Piemēram, sēšanai bija jābūt pabeigtai Vītus dienā (vai – citviet Latvijā – jau četras dienas pirms Vītus dienas), jo pēc tam sētā labība nogatavojas ar novēlošanos: cik dienu vēlāk iesēj – tik nedēļu vēlāk rudenī raža, turklāt, ja grib, lai tā ir cik necik laba, jāsēj pirms saullēkta. No šīs dienas arī vairs nedarina jaunus kokus.
Slikts laiks Vītus dienā ir iemesls priekam, jo tas sola labu ražu.
Ne tik laba ziņa ir tā, ka ar šo dienu parādās dunduri. Arī mušu parādīšanās ticējumos minēta, taču diezin vai ap šo laiku vēl sastapsim kādu, kurš mušu šogad nav redzējis...
Senlaikos šajā dienā sākās siena pļauja, jo līdz tam govīm deva ar rokām plēstu zāli. Nezin, kā ar izkapti pļauta zāle varēja lopiņu veselībai kaitēt, taču pastāvēja ieteikums pirms barošanas tādu aplaistīt ar sālsūdeni, ja kādam tomēr bijis slinkums ar rokām plēst.
Vītus diena skaitījās pareizais brīdis, kad plūcamas vītus zāles – dzegužlini (Polytrichum sp.). Šī droga tējā līdz pret stipru klepu, to lieto arī asiņošanas apturēšanai.
Vēl kāds ticējums vēsta – no Vītus dienas saule "atlecot" govīm pienu noraujot. Iespējams, ka tajā ieslēpta arī latviešiem raksturīgā sērošana par to, ka vasara pēc Jāņa dienas teju cauri. Lai gan patiesībā vasara tikai sākas!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
