Visas dienas garumā pils iekšpagalmā pa kriksītim vien tika sabrucināts mīts par tumšajiem, smirdīgajiem, blusu un utu apsēstajiem Viduslaikiem: arī tolaik bija dažādas metodes, kā uzturēt miesas un gara tīrību un kā būt tīram, nemazgājoties ar ūdeni. Bija arī aizraujoši stāsti par svētajiem netīreļiem – ļaudīm, kas atteikušies mazgāties un arīdzan par tādiem, kas tīrīgumā mēra nav jutuši, un slaveniem cilvēkiem, kuriem mazgāšanās procedūra patiesi beigusies bēdīgi.
Zāļu sievas stāstījums, kā pagatavot nevainojamu mazgājamo ūdeni vienkāršam ļautiņam un smalkam augstmanim, ir visnotaļ izmantojams arī mūsdienās. Un, proti, ūdens, kuram pievienotas zāles, tolaik pildīja aptiekas lomu (patiesībā tā arī bija gandrīz vai vienīgā aptieka) un palīdzēja dziedēt darba un sadzīves traumas. Visjaudīgāko zāļu topā ir kumelītes, vīgriezes, purva bērzs (tas esot mīkstāks un aromātiskāks par āra bērzu, ēteriskās eļļas teju vai pašas skrien ārā, saka zāļu sieva), piparmētras – gan parastās, gan melisa, citronmētra un ābolmētra, ievu ziedi un lapas (īpaši pret blusām un blaktīm un to kodumiem), raudenes. Salvija, ja pastiprināti svīst... Ja nebija nekā cita, kaut siena gružus ar ūdeni varēja apliet! Jautājums – kas gan mums šajā gadsimtā traucē sev tādas zāļu vannas radīt?...
Savukārt augstāki kungi ne tikai gāja vannās (kublos, līdzīgi kā tagad pie viesu namiem), bet arī pirms un pēc ēdienreizēm skaloja rokas smaržūdenī, kuram pievienoja:
- rožu ziedlapiņas (labāk sarkanas, tas skaitījās īpaši karaliski),
- piestā sagrūstas krustnagliņas (tās arī pret kukaiņiem labi cīnās),
- kanēli,
- saldos piparus,
- kardamonu,
- apelsīnu mizas,
- salvijas ziedus un lapiņas,
- arīdzan pils dārzā augošo koreandru,
- lavandas un jasmīnu ziediņus (gan jāteic, ka mūsu reģionā ne īstas lavandas, ne jasmīni neaug).
Šis ūdens bija silts, nevis karsts. Ja tā padomā – trauks ar šādu ziedu-garšaugu ūdeni brīnišķīgi papildinātu jebkuru dārza ballīti! Varbūt jau jūnija beigās?
Par pārējo atmosfēru lai pastāsta bildes.
Šī maize cepta tepat āra krāsnī un kopā ar zaļumu sviestu no pils dārza (tā, kas redzams fonā) garšo neticami labi!
Viduslaiku zāļu sievas (labi, mēs zinām, ka tā bija augu pazinēja un Cēsu pils dārza aprūpētāja Līga Eglīte) stāstījumu par ziedūdens pagatavošanu varēja arī kārtīgi pataustīt un apostīt.
Šādos traukos savas smalkās rokas pirms un pēc gaļas un lipīgo saldumu baudīšanas mērcēja viduslaiku augstmaņi.
Kaula ķemmīšu griezējs, kalēji un citi amatu meistari vienlaikus pamanījās gan kādu jaunu darinājumu uztapināt, gan uz apmeklētāju jautājumiem atbildēt.
Šaurais, garais darinājums attēla centrā ir ausu lāpstiņa. Varētu teikt – dekoratīva alternatīva vates kociņiem un stāvās šausmas ausu dakteriem...
Veļas pārzine rāda viduslaiku attēlus un arheoloģiskus atradumus, pēc kuriem varam secināt – krūšturis (jeb krekls ar krūšu maisiem) un vīriešu apakšbikses nav nekas īpaši jauns, toties sievietes apakšbikses tolaik nav valkājušas nemaz.
Lūk, aptuveni tādi izskatījās pirmie Eiropas pirkstaiņi. Nākuši, starp citu, tieši no Rīgas!
Pilsētniekam tīri interesanti pavērot, cik tad liela vai maza tā vilna ir, no kuras kamzoļi un villaines darinātas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
