Pašbūvēta malkas māja dziļi Latgalē – četri mēneši, nekādu kredītu un līdzsvars dabā  (59)

Lauris un Arnita sevi dēvē par šambungu dvestajiem – šo vārdu viņi devuši pašu gatavotajām bungām (dažādus stāstus par tām vari palasīt viņu tīmekļa mājiņā "Sambung.lv") un vienlaikus dzīves līnijai. Ar tām kopā Lauris un Arnita dzied, dziedina, pavada sevi un citus Ceļojumos, piedalās dažādos rituālos un pasākumos. Vienā vārdā – dzīvo.

Tā nav nekāda bēgšana no sociuma vai kaut kāds ekofanātisms vai poza, stāsta Arnita. "Vienkārši tā dzīve ved – šobrīd mums ir "apnullēšanās", atbrīvojamies no visa (lietām, domām, aktivitātēm), kas īstenībā nemaz nav būtisks, lai saprastu, kas esam paši, ko gribam un ko varam, krājam spēkus, un tad jau – aiziet, skatīsimies, kurp tālāk dzīve vedīs!"

Pērnajā jūnijā viņi ar visu iedzīvi iebrauca "patiešām pļavā, bez backup variantiem". Tuvākais ciemats – Šķeltova – ir četrus kilometrus attālu, tuvākā pilsēta Aglona – 13 kilometri. Pie Laura un Arnitas var nokļūt, braucot divus kilometrus pa lauku (patiešām pa lauku!). Elektrības nav, reizi nedēļā iedarbina ģeneratoru, lai uzlādētu urbi un telefonus.

"Daba pati par sevi ir Līdzsvars un Harmonija. Cilvēks meklē līdzsvaru un harmoniju. Tikai viņš mēdz aizmirst (dažreiz pat pavisam un uz ilgu laiku) to, ka pats ir dabas sastāvdaļa. Bet, jo vairāk viņš to atceras un apzinās, līdz ar to jo vairāk atrodas dabā, sadarbojas un mijiedarbojas ar to un mācās no tās, jo tuvāk savam centram viņš atrodas. Bet centrā ir līdzsvars. Un kur līdzsvars, tur harmonija. Tik vienkārši," – tur arī pamatojums.

"Protams, šī ideja par mājvietu neradās spontāni. Gluži otrādi – jau tad, kad tika meklēta īstā pļava, vienlaikus tika meklētas iespējas, kādu īsto māju būvēt, lai tā būtu līdzsvarā ar dabu un tādējādi – papildu balsts, kas šo harmoniju uzturētu arī pašos. Domas veda šādā virzienā: dabā aug koki un zāle, dabā ir māls un smiltis, un dabā mīt arī Lauris un Arnita, kuriem ir radošs gars, apķērīgs prāts, čaklas rokas un liela paļāvība savam dzīves ceļam. Un, tāpat kā saskaitāmos mainot vietām, summa nemainās, tāpat arī, mainot vietām kokus, zāli, mālus un smiltis, līdzsvars izjaukts netiek, toties ir radusies mājvieta. Tāda, kuru var uzbūvēt divatā četru mēnešu laikā, netērējot laiku, nervus un līdzekļus kredītiestāžu procesos un būvniecības veikalu valstībās, vien nopērkot skrūves, naglas, dažus cementa maisus, pārdesmit ķieģeļu, piecas sešas caurules krāsnij un pāris plēves jumtam.

Mājvieta tapa lielā mierā un paļāvībā. Paļāvībā uz to, ka paspēsim laikā un mierā, tādējādi, ka būvniecība netraucēja baudīt dzīvi un vasaru kopumā. Gan svētkus svinējām, gan ciemiņus uzņēmām, gan paši šur tur pabraukājām un pabungojām."

Mājas tapšanas procesam vari izsekot bildēs un izlasīt pašu šambungiešu komentāros. Top arī Spēka aplis un rodas jaunas idejas. Šambungu dvestie atzīst, ka patiesībā šeit viņus apciemo daudz vairāk nekā Pokaiņos, Ogrē vai Rīgā – gan savējie, gan tādi, kas atrod viņus pa citiem kanāliem. "Šeit ir tas – ikviens aizbrauc kaut ko ieguvis, un arī mēs, protams. Enerģiju mijiedarbība!"

Lauris un Arnita malkas mājas tapšanas procesu visās detaļās aprakstījuši savā lapā (turpat, kur vari iepazīties ar viņu gatavoto šambungu stāstiem) un droši vien neliegs padomu, ja jautāsi!

Lauris māju bija uzzīmējis jau pērnajā pavasarī. Vidēji liela, vizuāli apaļa, bet faktiski – 13 stūru un 13 sienu māja ar tikpat vizuāli apaļu, bet faktiski 13 stūru piramīdas veida kārklu/velēnas jumtu. Tāda pasaku mājiņa.

Tehniski karkasa galveno "masu" veido jau minētie 13 stabi–stūri, kas uzsēdināti uz nelielās bedrītēs ieguldītiem laukakmeņiem, kurās vēlāk vēl tika ieliets cements. Savā starpā šie stabi savienoti ar korēm, kuru katru ar stabu savieno divas "paduses". Tāda Stounhendža, tikai no kokiem.

Jumts sastāv no vairākām kārtām: kārklu pinuma, tad ģeotekstila, uz tā vienmērīgi izmētāts trīs siena zārdu saturs, virs siena – ūdensnecaurlaidīga plēve trijās kārtās, bet uz tās – spirālveidā izritināta drenāžas caurule, kuras funkcija ir noturēt velēnu. Visu šo nosedz vēl viena ģeotekstila kārta. Un velēnas.

Sienas sastāv no malkas bluķiem un māla. Pati mūrēšana notika tā – uztaisa māla "celiņus", uzguldina uz tiem baļķi vai pagali (ja baļķis pa lielu), spraugās saber skaidas, un tā n-tās reizes n-to dienu garumā. Mūrēšana ilga gandrīz divus mēnešus – no 29. septembra līdz 20. novembrim. Tuvojoties finālam, smējušies – nevar saprast, vai siltāk kļūst ar katru dienu vai ar katru sienu.

"Tas, ko pirms mūrēšanas zinājām, ka nezinām, bija: 1) kur ņemsim mālu? un 2) kur ņemsim malku? Savukārt tas, ko nemaz nezinājām, ka nezinām, bija – kur ņemsim logus?" stāsta šambungu dvestie. Īstajā brīdī atskanēja zvans no Laura tantes, sak, vai logus nevajag? Viņai pilns šķūnītis Ulmaņlaika logu, skolai nomainījuši pret jaunajiem, vecos atdevuši siltumnīcai. Tā Šambungas tika pie sešiem dažādiem logiem – liela, maza, horizontāla, vertikāla, slīpa, verama ...un vēl viena verama.

Jumtistabiņa, bēniņi, istabaugša, mansards, noliktava. Viss vienā.

Neparasti agri atnāca ziema – bija jāmūrē krāsns, vismaz tik daudz, lai tā pildītu savu funkciju – gatavotu ēst un sildītu. Turpat, "stroikā", tad nu notika visa šambungu dzīve un sadzīve – turpat gulēja, saimniekoja, ēda un mūrēja sienas. Un vakaros sildījās pie pamazām topošās raķeškrāsns.