Skaitlis 40 lielāku lomu spēlē kristīgajā tradīcijā – gan lielie plūdi esot ilguši 40 dienas, gan Jēzus tuksnesī 40 dienas ticis kārdināts un 40 dienas pēc augšāmcelšanās uzņemts debesīs, gan arī Mozus savu tautu 40 gadus pa tuksnesi vadājis...
Minētie notikumi (izņemot debesīs uzņemšanu), protams, nav no tiem līksmākajiem, un tādējādi šis skaitlis varētu būt ieguvis nelāgu slavu. Ja vēl ņem talkā valodniecību un slāvu valodu, tad (mazliet piedzejojot) vārdu сорок (četrdesmit) var sadalīt divos: сор (sārņi) un рок (mūžs). Piedrazotais mūžs, tātad tāds, kuru nebūtu vēlams īpaši piesaukt. Bet mums ir cita valoda, un vismaz mums nekādi nejauki šo vārdu neizdevās izlocīt. Secinājums – tas nav par mums, neņemam to vērā!
Taču ne jau tikai slāvi uz 40. jubileju skatās šķībi – dažām Austrumu tautām to ir daudz lielāks iemesls darīt – viņu valodā četrinieks izklausās tāpat kā nāve. Tāpēc svinēt jubilejas, kurās ir četrinieks, nav īpaši populāri. Attiecīgi 4. stāvs un 4. vieta jebkādos sarakstos tur nav iecienīta. Bet, loģiski domājot, tad jau 44. dzimšanas diena būtu vēl nemīlētāka jubileja!
Numeroloģes Aijas Stabiņas komentārs ir šāds: "41. dzīves gadā (40 gados) cilvēki ir visemocionālākie, jūtīgākie, salīdzinot ar visiem citiem gadiem, kuri ir jau bijuši un kuri vēl būs. Cilvēki var kļūt arī vieglprātīgi un aiziet galējībās." Tomēr viņa uzskata, ka svinēt vajag: "Svinot ir jāfokusējas uz labām lietām, kuras var atnest šis gads, – uz iedvesmu, jaunradi, prieku par bērniem, mīlestību."
Ja nu tomēr kādam no četrdesmitnieka pagalam bail, var taču pieiet radoši un pārdēvēt ballīti par 39 gadu aizvadīšanu vai 41. gada gaidīšanu, vai arī vispār izlikties, ka svin kādus citus svētkus – Helovīnu, Jaungadu, Bērnu aizsardzības dienu... kas nu kuram tuvāks.