<a rel="cc:attributionURL" href="https://unsplash.com/@brigittetohm">Brigitte Tohm</a> / <a rel="license" href="https://creativecommons.org/publicdomain/zero/1.0/">cc</a>
Nezinu, kā tu, bet es ceriņziedu laikā allaž iekšēji cīnos ar vēlmi saplūkt veselu klēpi, iebāzt degunu ceriņos un piesmaržot pilnu visai ziemai. Un, no otras puses, – nu kā es tā plūkšu, lai taču citiem arī prieks... Bet veselības dēļ taču var, ne? Pamatojums, ko pastāstīšu aiz auss likšanai, ir veselīgs un dziedniecisks.

Kurš gan nav meklējis ceriņziedu kupenās laimītes – tos īpašos ziediņus ar piecām lapiņām? Tas ir skaists ticējums, kam gribas noticēt (galu galā – kopš bērnības esam to dzirdējuši), tomēr diezin vai ar ceriņmaltīti vien pietiks, lai tiktu pie laimes. Būsim godīgi – pie vēdersāpēm tikt diemžēl ir ticamāks scenārijs. Tomēr, ja vajag pamatojumu, lai plūktu ceriņus, lūk tas ir.

Tautas medicīnā no Balkāniem vai Malaizijas nākušie ceriņi tika par labiem atzīti tikai kādā 16. gadsimtā, kad Eiropā tika ievesti no Turcijas. Plašāk tie tikuši pielietoti ārīgi, jo tomēr, lai cik skaists, šis augs ir indīgs, tāpēc, ja tomēr lieto iekšķīgi, devas stingiri jāievēro! Ja neesi drošs, labāk lieto ārīgi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!