Tuvojas gada visīsākā nakts. Kad un kā ir jālīgo?  (4)

Kad ir maģiskā nakts?

Šis ir salīdzinoši vienkāršs jautājums, kam atbilde rodama, ielūkojoties jebkurā kalendārā, kur norādīts Saules lēkšanas un rietēšanas laiks.

Piemēram, izsekojam Saules gaitas pulksteņlaikiem "Mazās Mēness maģijas kalendārā 2018".

Dienas garums atšķiras burtiski par vienu minūti: 23. (un, attiecīgi, 24. jūnijā) diena ir jau īsāka. "Kā redzams, tad laiks apstājas. Trīs dieniņas, trīs naksniņas saule (svētki) kalna galiņā. Šogad gatavoties būtu jāsāk no 17. jūnija un pēdējā spēka diena būtu 22. jūnijs.

Taču ne jau šī minūte padara vienu nakti maģiskāku par otru. Šeit būtisks ir tieši astronomiskais un astroloģiskais faktors – astronomiskā vasara sākas un Saule Vēža zīmē šogad ieiet 21. jūnijā pulksten13.07. Šajā dienā tad arī nomainās enerģijas un, ja tā var teikt, atveras debesu lūkas. Skaisti, ka senču zintis sakrīt ar astrologu pētījumiem!

Uzreiz piebildīšu, ka 22. jūnijā gandrīz visu dienu (4.33–22.10) Mēness ir bez kursa (čika laiks), tāpēc par vismaģiskāko laiku šogad uzskatāms 21. jūnijs, kad čika laika nav. Toties 22. jūnija pēcpusdienā sākas šā mēneša pirtij vispiemērotākā diena, tāpēc ieplāno vērtīgo procedūru, kurā visas stihijas sastopas!

Saulgrieži vai saulstāvji? Arī par šo terminu lietošanu vienprātības nav.

Taču, ja atminamies Saules lēktu un rietu laikus minētajos datumos, ir redzams, ka dienas garums tiešām pāris dienas stāv uz vietas. Tāpat arī Ziemassvētkos.

Savukārt rudens un pavasara vienādībās diena un nakts ir vienā garumā tikai vienu dienu un tad pagriežas – attiecīgi uz ziemas vai vasaras pusi. Loģiski būtu pieņemt, ka Lielā un Mazā dienā ir Pavasara un Rudens saulgrieži.

Vēl var piemetināt, ka arī citās valodās šīm parādībām ir dažādi nosaukumi: Ziemas un Vasaras saulstāvji – solstice (angļu val.) un солнцестояние (krievu val.), saulgrieži – attiecīgi equinox un равноденствие.

Lai nu kā, abi šie termini ir gana jauni, un mūsu senči par šo tēmu galvu vis nelauzīja un matus neskaldīja – viņi svinēja... jā, ko tad īsti viņi svinēja?

Jāņus, Zāļu vakaru vai Līgo svētkus – ko īsti svinam? Ja gribam būt pavisam precīzi, šis jautājums ir jau grūtāks.

Tautas tradīciju kopēja Gunta Saule stāsta, ka jēdzienu "Līgo vakars" savulaik tīri nejauši ieviesis mūzikas folklorists Emilis Melngailis. Domāts jau bijis labi, bet jēdziens ir diezgan aplams, uzskata Gunta. "Mums ir Zāļu diena, Jāņu vakars, kam seko Jāņu nakts un Jāņu diena."

Savukārt cits senču dzīvesziņas pētītājs, Ingus Freibergs iebilst pret nosaukumu "Jāņi" daudzskaitlī, uzsverot, ka Jānis mūsu senču redzējumā ir Dieva dēls, viens tāds. Tas, kurš sit vara bungas vārtu staba galā, ir viens pats Jānis, nevis seši bundzinieki! "Šis ir Jāņa laiks, kad valda Dievs, ko latvieši šajā gada laikā sauc par Jāni," Ingum piekrīt Māra Brante.

"Padomāsim kaut vai par to, ka mums visi svētki ir daudzskaitlī, – arī Ziemassvētki, Rudenāji, Mārtiņi, Lieldienas, kuru sastāvā ir viena Lielā diena un tad birums pirms un pēcsvētku dienu, mums ir Meteņi utt. Galu galā – ja kaut kas nav īsti skaidrs, paskatamies dainās, un tur ir tie Jāņi un, jā, protams arī Jānis pats, kurš nāk Jāņos. Bet svētki ir noteikti daudzskaitlī gluži vai tāpēc, ka tie sastāv no daudzām un dažādām darbībām – rituālām, sociālām un tā tālāk," – tāds viedoklis ir Guntai Saulei.

Atbildi varētu meklēt dainās, tikai – kurš īsti zina, kuras ir tās senākās? Tikpat labi varam atrast arī šādu:

Ingus Freibergs norāda, ka bieži sastopama nekonsekventa laipošana starp Saules rita svētkiem un kristiešu ieviestajiem terminiem. "Līdz ar kristietību ienāca vairāki jauni gadskārtu un atzīmējamu dienu nosaukumi (Mārtiņi, Miķeļi), kas bija daudzskaitlī, un, iespējams, Jāņa diena laika gaitā arīdzan pārņēmusi "daudzskaitlīgumu". Un tikpat labi dainas saka – Meten's brauca pār kalniņu..." Māra Brante iebilst. "Nevar viennozīmīgi teikt, ka viss ir daudzskaitlī. Pati dievestība ir vienskaitlī – viena Laima, viens Dievs, viena Māra, Jumis, Mārtiņš, Ūsiņš. Un tajā viņu "valdīšanas" laikā mēs visi kļūstam par viņu bērniem." Tur arī Guntai Saulei līdzīgs viedoklis: " Jā, bieži mēs varbūt nepareizi daudzskaitlī sakām "Jāņu bērni", kad būtu jāsaka "Jāņa bērni"."

Savukārt pret Zāļu dienas nosaukumu nav iebildumu ne dievturiem, kuri balstās uz Ernesta Brastiņa apcerējumiem, ne citiem aptaujātajiem senču tradīciju kopējiem.

Galu galā – varbūt patiesi nav vērts tik ļoti ieciklēties uz gramatiku. Ja gribam saglabāt senču mantojumu, tad svarīgāk ir ievērot tradīcijas un izprast to nozīmi, zināt, kāpēc katras rindas galā šā laika dziesmām ir līgo!, līgojame!, līgojē!, Vidzemē un Zemgalē – līgā!, Vidzemē un Kurzemē arī līgo, Jānīti! līgo, Jān! līgojam!, līgoja! Latgalē – leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju! Starp citu, "līgo!" līvu valodā nozīmē "lai top!" vai "lai notiek tā!", un droši vien esi pamanījis, ka ar šādiem vārdiem vairumā gadījumu beidzas rituālie vārdojumi. Tā ir spēcīga maģiska formula!

Kad sākam dzīvot baltu kalendāra enerģijās, mūsu pasaule mainās, mēs sajūtam gada ritējumu citādi. Rodas sajūta, ka tu dari visu pareizā laikā, teic Māra Brante. Turpinājumā – viņas stāstījums par Jāņa laika zīmēm, kas, kā jau katra zīme, īpašu spēku iegūst savā laikā.

"Saules gājumam baltu kalendārā ir astoņi pieturas punkti: ziemeļos ir Auseklītis, tālāk pa pulksteni nāk Metenis, Liela diena ar Saules zīmi, Ūsiņš (vienmēr slīpi, uz vienas kājiņas, lai ir kustībā), Jānis (un blakus tam lieku arī Māras krustu, lai būtu līdzsvars). Jāņa zīme ir dienvidos, tad – Jumis, Mēness krusts Rudens saulgriežos, Mārtiņš un atkal Auseklītis Ziemas saulstāvjos.

Tad vēl ir Dieva krusts, kas savieno ar augstākajām enerģijām, un Dieva zīme.

Kalendāra labajā pusē ir Laimas krusts, kas ripo pa saulei un griež šo kalendaru augošā virzienā. Gadam līdz pusei viss aug un iet uz augšu, gada otra pusē – dilst, tādēļ tur ir Pērkonkrusts, kas griežas pret Sauli.

Dievs radīja debesis un zemi. Ir Dieva līnija un Zemes jeb Māras līnija. Abas savienojot, veidojas Dieva krusts. Lai palaistu šajā pasaulē dzīvību, Dievs iegrieza šo Dieva krustu, un tā sakās dzīvība. Šis kustīgais Dieva zelta krusts ir slīpais krusts – kustībā.

Kāpēc mēs dzīvojam dievzemītē? Saule Jāņos pie mums lec ZA un iet līdz ZR. Ziemassvētkos lec DA un riet DR – tik īsa ir diena. Šeit parādās slīpais Dieva krusts, kas veido kustīgo enerģiju.

Saulstāvji un saulgrieži – šie četri ir īpašie spēka laiki, kad smalka pasaule ir ļoti tuvu un mēs varam daudz ko lūgt, daudz ko iegūt, un daudz kas arī mūsu dzīvē mainās. To būtu grēks neizmantot!
Ziemassvētkos spēka vārdi ir kaladū, Jāņos – līgo, tie darbojas gan izrunāti, gan izdziedāti. Šie vārdi dažādi atsaucas mūsu ķermenī un iedarbina dažādas zonas. Līgo vairāk ir krūšu apvidus, kaladū – vairāk balsene.

Jāņa dziesmas ir Dieva dziesmas. Baltiem Dievs ir debesu tēvs. Ko mēs ar Dievu saprotam? Tā ir dzīvība, dvēsele, padoms, augstākā esamība, avots, absolūts, debesis, radītājs. Dainas saka – viens, viens vienīgais. Dievs ir arī likuma licējs, kā būs būt šajā pasaulē, viņš liek visu pamatu. Dievam viss ir vienāds – viņš ir gan gaisma, gan tumsa, labais vai sliktais. Viņam viss ir perfekts, mīļš un labs, jo viss ir viņa likts. Ja tu kaut kam uzvelc dieva zelta krustu, tas ir pasargāts, tajā ienāk Dievs. Es, ejot no mājas, automātiski tai pārmetu Dieva krustu. Dieviņš svētī, sargā, palīdz noturēties Dieva kanālā, līdzsvaro biolauku.

Dieva zīmei pretī ir Māras zīmes. Tās iezemē, tā ir materiālā pasaule. Abām šīm pasaulēm apvienojoties, notiek dzīvība, tas, kas mēs esam un ko darām uz šīs planētas. Piesaista enerģiju un darošos spēkus. Par noslēpumainiem zemes starojumiem saka – Māras meitas. Visas zīmes, arī Māras krusts, ja liekam taisni, ir nekustīga zīme, drīzāk – kapu zīme, taču, kolīdz tā ir slīpi pagriezta, tā ir dzīva. Ja liec šīs zīmes rotās vai kur citur, tam jāpievērš uzmanība.

Jāņi ir Vasaras saulstāvji, Saulītes augstākais punkts debesīs, kad viss ir pašā plaukumā. No Jāņiem viss sāk iet uz otru pusi, sāk pļaut sienu, jau pamazām visu "velkam uz māju". Dabas spēku kulminācija. Šā laika rituāli visiem ir labi zināmi. Jāņa zīmē ir Dieva zīme, Saule, gaisma, uguns augšā. Pati zīme rāda, ka uguņi tika kurti pēc iespējas augstāk, lai apspīd šo pasauli. Ir arī Jāņa zīmes ar trim saulītēm – Šīsaule, Viņsaule, Aizsaule.

Jānis ir Dieva simbols, nevis cilvēka vārds, Jāņa zīme ir zintnieku, aktivitātes, vīrišķā spēka un auglības zīme, tā veicina kontaktu ar Augstākiem spēkiem. Jāņu laikā smalka pasaule ir ļoti tuvu, tādēļ notiek brīnumi.

Vasaras saulstāvjos Saule stāv uz vietas vairākas dienas. Kalendārā šajā vietā lieku arī Māras krustu (Krustu krustu, Pelnu krustu). Tas ir pilnības brīdis dabā ar pagriezienu uz rudens un ražas pusi. Māras zīme ir svētība mājās. Ja to tur uz galda, mājās ienāk svētība, bagātības un pārticības enerģijas, mīļums un saticība, tikai zīmi jāliek slīpi. Es iesaku to turēt uz lielā ēdamgalda vai virtuvē, ja nav šāda lielā saimes galda. Zīmi var uz galda arī uzzīmēt. Māra ir arī Zemes un veļu māte, visa materiālā pasaule, arī ķermenis un visas stihijas ir viņas pārziņā. Māra ir klāt bērniņam dzimstot. Tā ir arī tirgus zīme, arī nauda kā materiālās pasaules daļa, govis un lopi, pārtika. Pēc mūsdienu kalendāra Māras diena ir ceturtdiena, kad ir labvēlīgs laiks saimnieciskām darbībām. To iestrādā sieviešu darbarīkos un rotās, dzemdētājas ņem līdz. Viss, kam tiek uzviklta šī zīme, simboliski tiek ziedots Mārai, saņemot pretī viņas svētību.

Patiesībā viss ir balstīts uz izjūtam, un jūs ikvienā mirklī un situācijā varat lūgt jebkuras zīmes palīdzību. Visas zīmes, kas tiek vilktas gaisā vai pat tikai domās, arī strādā."

Mēs dzīvojam šajā brīnumainajā un harmoniskajā zemē ar visiem gadalaikiem un tikai mēs paši – cilvēki – esam to padarījuši par neharmonisku, jo daba mums visu ir devusi Dieva zelta krustā. Sakārtojot savu iekšējo pasauli, mēs lēnām atgriežam šo harmoniju arī ārējā pasaulē. Katra atklāsme, sajūta, jauna mācība, kas mūsos atnāk, maina arī apkārtējo pasauli. Tiklīdz mūsos atnāk jauna atziņu, ko nevis saprotam kā mācību, bet – kad tā kļūst par tevi un tu to sāc pielietot, mainās mūsu smadzenes, uztvere un arī ārējā pasaule.

Un tas ir vienīgais ceļš, kā kaut ko labot, mainīt vai sakārtot šajā pasaulē, kurā mēs dzīvojam un kāda tā ir šobrīd. Ir mēģināts cīnīties ārējā pasaulē, bet tas nestrādā – jāstrādā ar sevi. Mēs nevaram ietekmēt otru, ir jāsāk ar sevi. Tas varbūt nav viegls, bet ir ļoti, ļoti skaists ceļš, un katrs mazais milimetrs, mazā atziņa, kas atnāk, – tai ir tāda jauda, milzīgs stūmiens uz priekšu. Nelasi grāmatas – lasi sevi! Ieklausies savās sajūtās, ko tu dzirdi, ko redzi, kā diena pavadīta, kas noticis, varbūt nav apmierinājis... Nevis nosodot vai peļot otru vai sevi, bet vienkārši, bez kritikas, – ieraugot. Gan dusmas, gan greizsirdība mūsos ir ielikta, tas ir Dieva dots, tāpat kā rokas, kājas vai acis. Prāts to grib mainīt, bet tas nav iespējams, tas vienkārši ir jāpieņem. Tajā brīdī, kad mēs to saprotam, mainās tā iekšējā pasaule.

Var jau teikt, ka Mūsu vēsture, mācības un zīmes nav nekas unikāls, tādas ir arī austrumu mācībās, taču mūsējās ir senākas, mēs esam no dziļākiem pamatiem. Ja mūsu tauta ir nesusi šīs baltu zīmes un dainas, visu šo mantojumu, mums to dārgi jātur rokās un jāsaprot, kas ir tas, ko mēs esam atnesuši līdz šīm dienām.