"Kad man bija 18, mātes nāve lika man paskatīties tai sejā. Bija auksta decembra diena. Šī tikšanās ir atmiņā paliekoša, tā mani satrieca. Es skatījos, kā medicīnas māsa noņēma stetoskopu no manas mātes krūtīm. Sirdspukstu nebija. Medmāsas vārdi atbalsojās istabas klusumā.
"Viņas ar mums vairs nav".
Šie vārdi mainīja mani uz visiem laikiem. Tie iekrita svešā un neizpētītā manas sirds zonā, par kuras eksistenci līdz šai liktenīgajai naktij es nemaz nenojautu. Nāvi nekad negaidi. Lai gan mana māte jau daudzus gadus slimoja, par nāvi mēs nedomājām. Mēs par to nedomājām un neapspriedām. Līdz šo vārdu izdzirdēšanai nāve bija tikai kaut kādos spoku stāstos, tā nebija daļa dzīves, ko dzīvoju vai ko plānoju dzīvot.
Vienlaikus nāvei bija citi plāni un tie sagrāva manējos. Turpmākie daži gadi bija kā emociju viesulis manā pārdzīvojumu un bēdu ceļā. Vientulība un mammas zaudējums manī viesa neskaidrības. Es liku savu personību, savu ticību, pat savas eksistences iemeslu zem jautājuma zīmes. Es biju iegrimusi neizbēgamā bezdibenī, kur depresija kļuva par manu vienīgo kompanjonu.
Radinieki centās mani pārliecināt, ka mamma tagad ir labākā pasaulē, kurā necieš sāpes un kopā ar dievu gūst mieru. Draugi, cenšoties mani mierināt, apgalvoja, ka kādreiz es atkal viņu redzēšu. Viņi visi gribēja, kā labāk, bet viņu vārdi man raisīja tikai dusmas un bēdas. Es nevēlējos tos dzirdēt. Biju pārāk koncentrējusies uz tumšo nāves mākoni, kas karājās virs manis, lai caur to saredzētu arī kādu cerības stariņu.
Ilgus gadus es uz nāvi skatījos asaru pilnām acīm un ieciklējos tikai uz visu slikto, ko tā man atnesa. Kad galvā man iešāvās domas par pašnāvību, sapratu, ka esmu aizgājusi pārāk tālu. Pamazām es sāku atiet.
Un tad mana izpratne par nāvi mainījās. Es iemācījos nāvi pieņemt kā dzīves daļu, nevis beigas. Manas sākotnējās dusmas un sarūgtinājums bija ceļš uz samierināšanos un cerībām. Mammītes Bībele tagad nevis raisīja asaras, bet smaidu. Izdzirdot pirmās notis dziesmai, kuras pavadījumā mammai patika dejot pa māju, es nepārslēdzu radiostaciju, bet skaņu pagriezu skaļāk. Līdz ar nāvi es iemācījos viņu cienīt vairāk, nekā pratu to mammas dzīves laikā. Mana pateicība noveda pie tā, ka sāku par viņu domāt prieka brīžos, ne tikai skumjajos. Tā mamma sāka būt klāt manā dzīvē katru dienu.
Atklāsme noveda pie tā, ka sāku plānot to, kā es stāstīšu par nāvi saviem bērniem. Vēl pirms tam, kad sajutu sava bērniņa kustības, es savā galvā izdomāju, kā iepazīstināšu viņu ar nāvi. No savas pieredzes zināju, kādu lomu var spēlēt šī tikšanās, un gribēju, lai tā notiktu pareizos apstākļos un tad, kad esmu blakus.
Es izdomāju lietu sarakstu, ko mēs varētu izdarīt, lai ieraudzītu pareizo nāves pusi. Es uzreiz iedomājos mūs divatā piknikā – uz plediņa, netālu no kapiem, kur apglabāta mana māte. Mēs varētu pieminēt viņas nāves gadadienu. Bet mana mamma nomira decembrī, kad sniga, tādēļ pikniks jāizslēdz. Protams, vienmēr var izrotāt ar ziediem. Bet to dara visi un, ja godīgi, man tas nešķiet jautri. Un pēkšņi man radās ģeniāla doma.
Baloni! Es uzreiz sapratu, ka tie būs ideāli piemēroti. Baloni – tā ir bērnu prieka kvintesence, tie ir tik krāsaini un noslēpumainā veidā var lidot gaisā. Sarūgtinājums uzreiz pazūd, kad viesībās gaisā tiek palaisti hēlija baloni. Tie atnes prieku visiem un visur, pat kapos.
Es balonu ņemu uz kapiem līdzi dažas reizes gadā un to tur piesienu. Kad balons ir izpūtis gaisu, to vienkārši izmet. Viens uz Mātes dienu, viens viņas dzimšanas dienā un vēl viens viņas nāves dienā. Mātes miršanas dienu ieskaitu, jo šī diena ir kļuvusi nevis par sēru dienu par viņas aiziešanu, bet dienu atmiņām par dzīvi, ko viņa nodzīvoja un stundām, kuras atdeva man.
Tieši to es vēlos dalīt ar saviem bērniem. Tieši ar šo vēlos sākt sarunas par nāvi, nevis ar asarām vai vientulību, vai sāpēm, kuras seko, kad sastopies aci pret aci ar nāvi. Kad šī diena pienāks, būs pārāk vēlu runāt ar viņiem par nāves skaistumu. Tuvumā to neieraudzīt. Tikai no tālienes – pirms un pēc tā ir redzama. Vēlos, lai maniem bērniem tas notiktu pirms šīs sastapšanās, lai tad, kad viņiem sāpēs, mūsu kopīgās atmiņas sniegtu viņiem cerību.
Manam dēlam tagad ir trīs gadi, un drīzumā būs diena, kad dosimies uz kapiem. Es viņam ļaušu izvēlēties vēl vienu balonu papildus manam, ko ņemšu līdzi uz kapiem. Viņš nenojauš tā nozīmīgumu, ko mēs darīsim. Tagad viņš vienkārši ir bērns, kuram patīk baloni. Viņš nezina, ka lieku pamatu vienai no svarīgākajām mūsu sarunām dzīvē, bet tieši to es daru. Un tālā nākotnē mana gatavošanās atnesīs augļus. Viņa zinātkāre uzvarēs, un viņš sāks uzdot jautājumus.
Es uz to ceru."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
