atzīmē 1. jūnijā.

Kopš 2007. gada, kad papildināts likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", arī Latvijā 1. jūnijs ir oficiāli atzīmējamā diena. Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību. Situācijās, kad konstatēti bērnu tiesību pārkāpumi, ir pienākums ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai, tā norāda Labklājības ministrija.

"Ikvienam bērnam ir tiesības uz laimīgu un prieka pilnu bērnību. Mūsu, pieaugušo, pienākums un uzdevums ir apvienot spēkus un nodrošināt nepieciešamo atbalstu un drošu vidi. Bērns, kurš juties droši un labi ģimenē, varēs pilnvērtīgi piepildīt savu pieaugušā cilvēka dzīvi un veidot labāku sabiedrību," uzsver labklājības ministrs Jānis Reirs, sveicot Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā.

Par to, kādas tiesības pieaugušie pret bērniem neievēro, Amanda varot spriest pēc saņemtajiem zvaniem pa uzticības tālruni. "Bērni reti zvana par labām lietām. Protams, visbiežāk zvani ir tad, kad ir pārkāptas bērnu tiesības. Bērni stāsta, ka nesaņem atbilstošu aprūpi, dzīvo antisanitāros apstākļos, kāds no vecākiem vai abi nestrādā algotu darbu, tādēļ ienākumu ģimenē nav vai tie ir ļoti zemi, vecāki lieto alkoholu. Vēl visam plusā iet vardarbība – fiziska, seksuāla, emocionāla. Bieži, ja bērns nav tiešs vardarbības upuris, tad ir netiešs, jo vecāki savā starpā kaujas. Vai arī kopā ar vecākiem alkoholu lieto sveši cilvēki un starp viņiem izceļas strīdi, kautiņi," no pieredzes par dzirdēto stāsta Amanda.

Viņa apliecina, ka ir skumji, ja aizdomājas, kāda ir šī bērnu ikdiena. Dažreiz varot pat no sarunas nojaust, ka visu šo apstākļu kopums bērniem jau ir radījis veselības problēmas. "Bērni graiza rokas, viņiem ir antisociāla uzvedība, alkohola lietošana grupās, šādiem bērniem patīk riskēt, piemēram, kāpt augstās, pamestās ēkās. Un pēc tam ir grūti sniegt atbalstu. Vecāki ir neizpratnē, kāpēc bērns griezis rokas, parasti tam seko draudi – "Dabūsi tu man, ja vēlreiz griezīsi!"" situāciju ieskicē Amanda.

Mēdz būt, ka bērni sūdzas par to, ka ir garlaikoti vai arī tieši otrādi – pārslogoti. Piemēram, konsultācijās speciālisti tad mēģina noskaidrot, kas bērnu interesē, lai ieteiktu, ko tieši tajā brīdī bērns varētu padarīt, ja jūtas tik garlaikots. Tagad, kad sācies skolēnu vasaras brīvlaiks, šis būs īpaši aktuāli bērniem, kuriem nav lauku vai daudzo nometņu. Tādēļ Amanda aicina vecākus padomāt par drošību, par tiem daudzajiem izaicinājumiem – ūdeņiem, elektroierīcēm, ielām – kas bērnus var sagaidīt, un pievērst pastiprinātu uzmanību.

Uzticības tālruņa darbiniekiem gan vasara ir klusāks laiks, ja salīdzina ar skolas periodu, bet ir un būs bērni, kuri sūdzēsies par vientulību, par to, ka iztrūkst komunikācijas ar draugiem, kuri aizbraukuši ceļojumos, uz nometnēm vai vienkārši pie radiem uz laukiem.

Jā, medaļai ir arī otra puse, un tie ir pienākumi, kurus bērniem būtu jāpilda, bet bieži vien tā nenotiek. Amanda apliecina, ka nereti uz Uzticības tālruni zvana arī izmisuši vecāki, lūdzot padomu un atbalstu, ko darīt, jo bērns sācis klaiņot, neapmeklēt skolu, kas vismaz līdz 9. klasei būtu viņa pienākums. Bet Amanda norāda, ka šis jautājums jāskata plašāk. Ne vienmēr bērns to dara tādēļ, ka viņš tā vēlētos. Te var slēpties arī emocionālas, veselības problēmas.

Ir jāatceras, ka par bērnu atbildīgs ir pieaugušais. "Jā, nereti dzirdam, ka mūsdienu bērniem neesot cieņas pret vecākiem un vispār pieaugušajiem. Bet tikpat bieži pieaugušie aizmirst, ka cieņai jābūt abpusējai. Ja bērnu uztversi kā vērtību ar šo savu beznosacījuma mīlestību, tad arī bērns tevi cienīs. Tieši to pašu var attiecināt uz skolotājiem," uzsver speciāliste.

Šādos gadījumos, kad vecāki netiek galā ar bērnu, ieteicamākais ir meklēt palīdzību no malas, lai noskaidrotu, kas bērnu ir salauzis – vai tas ir protests vai negribēšana, vai nevarēšana. "Mums, pieaugušajiem, jāatceras, kādi paši bijām bērnībā – vai dumpinieki, vai uzcītīgie, paklausīgie. Tādi ir arī mūsu bērni. Ir jāspēj atrast pieeja, motivējot savu bērnu. Kādi vispār mājās ir noteikumi? Tā ir sadarbība uz vienošanās pamata – nevis pieaugušais uzspiež, bet visi dara kopā kādus mājas darbiņus, un tas tiek darīts ģimenes labā. Tas nav viegli – atrast vidusceļu," apliecina Amanda, minot mazu piemēru: "Kad pieaugušais kādreiz negrib kaut ko darīt, tad nekas, bet ja negrib bērns - mēs viņu rājam. Taču arī bērnam, tāpat kā pieaugušajam, kādreiz vienkārši ir slinkums vai liels nogurums."

Savstarpēja cieņa – atslēgas vārds, lai bērns pildītu pienākumus. Amanda arī atzīst, ka pēdējā laikā pozitīvā tendence rāda, ka arvien biežāk pieaugušie meklē palīdzību no malas, ja paši netiek galā, piemēram, konsultējoties ar bērnu psihologu. Tieši to pašu varot teikt par izglītības iestāžu darbiniekiem.

"Jēdziens "bērnu tiesības" pēdējos gados ir ieguvis aizvien negatīvāku nokrāsu un sabiedrības attieksme šajā jautājumā pamatoti ir sakāpināta. Tomēr vēlos vērst uzmanību, ka ne jau likumos ir galvenā problēma, bet pedagogu un citu atbildīgo personu aplamajā likumu izpratnē un interpretācijās. Pēdējā laikā aizvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka kādas organizācijas vai struktūras, spekulējot ar šķietamām rūpēm par bērnu tiesību un interešu aizstāvību, patiesībā realizē savas komerciālās vai ideoloģiskās intereses. Šī tendence rada nopietnas bažas par bērnu iespējām mūsu sabiedrībā veidoties par patiesi vispusīgi un jēgpilni attīstītām kulturālām personībām.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu un vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji). Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. "Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās." Tomēr šobrīd vecāku likumiskās tiesības tiek aizvien mazāk respektētas. Nemanāmi, taču aizvien populārāks sabiedrībā kļūst viedoklis, ka vecāki nespēj ne apzināties sava bērna patiesās vajadzības un vēl jo mazāk spēj tās īstenot. Tādēļ dažādām institūcijām jāsteidz vecākiem palīgā, lai noteikti kompensētu trūkumus bērnu audzināšanā.

Diemžēl, manā praksē ir apliecinājies, ka tiešām vecākiem bieži trūkst elementāru zināšanu un izpratnes par bērnu patiesajām vajadzībām un kā tās nodrošināt. Taču šo zināšanu trūkumu nereti izraisījusi vecāku bieži aplamā vēlme sekot dažādiem "labajiem padomiem", ar ko sastopamies ļoti raibajā informatīvajā telpā, preču mārketinga akcijās, apmaksātu pseidospeciālistu ieteikumos u.c.. Vecākiem ļoti grūti ir reāli nodrošināt sava bērna attīstībai labvēlīgus apstākļus, jo apkārtējais informatīvais spiediens daudziem kļūst nepārvarams. Es šoreiz nerunāju par sociāli tiešām nelabvēlīgām riska ģimenēm, kurās atrašanās bērnam ir nepieļaujama. Runāju par ģimenēm, kuras nevar uzskatīt par sociāli nelabvēlīgām un kuras cenšas savu bērnu labā darīt labāko, ko spēj.
"Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte."

Nodrošināt bērnam uzturu, apģērbu un pajumti kaut minimālā apjomā laikam ir visvieglāk. Taču bērnu tiesības uz labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina bērnam pilnvērtīgu attīstību, manuprāt, joprojām ir nesasniegts mērķis, kas skumjā kārtā aizvien attālinās. Labvēlīga sociālā vide ir skatāma vairākos līmeņos. Pirmkārt, tā ir ģimene, tad tuvākā sabiedrība, bērnudārzs, skola utt. Sociālo vidi veido visa sabiedrība kopumā tās dažādajās izpausmēs. Mēs saprotam, ka smēķējoša māmiņa nevar tikai ar norādījumiem par smēķēšanas kaitīgumu izaudzināt bērnu, kurš nesmēķēs. Bērni mācās no pieaugušo paraugiem. Tāpēc jāapzinās, ka visa sabiedrība kopumā ar savu piemēru visās jomās audzina mūsu nākamo paaudzi.

Protams, ir ērti teikt, ka visu jau ieaudzina ģimenē, taču ģimenēm kļūst aizvien grūtāk. Vecākiem kļūst aizvien grūtāk bērniem izskaidrot, kādēļ to, ko ģimenē viņam māca nedarīt un ko vecāki nedara, jo tas ir slikti, TV un kino pasniedz kā atdarināšanas vērtus paraugus. Kādēļ to, ko visapkārt redz darām, skolā un mājās bērnam māca nedarīt? Kādēļ tiek godināti cilvēki, kuri izdarījuši smagas nelietības? Kādēļ cilvēki par godīgu darbu ne vienmēr saņem godīgu atalgojumu u.t.t? Šobrīd atbildīgās amatpersonas aizvien aktīvāk savu nolaidību vai muļķību mēdz attaisnot ar nepieciešamību bērnos attīstīt "kritisko domāšanu". Tādēļ esot pat labi, ka bērni redz dažādus uzvedības modeļus un spēj paši izdarīt secinājumus. Šāda nostāja ir patiesi ērta, lai bērnu priekšā varētu darīt jebko un vēl varbūt pat justu lepnumu par sevi. Bērni tiešām izdarīs secinājumus un izvēlēsies savas uzvedības modeļus! Tikai kādi tie būs? Mums, latviešiem, ir teiciens "Ko sēsi, to pļausi!" Tāpēc nav jābūt pārsteigtiem par to, ka bērnu vidū aizvien pieaug rupjība, agresija, atkarības u.c.

Likumā teikts, ka "Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu" un "Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos."

Domāju, neviens nenoliegs, ka likumā noteiktais ir labi domāts un bērna attīstību sekmējoši. Tomēr jāsaprot, ka cilvēka dzīvi neveido vienīgi izklaide, atpūta un radošo talantu attīstīšana. Visos laikos viena no visbūtiskākajām cilvēka dzīves sastāvdaļām ir bijusi darbs. Es nedomāju verga darbu, bet darbs, kas dāvā gandarījumu, kā rezultātus var redzēt, sajust. Tāds darbs, kas redzamā veidā vairo indivīda un sabiedrības labumu. Bērniem stāsta, ka viņu darbs un pienākums ir mācīties. Tomēr, vai mācīšanās un laba iegūtā atzīme vienmēr var aizvietot to, ko sniedz reāla padarīta fiziska darba sajūta? Darbs bieži bērnu apziņā tiek padarīts par sodu, kas piespriests par kādu pārkāpumu.

Izglītības iestādes un institūcijas dažādu projektu īstenošanas gaitā cenšas piesaistīt ievērojamus līdzekļus, lai nodrošinātu bērniem izklaides un atpūtas iespējas. Tiek rakstītas instrukcijas, lai nodrošinātu bērnu drošību un nepieļautu situācijas, kad bērns tiek traumēts utt. Tas viss ir labi un varbūt vajadzīgi. Tomēr aiz visām šīm rūpēm pazūd iespējas bērnam darīt jēgpilnu darbu, kas būtu atbilstošs viņa spējām un sniegtu patiesu gandarījumu. Laukos šī situācija ir labāka un, kā rāda pētījumi, bērnu apmierinātība ar dzīves kvalitāti laukos ir augstāka. Pilsētas bērni sūdzas par garlaicību, par sociālo izolētību un citām negācijām, kas, šķiet, ir neloģiskas, vērojot ievērojamos ieguldījumus bērnu izklaides vispārējās attīstības nodrošināšanā.

Vecāki zina, ka šobrīd nodrošināt bērnam kāda darba iespējas ir ļoti sarežģīti. Potenciālie darba devēji atzīst, ka oficiāla bērna nodarbināšana viņiem nav izdevīga. Lauksaimnieki arī nevēlas tikt pakļauti dažādām aizdomām par bērnu ekspluatāciju u.t.t. Līdz ar to esam nonākuši situācijā, kad jāatzīst, ka valsts rīkojas tieši pretēji likumā noteiktajam mērķim – "bērna orientācijai uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu".

Savdabīgi, ka valsts līmenī pēc vairāku nevalstisko organizāciju iniciatīvas tiek visā nopietnībā spriests par to, kā īstenot bērniem iespējami agru seksuālo izglītošanu, kā nodrošināt bērniem kontracepcijas pakalpojumu bezmaksas pieejamību, kā veicināt bērniem atbildīgas dzimumdzīves īstenošanas iespējas (ja vien to vispār var saukt par atbildīgu pirms pilngadības sasniegšanas). Taču ļoti formāli tiek risināti jautājumi par bērnu reālām iespējām uz jēgpilnu darbu. Tāpēc vēlos pieminēt izcilā domātāja Voltēra atziņu, ka vērtīgākais cilvēka dzīvē ir darbs, jo darbs mūs pasargā no trīs lielākajiem ļaunumiem – trūkuma, garlaicības un izvirtības!

Vasaras periodā darba iespēju jautājums bērniem kļūst īpaši aktuāls. Tāpēc aicinu vecākus un sabiedrības pārstāvjus tomēr apzināties, ka darba iespējas bērnam ir vitāli nozīmīgas viņa pilnvērtīgai attīstībai, viņa pašapziņai un jēgpilnai integrācijai sabiedrībā. Pasargājot bērnus no darba, mēs audzinām potenciāli degradētu jauno paaudzi, kas nespēs ne pati ko radīt, ne cienīt citu veikumu."

"Neviens no mums nevar realizēt savas tiesības, ja nepildām arī pienākumus. Cilvēkiem biežāk raksturīgi sagaidīt, ka citi mainīsies, ievēros mūsu tiesības, bet retāk – saskatīt savas kļūdas. Gan vecāki, gan speciālisti mūsdienās mēdz runāt par to, ka bērni neizrāda pieaugušajiem pienākošos cieņu, nerespektē autoritātes, bet neievēro situācijas, kad paši nav cienījuši bērnu, piemēram, vecākiem bez klauvēšanas ejot pusaudža istabā, skolotājiem klases priekšā jokojot par kāda bērna nesekmīgo atzīmi, dejošanas pulciņa vadītājai raujot bērnu aiz rokas, lai ierādītu deju soļus. It kā sīkumi, bet neviens pieaugušais taču nevēlētos piedzīvot nedz ielaušanos savā privātajā telpā, nedz publisku izsmieklu par kļūdām, nedz, pasarg' dievs, grūstīšanu!

Vēloties sagaidīt atbilstošu attieksmi no bērna, jāmainās ir pieaugušajam un ar savas rīcības paraugu jādemonstrē bērnam gan savu pienākumu realizēšanu, gan tiesību sargāšanu.

Sabiedrībā laiku pa laikam izskan kliedzoši bērnu tiesību pārkāpumu gadījumi, kas lielākai daļai cilvēku rada satraukumu, dusmas vai skumjas. Šie gadījumi ir tik spilgti, ka ļauj nepamanīt sīkas ikdienas situācijas, kur bērna tiesības tiek pārkāptas šķietami nenozīmīgā veidā. Bērnu tiesību līdzdalības princips nosaka, ka bērnam ir tiesības iesaistīties lēmumu pieņemšanā, tai skaitā par savā dzīvē būtiskiem lēmumiem, un bērns to drīkst darīt jau kopš mazotnes. Tomēr, skolās bieži bērniem "brīvprātīgi" jāpiedalās skolas korī, bet vecāki ģimenes restorāna apmeklējuma laikā izvēlas piecgadnieka maltīti, nejautājot bērna viedokli.

Bērna un ģimenes stipro pušu princips nosaka, ka bērnam ir tiesības dzīvot kopā ar saviem vecākiem, bet Latvijā tik augstais šķirto laulību skaits norāda, ka šīs bērna tiesības, visticamāk, tiek sistemātiski pārkāptas. Naidīgas un konfliktējošas attiecības vai attiecību pārrāvums vecāku starpā rada būtiskus bērna tiesību pārkāpumu riskus. Reizēm vecāki, aizvainojuma vadīti, uzskata, ka var neievērot bērna tiesības uz saskarsmi ar abiem vecākiem.

Bērns tiek iesaistīts vecāku konfliktos, spiests izvēlēties par labu vienam no viņiem, tādējādi upurējot savas vajadzības, kuras respektēt pieprasa bērnu tiesību labāko interešu princips. "Centrs Dardedze" redzeslokā bieži nonāk bērni no šķirtu vecāku ģimenēm, kuru psiholoģiskā labklājība un tiesības tiek nozīmīgi apdraudētas vecāku strīdu dēļ – bērni mīl gan tēvu, gan māti, bet vienu no viņiem nav satikuši mēnešiem ilgi, jo otrs vecāks nespēj saskatīt savā rīcībā klaju bērna tiesību ignorēšanu - bērnu vajadzības šajās ģimenēs pat netiek apspriestas.

Dažkārt pieaugušie, audzinot bērnus, vadās pēc pārprasta bērnu tiesību ievērošanas principa, jaucot tās ar visatļautību un nolaidību – neierobežojot nepieņemamu bērna uzvedību sabiedrībā, nesagatavojot bērnu vienkāršu pašaprūpes uzdevumu veikšanai un pašam savas istabas sakārtošanai, bērna vietā pildot skolas uzdevumus līdz pat vidusskolai.

Neviens no mums nevēlas nonākt tāda cilvēka sabiedrībā, kurš saprot un ciena vien savas tiesības, nerēķinoties ar citiem, neievērojot apkārtējo robežas un vispārpieņemtās uzvedības normas. Pienākuma izjūtu bērnā var ieaudzināt pieaugušais, kurš pats labi saprot arī savas tiesības un pienākumus. Ja skolotājs mēnešiem labo skolēna uzrakstīto kontroldarbu vai nozaudē to, tad grūti pārliecināt bērnu savlaicīgi pildīt mājas darbus. Vecāks, kurš mājās rupji nozākā šādu skolotāju nedrīkstētu būt pārsteigts, kad skolas direktors izsauc viņu uz pārrunām par bērna necenzētu izrunāšanos stundās.

Turpretī vecāks, kurš uzmanīgi uzklausījis bērna viedokli par mūzikas skolas bezjēdzīgumu un izteicis sapratni par bērna izjūtām, skaidrojis bērnam ilgtermiņa ieguvumus no klavieru spēles, rēķinājies arī ar bērna tiesībām uz brīvo laiku un rotaļām, visticamāk, varēs sagaidīt, ka bērns pildīs savu pienākumu klausīt vecākus un turpinās šo mūzikas skolu apmeklēt.

Bērnu tiesību pārkāpumi diemžēl caurvij mūsu ikdienu, jo pieaugušiem bieži trūkst dziļākas izpratnes par bērnu tiesībām. Ļaunprātīgi, noziedzīgi bērnu tiesību pārkāpumi Latvijā sastopami pietiekami bieži, bet tiem nebūtu jāiemidzina godprātīgu pieaugušo - gan speciālistu, gan vecāku – modrība un paškritika pret savu rīcību ikdienā. Neviens no mums nevar pieprasīt savu tiesību ievērošanu, ja neesam gatavi pildīt pienākumus, bet pieaugušo pirmais pienākums ir rūpēties un aizstāvēt bērna tiesības – tiesības augt drošībā, ģimenē, būt mīlētam, cienītam, uzklausītam, informētam un laimīgam.