Visas dienas garumā pils iekšpagalmā pa kriksītim vien tika sabrucināts mīts par tumšajiem, smirdīgajiem, blusu un utu apsēstajiem Viduslaikiem: arī tolaik bija dažādas metodes, kā uzturēt miesas un gara tīrību un kā būt tīram, nemazgājoties ar ūdeni. Bija arī aizraujoši stāsti par svētajiem netīreļiem – ļaudīm, kas atteikušies mazgāties un arīdzan par tādiem, kas tīrīgumā mēra nav jutuši, un slaveniem cilvēkiem, kuriem mazgāšanās procedūra patiesi beigusies bēdīgi.
Zāļu sievas stāstījums, kā pagatavot nevainojamu mazgājamo ūdeni vienkāršam ļautiņam un smalkam augstmanim, ir visnotaļ izmantojams arī mūsdienās. Un, proti, ūdens, kuram pievienotas zāles, tolaik pildīja aptiekas lomu (patiesībā tā arī bija gandrīz vai vienīgā aptieka) un palīdzēja dziedēt darba un sadzīves traumas. Visjaudīgāko zāļu topā ir kumelītes, vīgriezes, purva bērzs (tas esot mīkstāks un aromātiskāks par āra bērzu, ēteriskās eļļas teju vai pašas skrien ārā, saka zāļu sieva), piparmētras – gan parastās, gan melisa, citronmētra un ābolmētra, ievu ziedi un lapas (īpaši pret blusām un blaktīm un to kodumiem), raudenes. Salvija, ja pastiprināti svīst... Ja nebija nekā cita, kaut siena gružus ar ūdeni varēja apliet! Jautājums – kas gan mums šajā gadsimtā traucē sev tādas zāļu vannas radīt?...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
