Šiverīgā SOS mamma Inga: katram mākonim ir zelta maliņa  (2)

Sarunas laikā mīkstajā viesistabas dīvānā uz rīta snaudu ērti iekārtojies ģimenes mīlulis kaķis Vilsons. Turpat uz dīvāna malas nolikta grāmata par garīgo izaugsmi. Visticamāk, tieši tāpēc Ingas stāstīto caurvij pozitīvisms, kas mudina uz visu skatīties no gaišās puses.

"Manā aprūpē šobrīd ir trīs vienas ģimenes bērni un vēl divas citu vecāku atvases. Ar bērniem izveidojusies liela piesaiste, jo viņi atzīst: te ir labi. Ja sākumā mazie taisīja histērijas par to, ka vecāki atbrauc, aizbrauc un neņem viņus līdzi, tad tagad viss ir nostājies savās vietās. Protams, bērni neķērās man ap kaklu, tiklīdz ieraudzīja – viens no puikām pat parādīja mēli, jo kaut kā taču attieksmi demonstrēt vajadzēja, bet tas ir tikai dabiski.

Mūsu ģimenē dzīvojuši arī bērni, kuri atgriezušies pie bioloģiskajiem vecākiem – par to esmu bezgala priecīga, jo katrs bērns ir pelnījis dzīvot ģimenē starp cilvēkiem, kas veido viņa saknes. Mēs dzīvojam kā ikviena normāla ģimene, priecājos, ka bērniem beidzot pazudusi trauksme – katrs vakaros dara savas lietas, un mājās iestājies miers. Mēs dzīvojam šeit un tagad, šim mirklim, jo tas ir viss, kas mums pieder. Man ir arī trīs pieaugušas bioloģiskās meitas, kuras bērniem ir lieliski mentori – veselīgā simbioze ļoti noder, lai ieraudzītu pasauli citām acīm.

Cilvēki nereti aizraujas ar vispārinājumiem un sevis žēlošanu, nemaz nepamanot, ka tas būtiski ietekmē viņus pašus, jo, domājot par grūtībām, tās arī piesaistām. Vienmēr esmu bijusi optimiste, un to ietekmējuši arī dzīves pārbaudījumi, kurus esmu piedzīvojusi – šķiršanās, tēva zaudējums... Katrs cilvēks dzīves ceļā sastopas ar dažādām nepatīkamām likstām, kuras jārisina, bet jautājums – kā uz to skatāmies? Mans moto: uz visu jāskatās no gaišās puses. Un jāprot palūkoties apkārt – notiek tik daudz labu lietu!

Lielākās rūpes ir par meitu, kurai atklāja diabētu – tas būtiski ietekmē visas ģimenes dzīvi. Slimība prasa nepārtrauktu modrību, vērību, piesardzību, zināšanas un uzmanību. Pateicoties medicīnas tehnoloģijām un atbalstītāju palīdzībai, viņai ir nodrošināts viss, lai būtu vieglāk ar slimību sadzīvot, tomēr nepārtrauktā cukura līmeņa kontrolēšana bērnam ir liels pārbaudījums. Ir bijusi situācija, kad viņa nonāca tuvu hipoglikēmiskajai komai, toreiz ar karotēm bērām mutē cukuru. Ikdiena ir saspringta – pirms katras ēdienreizes jāmēra cukura līmenis, jāēd noteiktos laikos apmēram vienāda lieluma porcijas, atkarībā no apēstā jāievada insulīns, mērījumi jāveic arī pirms fiziskajām aktivitātēm.

Dažreiz viņa pārdzīvo, ka kritusi kārdinājumā un tomēr kaut ko apēdusi, kam, protams, uzreiz ir sekas. Vaicāsiet – kas šajā ir pozitīvs? Viņa ir ļoti patstāvīga savam vecumam, arī atbildīga un ar visveselīgāko ēdienkarti mūsu ģimenē. Prasu viņai: "Kurš vēl no mums ēd tik sabalansētu un pareizu uzturu?" Saprotu, ka slimība nav iemesls īpašai attieksmei, tomēr lielāku uzmanību viņa ar to ir ieguvusi un, protams, par to ir tikai priecīga. Pati par sevi slimība nedod nekādas atlaides – visi ir vienlīdzīgi, nav vietas žēlošanai, jo pretējā gadījumā viņa pieradīs būt upura lomā, kas dzīvē tikai traucēs.

Visgrūtāk ar pozitīvismu gājis vienam no dēliem. Daži paši spēj saskatīt labo, bet citiem sākumā jādod norādes, lai iemācītos to redzēt. Starp citu, arī daudzi pieaugušie to neprot. Mani ļoti aizrauj apzinātība, par ko tagad tik daudz tiek runāts – apstāties un apzināties katru rīcību, lietu, redzējumu. Nevis skriet kā vāverei ritenī, bet pateikt sev "stop", dziļi ieelpot un vērot notiekošo. Pati jau sen katru vakaru pierakstu labās lietas, kuras tajā dienā notikušas.

Sākumā dēlam tā šķita neiespējamā misija, bet tad pa solītim, pa solītim... Šodien apēdu garšīgu kotleti, šodien ne ar vienu nesastrīdējos, šodien man nekas nesāpēja, šodien uzvilku tīras zeķes. Labi, varbūt bija arī pa kādai ķibelei un viss neritēja tik gludi kā plānots, to nevajag noliegt un izlikties neredzam, bet vajag saskatīt, ka visam pa vidu bija arī labais.

Gandrīz līdz asarām smējāmies par to, ka labi izrādījās arī netīrie trauki izlietnē. "Ja trauki ir netīri, tātad mums ir pietiekami daudz naudas, lai nopirktu ēdienu. Mēs nemirstam badā un varam sasmērēt šķīvjus." Redzat, iesākumā netīri trauki varēja šķist kaut kas slikts, bet patiesībā arī sliktais, ieraudzīts citā gaismā, ir labs. Sliktais ir dzīves mācības, kuras mums jāapgūst – ja no kļūdas kaut ko iemācies, tas atkal jau ir labi. Tādā veidā mēs stiprinām redzējumu par labo – tas ir jāiemācās, un šis ieradums saglabājas uz visu mūžu. Kurš gan iegūs no tā, ja no paaudzes paaudzē čīkstēsim?

Esmu pārliecinājusies, cik ļoti dziedē cilvēcisks kontakts – neviens ekrāns vai grāmata nevar dziedēt tā, kā to var izdarīt otrs cilvēks. Atceros, ka viens no puikām triju gadu vecumā vēl nerunāja, bet drošā, stabilā vidē ar vienu piesaistes personu viņa intelekts drīz vien atplauka. Kaut ko tādu redzēt ir svētīgi.

Ja runājam par skaisto ārā: pat ejot pa ielu, bērniem saku – paskatieties, cik šodien skaistas debesis! Viņi paceļ acis un ierauga to, kas vienmēr bijis, bet kam viņi nav pievērsuši uzmanību. Un tā ir ar tik daudzām lietām – viss labais mums jau ir blakus. Jāpaceļ acis!

Iepriekš, strādājot sociālajā sfērā, esmu redzējusi, cik bīstami trausla ir robeža starp dzīvi ar baltiem palagiem un, atvainojiet, "bomžatņiku". Tāpēc nekad nedrīkst citus nosodīt un vērtēt, neviens man nav devis tiesības vērtēt šo bērnu vecākus. Bērniem esmu teikusi – es jūs mīlu tādus, kādi esat, tā ir atšķirīga mīlestība nekā pret saviem bērniem, bet tā ir mīlestība. Es jums katru dienu to neteikšu, bet jums tas ir jāsajūt un jāredz manos darbos. Protams, mēs arī strīdamies un sakliedzam viens uz otru, bet cenšos vienmēr atvainoties un izskaidrot. Esmu sapratusi – mēs nevaram ietekmēt pagātni un nevajag arī būvēt sapņu pilis nākotnei.

Ilūzijas jau var būt, mēs visi tās radām, taču jābūt gataviem, ka tās sabruks un vajadzēs adekvāti reaģēt. Vienkārši nevajag ne uz ko cerēt.

Par dzīves problēmām man ir spilgts pieredzes stāsts. Ar meitu apmeklējām skaisto vēja un jūras pilsētu Liepāju: visai dienai bija saplānota krāšņa izklaides programma, un vakarā – teātra apmeklējums. Bijām iepirkušās, uzpucējušās un paēdušas, kad pavaicāju: "Meit, vai teātra biļetes paņēmi?" Ak vai, viņa sāka raudāt, jo biļetes bija aizmirsusi mājās, bet dabūt tās nekādi vairs nevarēja.

Tajā brīdī teicu: "Neuztraucies, izdomāsim citus plānus!" Skaidroju viņai, ka nejūtos ne dusmīga, ne vīlusies – mēs vienkārši konstatējām faktu un viss. Ar problēmām ir tā: ja tās var atrisināt, tad nav vērts uztraukties, ja nevar – arī nav vērts. Kāda jēga uztraukties, ja tāpat to nevar mainīt? Arī bez plānotā teātra apmeklējuma Liepājas apciemojums izdevās burvīgs un labu atmiņu pilns."

Šis ir fragments no grāmatas vecākiem "20 padomi laimīgākai bērnībai", kas tapusi, atzīmējot SOS bērnu ciematu 20 gadu darbības jubileju Latvijā. Grāmatā aizkustinošos, patiesos un sirdsgudros stāstos SOS audžumammas dalās bērnu audzināšanas pieredzē, atklājot savus noslēpumus laimīgākai bērnībai. Mammu stāstus uzklausīja un grāmatā apkopoja grāmatas autore Zane Zusta.

Valsts prezidenta kundze un Latvijas SOS bērnu ciematu patronese Iveta Vējone īpaši novērtē, ka grāmatā iekļauta pieredzē balstīta gudrība, kas var atvērt ikviena lasītāja sirdi un kalpot par rokasgrāmatu, kurā meklēt padomu un atbalstu. Viņa aicina ikvienu vecāku vairāk ieklausīties savā sirdsbalsī, ikdienā vairāk laika pavadīt kopā ar bērniem un samīļot viņus, būt līdzās.

SOS mammas ir ļoti gandarītas, ka grāmatā var dalīties ar savu pieredzei sāpinātu bērnu audzināšanā un cer, ka viņu pieredzes stāsti iedvesmos ikvienu, kas audzina ģimenē savējos un pieņemtos bērnus. Grāmata ir solītis uz lielāku izpratni sabiedrībā par to, ka bērniem ir jāaug ģimenēs arī tad, ja pašu vecāki par viņiem nevar parūpēties un ievietošana bērnu namā nav problēmas risinājums.

SOS bērnu ciemati ir nevalstiska organizācija, kas jau 20 gadus Latvijā veido un atbalsta SOS ģimenes bērniem, kuri zaudējuši vecāku aprūpi. Šobrīd divdesmit sešās SOS ģimenēs aug simt trīsdesmit bērni un jaunieši. Lielākā daļa SOS ģimeņu dzīvo divos SOS bērnu ciematos – Īslīcē un Valmierā, bet divas SOS ģimenes dzīvo arī ārpus ciematiem – Iecavā.

Ikvienas SOS ģimenes dzīvi vada SOS mamma vai SOS vecāku pāris, un parasti tajā dzīvo četri līdz septiņi bērni. Bieži vienā SOS ģimenē dzīvojošie bērni ir bioloģiskie brāļi un māsas. SOS mammas ir SOS ciematu ģimeņu pamatu pamats.