Ar ko fiziskā kultūra atšķiras no sporta? Viens bioenerģiju vairo, otrs tērē

Vispirmām kārtām es gribētu nodalīt divas lietas – sportu no fiziskās kultūras. Kāpēc? Izskaidrojums ir gaužām vienkāršs... un tas ir saistīts ar enerģijas apmaiņām mūsu organismā.

Fiziskā kultūra ir enerģijas saņemšanas veids. Izpildot vingrinājumus, mēs liekam savam ķermenim kustēties un iedarbojamies uz iekšējiem procesiem tādā veidā, ka saņemtās enerģijas būtiski uzlabo mūsu organisma vispārējo stāvokli un rada iekšējo līdzsvaru. Sakārto Iņ un Jan balansu. Uzlabo visa ķermeņa iekšējo procesu darbību un atjaunošanās resursus. Uzlabo imūnās sistēmas, gremošanas, limfātiskās sistēmas, sirds asinsvadu sistēmas un nervu sistēmas darbību utt.

Redzi, nodarbojoties ar fizisko kultūru, mēs to darām tikai un vienīgi savā labā, savas labsajūtas un savas veselības labā! Ar prieku un bez pārpūlēs. Mēs uzņemam enerģiju... Enerģiju no Kosmosa, no dabas. Tāpēc ļoti svarīgi ir vingrinājumus pildīt brīvā dabā. Izjust dabas varenumu un saņemt no tās visu, ko tā ir gatava sniegt. Mūsu uzdevums ir tikai sajust un saņemt, bez steigas un piepūles – vienkārši ļaujoties procesiem.

Vingrojumu intensitāti mēs neapzināti kontrolējam ar iekšējām sajūtām, balstoties tikai uz sajūtu kopumu, mūsu ķermeniskajām, garīgajām vajadzībām. Mēs izjūtam katru kustību kā enerģijas pieplūdumu... Pēc nodarbības jūtam spēka pilnību un vispārēju labsajūtu. Domu skaidrība un līdzsvara sajūta apkārtējā vidē un Visumā ir pamats, kā dzīvot harmonijā ar sevi un pasauli.

Tā ir visparastākā skriešana, nūjošana, kaut vai pastaiga, bet tie nav gari gabali un ātri tempi – tā ir it kā saplūšana laikā un telpā ar Visumu un to, kas ir ap mums te un šajā brīdī. Laika ziņā nodarbību ilgums variē no 30 līdz 60 minūtēm, atkarībā no cilvēka vecuma un aktivitāšu veida.

Arī ārstniecisko vingrošanu mēs varam ietilpināt šajā grupā. Dažādi stiepšanās un elpošanas vingrinājumi un vecā labā "rīta rosme", palēcieni, pietupieni, vēzieni utt. Viss tas, ko mēs darām kustībā, vienkārši un bez lielas fiziskas piepūles.... Fiziskā kultūra ir visefektīvākais veids, kā uzlabot savu fizisko un garīgo veselību! Jāatceras galvenais – mēs šajā procesā enerģiju saņemam, nevis tērējam.

Nu, un tagad parunāsim par sportu un lielo (profesionālo) sportu.

Sporta galvenā iezīme ir tā, ka mēs iztērējam vairāk enerģijas, nekā uzņemam. Būtībā tā ir enerģijas izlāde. To sportists sajūt jau uzreiz pēc nodarbības, lai arī galvā ir tāda eiforiska sajūta (tas saistīts ar hormonu pārmērīgu darbību), fiziskais ķermenis ir noguris. Fiziski tu esi izsmelts, tavs enerģētiskais potenciāls ir tuvu "finišam". Pēc treniņa tava galvenā vajadzība ir ēdiens un atpūta.

Mūsdienās sporta nodarbes izmanto daudzi, lai bēgtu no darba problēmām vai stresa, taču reizēm tas noved tieši pie pretēja iznākuma. Pārmērīga slodze, nekad nav uzskatīta par veselīgu. Kad treniņš ir beidzies, pirmais, ko parasti sportisti dara, lai atjaunotu enerģijas krājumus, ir – uzēd kaut ko, lai tiktu līdz "normālam, dzīvam, dabiskam" ēdienam, un visbiežāk tie ir proteīna batoniņi, daždažādi uztura bagātinātāji, vitamīnu kokteiļi utt. Tā ir ķīmiskā mašinērija, kura strādā tieši uz to, lai ātrā, bet ne dabiskā veidā atjaunotu iztērētos enerģijas resursus. Lieki teikt, ka šīs ķīmiskās vielas izraisa daudzu organismam svarīgu procesu nepareizu darbību un vēlāk – arī saslimšanas. No šejienes arī teiciens – nav veselu izbijušu sportistu.

Ķīmiskās vielas (lai cik arī ražotājs apgalvotu, ka tās ir dabīgas) nespēj atjaunot enerģijas iztrūkumu, jo tā ir nedzīva, mākslīgi veidota, sintezēta uzturviela. Tā spēj kompensēt vienīgi barības vielu iztrūkumu, bet ne enerģijas iztrūkumu!

Daudzi saka – kas tad tur, tas tikai proteīns (olbaltumvielas), bet jautājums ir viens... kā olbaltumvielas? Ne jau cilvēka! Jā, tām ir dzīvnieku izcelsme – sintezētas gatavas olbaltumvielas, kuras uzņemot organisms "neiedarbina" dabiskos, procesus, lai barību pārstrādātu, nepieciešamajās uztura vielās. Ķīmiskie produkti nenes reģenerējošo / dziedniecisko enerģētisko informāciju!

Atgādināšu, ka es nerunāju par enerģijas rādītājiem, ko varam izlasīt uz pārtikas iepakojuma. Es runāju par Visuma enerģiju, par dzīvības enerģiju, par ci enerģiju, lai būtu skaidrāk. Ar šīm pārtikas piedevām mēs šo enerģiju neuzņemam vispār! Mēs tikai pabarojam organismu kā gaļas gabalu.

Un tā tas turpinās kādu laiku, un, lai arī fiziski mēs jūtamies veseli, ar laiku rodas sajūta, ka kaut kas nav tā, kā vajag, un kaut kā trūkst. Lai atjaunotu spēkus, mums vajadzīgs ir arvien lielāks miera periods. Miegs, šķiet, nedod atspirdzinājumu. Bieži vien rodas problēmas ar iemigšanu – bezmiegs. Visiem taču labi zināms, ka vienīgi miegā notiek organisma reģenerācija (atjaunošanās) ...bet guļam mēs mūsdienās vienmēr par maz un ar to ļoti sev kaitējam. Turklāt jāatceras, ka miegu nevar kompensēt, paguļot citu dienu ilgāk!

Paiet laiks – vienam ilgāks, otram īsāks –, un mūsu organisms sāk protestēt. Sākas traumas, imūnās sistēmas "bedres", depresijas... Citiem vārdiem sakot, fiziskā potenciāla "bedres": kā sportists tu esi sevi izsmēlis, un sasniegumu vairs nav, drīzāk kritums atpakaļ.

Šajos gadījumos labākais, ko sportists var darīt, ir – paņemt pauzi un atpūsties. Reizēm pats ķermenis piespiež to darīt, jo sākas traumu un saslimšanu periods. Tie sportisti, kuri neieklausās sevī un turpina par visu varu cīnīties pretī nolemtajam, nereti sāk meklēt dopinga līdzekļus, alkoholu u.c stimulējošās vielas cerībā, ka tas viņiem palīdzēs kādu laiku noturēties virs ūdens. Viņi nesaprot, ka vaina ir izsmeltajā dzīvības enerģijā. Ja mēs runājam par auto, tad visiem ir skaidrs, ka motors nav mūžīgs. Ja runājam par cilvēku, tad piemirstam, ka arī viņam laiks ir limitēts (pareizāk būtu teikt – viņa fiziskajam organismam). Diemžēl arī tas nolietojas, un, ja mums izsīkst dzīvības enerģija, tas notiek ļoti strauji.

Un tagad pastāstīšu, kā darbojas pats enerģijas izsīkšanas mehānisms.

Te par spilgtu piemēru var būt jebkurš "lielais sports", sākot no hokeja un beidzot ar maratonu. Es kā piemēru paņemšu maratonu. Lai tam sagatavotos, ir nepieciešami vismaz 6–8 mēneši intensīvu treniņu. Šajā laikā tiek darīts viss augstāk minētais, tērēti un tērēti enerģijas resursi, un mērķis šeit nav veselība, bet rezultāts, kas jau ir milzīga pretruna, ja runājam par veselību. Būtībā līdz startam skrējējs tiek tikai savā fiziskajā, ārējā čaulā, kas satur kopā viņa būtību. Emocionāli viņš ir tukšs. Viņa imunitāte ir nokritusi līdz tādam līmenim, ka daudzi sportisti neapmeklē nekādus pasākumus, neiet uz veikalu un citām publiskām vietām.

Jāatzīmē, ka daudziem augstas klases sportistiem emocionālo stāvokli vienmēr ir palīdzējuši uzturēt psihologi, bet pēdējā laikā arvien vairāk uzmanība tiek pievērsta tam, lai piesaistītu alternatīvo terapiju speciālistus. Cilvēki ir sapratuši, ka ne viss ir tik vienkārši, kā kādreiz mācīja medicīnas grāmatas. Visa pamatā pastāv daudz smalkāks mehānisms, un to spēj sakārtot tikai pieredzējuši alternatīvo terapiju speciālisti. Viņi spēj "savākt" sportistu un sakārtotu viņa iekšējos enerģijas resursus uzlabojot gan rezultātus , gan garīgo noturību treniņos un sacensību laikā. Pielietojamās alternatīvās terapijas ir dažādas, sākot ar meditācijām un beidzot ar enerģētiskām masāžām, sarunām, enerģētisko punktu masāžām, adatu terapijām utt.

Bet – turpināsim tēmu. Kad sportists nonāk līdz starta līnijai, ap viņu gaisā virmo konkurentu enerģija – tā ir uzbudinoša, pilna ar adrenalīnu... Sportisti mīņājas turpu šurpu, viņu sirdsdarbība paātrinās, domas kļūst haotiskas un virzītas tikai uz mērķi, uz uzvaru... Viņi burtiski "vārās" šajā enerģiju katlā un nodod to viens otram – ķēdes reakcija, kas darbojas līdzīgi kā masu psihoze. Tikai enerģētiski ļoti līdzsvarots sportists šajā gūzmā varēs norobežoties no šīs izlādes enerģijas, kura tērē iekšējos resursus, sportistam pat neizkustoties no vietas.

Tālākais ir pats sacensību sniegums.... Cik nu fiziski gatavi esam, tik arī skrienam. Un turpinām tukšot "bateriju"... Kad baterija iet uz beigām, sportisti enerģiju sāk uzņemt no līdzjutējiem. Tas patiesi ir fenomens! Līdzjutēji šeit darbojas kā enerģiju donori. Vislabāk to ir ievērot, piemēram, ļoti liela mēroga sacensībās (piemēram Ņujorkas maratons), jo tur visas distances garumā ir cilvēki, kuri uzmundrina, motivē... Patiesībā šeit notiek enerģijas apmaiņa. Līdzjutēji dalās ar enerģiju – sportists to uzņem.

Turklāt šī ir ļoti, ļoti precīzi novirzīta enerģija. Tāpēc sportisti apgalvo, ka vieglāk ir noskriet distanci līdz galam, nevis padoties. Tā enerģija ir tik spēcīga, ka burtiski nes sportistu uz priekšu. Tas pats ir novērojams arī, piemēram, hokeja mačos, taču te kā mīnusu pieminēšu līdzjutēju izdzertā alkohola daudzumu. Kāpēc? Tāpēc, ka sportistam tik ļoti nepieciešamā enerģija ir diezgan izkropļota, un tai trūkst domas un virziena precizitātes, tāpēc reizēm kaut kādas mistiskās hokejistu kļūdas nav viņu, bet gan līdzjutēju nopelns... Par to līdzjutējiem jāpadomā!

Ir sportisti, kuri ir ļoti labi enerģētiski sagatavoti savam sniegumam. Par piemēru gribas minēt Useinu Boltu. Viņš ir arī viens no retajiem sportistiem, kuri treniņprocesā izmanto alternatīvas terapijas. Vai esi ievērojis, kā viņš uzkurina publiku pirms starta? Kā tev šķiet, ko viņš dara? Viņš lieliski apzinās enerģijas spēku un tādā veidā jau pirms starta saņem šo līdzjutēju sniegto "dopinga" devu! Paskaties, cik viņa skrējiens ir brīvs un lielisks! Viņā ir ieplūdusi milzīga deva mīlestības – dzīvības enerģija! Tauta viņu mīl, un viņš to māk izmanto savā labā.

Ja skrējējs uz startu ir ieradies enerģētiski "galīgi tukšs", viņš vienkārši nespēj uzņemt enerģiju – tam nepietiek spēka. Viņš ir nobloķējies un pilda tikai automātiskas skriešanas funkcijas... Tādi parasti izstājas.

Tāpēc vēlreiz uzsveru, ka rezultātu sasniegšanai ļoti svarīga ir ne tikai fiziskā, bet arī enerģētiskā gatavība. Sportistiem un viņu treneriem beidzot jāsaprot, ka organisms nav nodalīts no Visuma. Augstās Visuma enerģijas ir tieši tās, kas dod šos fiziskos rezultātus, un, kolīdz tiek izjaukts šis līdzsvars, tā sākas neveiksmes, traumas un slimības. Un tā vietā, lai šajos gadījumos pieslēgtos ķīmijai, es iesaku izvērtēt alternatīvo terapiju praktiķus, izmantot dabīgās enerģijas balansētājus (speciālistus), kā to jau sapratuši daudzi titulētākie pasaules sportisti.

Kas attiecas uz "cilvēku parasto", gribas atgādināt – nejauc divas būtiskas lietas un atceries: sports izlādē, bet fiziskā kultūra uzlādē! Nedari pāri sev un savai veselībai, gan fiziskajai, gan garīgajai. Jo, tikai būdams līdzsvarā, tu būsi patiesi vesels un veiksmīgs! Nepakļaujies modei un stereotipiem. Sajūti to, kas tev patiešām ir nepieciešams. Vienam tā būs pastaiga, bet otram – miegs, un abas izvēles būs pareizas!