Tā septembra diena, kad 28./29. grūtniecības nedēļā pasaulē nāca Sanitas Grūbes dvīnīši Ričards Edžus un Keita Gabriela Leimaņi viņu mammai sāp joprojām. Kāpēc tā notika, ka mazie tā pasteidzās, atbildes nav. Bet abiem bērniem ir veselības problēmas, kuru dēļ tiek lūgta sabiedrības palīdzība. Tajā dienā Sanitai pateica: "Nekāda ķeizara nebūs, dzemdē vien pati", un neviens neņēma vērā, ka viņa bija riska grupas grūtniece divu iemeslu dēļ – grūtniecība ritēja sievietes 37 gadu vecumā un tā bija daudzaugļu grūtniecība, turklāt sākušās priekšlaicīgas dzemdības.
Septembrī dvīņi svinēs savu 10. dzimšanas dienu. Ričarda, jeb kā mīļi saka mamma, Ričiņa diagnoze ir bērnu cerebrālā trieka ar spastiko tetraparēzi. Viņš dzima pirmais un līdz šim vēl pats nestaigā. Zēnam veikta muskuļu pagarināšanas operācija Minhenes ortopēdiskajā klīnikā. Zēns regulāri saņem fizioterapiju, kā rezultātā Ričards iemācījies spert dažus soļus ar staiguli. Zēns cer, ka reiz spēs staigāt pats. Ričardam ir nepieciešama intensīva fizioterapija un reitterapijas nodarbības.
Keita staigā pati, bet, diemžēl, uz pirkstgaliem. Lai gan ikdienā meitenīte vingro un stiepj muskuļus, tas maz palīdz. Keitai ir nepieciešama intensīva fizioterapija un masāžas. Ģimene cer, ka ieguldītais darbs nodarbībās palīdzēs meitenei staigāt pareizi – uz pilnas pēdas.
Kā stāsta Sanita, viņas grūtniecība ritēja normāli, ar nelieliem sarežģījumiem, piemēram, kad vienubrīd bija akūta dzelzs nepietiekamība, bet kopumā – parasts gaidību laiks.
"Nebija nekādu vēstnešu par priekšlaicīgām dzemdībām. Man mājās nogāja ūdeņi un sākās sāpes. Bet tā kā man jau bija vecāks bērns, meita, tad nepavisam šīs sāpes nelīdzinājās, ko piedzīvoju, kad pasaulē nāca pirmdzimtā. Tad es dzemdēju 18 stundas un sāpes pieauga, intervāli mainījās. Bet šajā reizē – pasāp, pāriet, pasāp, pāriet. Nākamajā rītā man bija paredzēta vizīte pie ginekologa, domāju, ka sagaidīšu, bet nekā – izsaucu ātros. Aizveda mani uz Stradiņiem (Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas dzemdību nodaļu – aut.). un lika gaidīt rindā, kad ārsts pieņems. Kad norādīju, ka esmu riska grupā, lai paņem mani ātrāk, saņēmu atbildi: "Jūs šeit neesat vienīgā, kas atbraukusi dzemdēt".
Jutos briesmīgi. Tā es nosēdēju rindā kādu pusotru vai divas stundas, kamēr tiku uz pieņemšanu. Mazajiem paklausījās sirdspukstus, nezinu, kas tā bija māsiņa vai kas, kas ārstei prasa: "Gatavojam ķeizaru? Ķeizaru? Nē, lai dzemdē pati!" Tāda bija atbilde. Kad iebildu, ka man jau grūtniecības laikā bija paredzēts, ka finišā būs ķeizargrieziens, sākās pārmetumi – "Ko tad tik ilgi mājās sēdēji un nebrauci šurp?!" šādas nepatīkamas atmiņas Sanitai joprojām ir par dienu, kurai vajadzētu būt skaistai.
"Pirmais piedzima Ričiņš un klusēja, viņu aiznesa prom. Man atkal satraukums. Tad man stimulēja dzemdību norisi, lai piedzimtu otrs bērns. Tikai tagad, pēc daudziem gadiem, kad esmu visu ko salasījusies, iepazinusies ar dažādu pieredzi, apzinos, ka droši vien ārsti domāja, ka bērni būs nedzīvi, tāpēc netaisīja ķeizaru, lai pēc tam nebūtu jāveic tīrīšana. Tā teikt, mazāk klapatu. Bērnus ielika inkubatorā. Pēc divām trim stundām mani aizveda pie viņiem. Es stāvu blakus un raudu, bet atkal man tādā tonī uzbļauj: "Ko stāvi un raudi! Ej labāk vismaz kādu lāsi piena atslauc, lai bērniem uz lūpām tiek!"
Dzemdību nodaļā Sanita ar mazajiem uzturējās 10 dienas, kad visus trīs pārveda uz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas novietni "Gaiļezers". Tur, kā saka Sanita, paveicās ar labu neonatoloģi. Šajā slimnīcā Sanita ar bērniem dzīvoja divus mēnešus. "Ņēmāmies svarā, bērnus baroju caur zondi. Kā zombijs staigāju, diennaktī gulēju divas stundas. Visu laiku jāatslauc piens, jābaro – te viens, te otrs un tā uz riņķi. Man kā mammai tas laiks bija īsts murgs. Un te mēs esam – jau 10 gadi būs," stāsta Sanita.
Abi bērni šogad pabeiguši 3. klasi vispārizglītojošā skolā. Ričs uz skolu brauc ratiņkrēslā, bet Keita pati uz savām kājām, tiesa, pārsvarā uz pirkstgaliem, lai gan arī skolotāji meitenei arī aizrāda, kad vajag, lai kāju liek arī uz papēža, bet viņai tā grūtāk, tādēļ citreiz aizdomājas, citreiz apzināti – lai ātrāk un ērtāk. Keitai problēmas sagādā tikai kājiņas, bet Ričam iet grūtāk arī roku veiklību, tādēļ skolā pierakstus veic uz datora.
Abiem ļoti patīk dejot, bet Ričam arī dziedāt. Viņš ir uzstājies arī "Nāc līdzās!" koncertā, un abi šovasar brauks uz nometni. Dēls aizrāvies ar tehnoloģijām – datoriem, spēlītēm, bet Keita dejo modernās dejas. Protams, viņai, kā jau meitenei, ļoti patīk pucēties. "Tagad, kad "Ziedot.lv" bija novērtēšanas komisija, mums ieteica Keitai valkāt kurpītes uz papēža. Kāds prieks tas bija! Visu laiku nesmukos ortopēdiskos apavus vilkām, bet tagad pilnīgi oficiāli varam iegādāties augstpapēžu kurpes. Nu kāds tur papēdis – divus trīs centimetrus augsts, bet prieks ir liels," smejot stāsta Sanita.
Vēl Keita aizrāvusies ar dzīvnieciņiem. Mājās pašiem gan neesot, bet laukos pie tēta ir suņi, truši, cūkas, tad nu meitene pati internetā meklējot informāciju par to kopšanu, barošanu.
Bērni kā bērni, ja vien nebūtu šīs dažas fiziskās nebūšanas. Sanita apliecina, ka ikdienā arī paši mājās daudz dara, bet nepieciešama regulāra rehabilitācija.
Dvīņu ģimene lūdz ziedotāju palīdzību, lai Ričards Edžus un Keita Gabriela 2017. gadā varētu saņemt:
fizioterapijai – 5620 eiro;
reitterapijai – 115 eiro.
Lai nodrošinātu abiem bērniem rehabilitācijas pakalpojumus gadā kopā nepieciešami 5735 eiro, no kuriem 348 eiro jau ir pieejami no 2016. gada saziedotās, bet vēl neizmantotās summas. Līdz ar to 2017. gadā no ziedotājiem tiek lūgts 5387 eiro.
Ja tev ir vēlēšanās un iespējas, to var izdarīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
